Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. oktobris, 2013
Drukāt

Dvīnes dien Latvijas armijā
 (6)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Kā tas varēja notikt, ka divas jaunas, jaukas, glītas meitenes, turklāt dvīnes – INITA un IVETA ANTONOVAS (22) – ir iestājušās Latvijas armijā? Vai tas skaidrojams ar vienšūnas dvīņu fenomenu, kas meitenēm liek domāt līdzīgi?

Lai rastu atbildi uz šo jautājumu, noķērām retu mirkli, kad abas meitenes ir mājās, un kādā oktobra pievakarē braucām pie viņām ciemos. Siltajā, omulīgajā karavīru dienesta viesnīcas dzīvoklī Kadagā, kurā šobrīd dzīvo abas māsas, malkojam tēju ar cepumiem un runājam par karavīra ikdienu, ģimeni un, protams, arī par īpašo sajūtu – būt dvīnēm.

Izrādās, Iveta un Inita karavīru rindās neiestājās vienlaikus. Pirmā šo soli spēra Iveta. Skolas gados viņas bija pārliecinātas, ka kļūs par policistēm. Iveta teic – par to sapņojusi jau no 5. klases.

Vidusskolu gan meitenes nebeidza vienā gadā, jo Inita guva traumu – salauza kāju, un tās dēļ viņai vienu mācību gadu nācās izlaist. Turklāt 2010. gadā, kad Iveta gatavojās absolvēt vidusskolu, Policijas akadēmija jau bija slēgta. Par policistu varēja kļūt, tikai mācoties Policijas koledžā. Prātodamas, ko Ivetai tālāk darīt, māsas aizbrauca uz izstādi “Skola 2010”, apmeklēja Latvijas bruņoto spēku stendu, un, redzētā ieintriģēta, Iveta uzrakstīja iesniegumu par rekrutēšanos Latvijas armijā. Viņa atzīst – tobrīd, iespējams, pilnībā neapzinājās, cik izšķirošs būs šis solis. Tikai tad, kad bruņoto spēku pārstāvis aicināja pieņemt galīgo lēmumu, meitene saprata, ka lielais brīdis ir klāt.

Kā visus jaunos karavīrus, vispirms Ivetu nosūtīja mācīties uz Kājnieku skolu Alūksnē. Pēc četriem mēnešiem, kad karavīram vajadzīgās pamatzināšanas bija apgūtas, pārcēla uz 1. Kājnieku bataljona 2. kājnieku (kaujas) rotu Ādažu militārajā bāzē, kur viņa bija vienīgā meitene. Bet, kad šajā vienībā bija nodienēts gandrīz viens gads, piedāvāja strādāt 3. reģionālā nodrošinājuma centra lietvedības daļā. Tur Iveta savus darba pienākumus veic joprojām.

Savukārt Inita pēc 12. klases absolvēšanas iestājās Alberta koledžā personāla vadības specialitātē un vienlaikus arī strādāja. Bet, pavadījusi šajā skolā četrus mēnešus, saprata, ka tā nav īstā vieta un viņa negrib turpināt studijas. Pametusi koledžu, meitene turpināja strādāt “Rīgas satiksmē” par sabiedriskā transporta biļešu kontrolieri. Droši vien katram ir skaidrs, cik smags ir šis darbs – jāuzklausa bezbiļetnieku neapmierinātība, lamas, nākas sastapties pat ar dūru vicināšanu. Inita šajā darbā jutās emocionāli arvien vairāk nogurusi un iztukšota. Māsas atzīst – abas neesot nekādas baltās dūjiņas, bieži strīdoties, bet toreiz apsēdušās un sirsnīgi izrunājušās. Iveta atgādināja māsai, ka viņa taču arī reiz sapņoja par darbu aizsardzības struktūrās. Kāpēc gan viņa nevarētu pievienoties Latvijas armijas rindām?

Māsas pamudināta, Inita aizpildīja Rekrutēšanas un jaunsardzes centra pieteikuma veidlapu, bet, kad meiteni aicināja sākt kārtot formalitātes, lai stātos bruņotajos spēkos, viņu pārņēma neziņa un bailes.

Lai gan māsa, cik vien spēja, stāstīja par savu pieredzi, Inita turpināja baiļoties. Un no šīs sajūtas nespēja atbrīvoties līdz brīdim, kad aizbrauca uz Alūksni. Bet tad – no 2012. gada 4. aprīļa – sākās ļoti interesanta dzīve, apgalvo Inita. Tūdaļ sākās arī mācības Kājnieku skolā.

– Tur iemāca ne tikai karavīram vajadzīgās pamatzināšanas, bet arī būt par cilvēku – būt disciplinētam gan pret saviem pienākumiem, gan pret sevi. Viens otrs jaunietis, ieradies Alūksnes Kājnieku skolā, pirmo reizi dzīvē mazgā grīdu, un viņam iemāca, kā to pareizi darīt, – stāsta Inita. Skolas mācību kursā iekļautas arī mācības mežā. Vasarā ir karsti, kož odi, knišļi un dunduri, ziemā – nākas salt. Naktī, pirms laišanās miegā, teltī, lai būtu siltāk, gan iekurina malkas krāsniņu. Mācoties Kājnieku skolā, pirmajās divās nedēļās muskuļi no fiziskās pārslodzes reizēm sāp tik ļoti, ka vieglāk ir novelties no divstāvu gultas otrā stāva, nevis piecelties no pirmā, atceras Iveta. Bet pie fiziskās slodzes ātri pierod. Daudzi puiši mācību sākumā ir tieviņi un netrenēti, bet, pabeiguši Alūksnes Kājnieku skolu, lepojas ar spēcīgiem muskuļiem, piebilst Iveta. Tiesa, ne visi jaunieši pabeidz šo skolu. Daļa neiztur fizisko slodzi, viens otrs nenokārto pārbaudījumus, kāds saprot, ka armija tomēr nav viņa īstā vieta. Arī Inita izkrita lauka apmācības ieskaitē, kas saucas “uguns un kustība”, bet nepadevās. Pēc pusotra mēneša šo pārbaudījumu nokārtoja un kļuva par pilntiesīgu kareivi – nonāca 1. Kājnieku bataljona štāba un sakaru vadā. Šī joma Initu vairāk saistīja, jau mācoties Kājnieku skolā Alūksnē.

Vienībā, kurā dien Iveta, sieviešu netrūkst, bet Initas vadā no aptuveni divdesmit karavīriem ir trīs meitenes. Kā daiļā dzimuma pārstāves bruņotajos spēkos uztver armijas biedri puiši?

Iveta un Inita teic – no karavīru vīriešu puses nekad nav sastapušās ar nievājošu attieksmi. Turklāt armijā gluži tāpat kā ģimenē bieži vien veicamo dala vīriešu un sieviešu darbos. Sievietes biežāk strādā lietvedībā, medicīnas jomā un tamlīdzīgos darbos.

Arī dvīņu meiteņu vecāki, māsas, brālītis, omīte un citi radinieki ļoti atbalsta un lepojas ar Ivetu un Initu. Turklāt jāpiebilst, ka viņas nav vienīgās dvīnītes savā ģimenē. Viņām ir arī dvīņu māsiņas Eva un Aiva, kurām šobrīd ir 12 gadi.

Jau kopš bērnības Inita un Iveta bija nešķiramas. Ja skolā kāds darīja pāri vienai māsai, otra gāja palīgā. Iveta atceras – reiz, kad abas mācījās 1. klasē, Inita, dodoties uz skolu, pakrita un saskrāpēja seju. Mamma pušumus smērēja ar briljantzaļo šķīdumu, tas koda, un Inita aiz sāpēm raudāja. Jūtot līdzi māšelei, raudiens uznāca arī Ivetai. Tā nu abas dvīnītes sēdēja un raudāja. Pieaugot māsu tuvības sajūta neizzuda. Reiz ciemošanās laikā pie omītes Tūjā Inita viena devās izbraukumā ar motorolleru, krita un salauza kāju. Turklāt viņas mobilajam telefonam tieši tobrīd nelaimīgi bija beidzies kredīts, un tā nu Inita bezpalīdzīga gulēja ceļa malā un nevarēja nevienam paziņot par nelaimi. Iveta atceras, ka tajā brīdī pēkšņi sajuta milzu satraukumu un nepārvaramu vēlmi māsai piezvanīt. Tā Iveta kopā ar draugiem Initu drīz atrada un nogādāja ārstu aprūpē.

Dvīņu māsu dzīvē bijuši arī vairāki citi atgadījumi, kas liek aizdomāties. Meitenes mācījās 6. klasē, kad, neatļautā vietā skrienot pāri ielai, Initu notrieca mašīna un viņa ar smadzeņu satricinājumu nonāca slimnīcā. Citā reizē abas skolnieces ziemā izdomāja pastaigāties pa upīti. Un Inita ielūza ledū. Vēl kādā reizē, kad Iveta izdomāja apliet lapseņu pūzni ar aukstu ūdeni, septiņas lapsenes iekoda tieši Initai, nevis Ivetai, lai gan Inita stāvēja aiz māsas. Te jāpiebilst, ka Inita ir par desmit minūtēm vecāka par Ivetu. Vai var būt tā, ka Initai kā vecākajai māsai nākas uzņemties atbildību par abu māsu kopā pastrādātajiem nedarbiem? Vecākā māsa Inita ir arī par trīs centimetriem garāka, un, ja vērīgi ielūkojas māsu sejās, var pamanīt nelielas atšķirības. Tomēr dvīnītes piedzīvojušas daudzus amizantus atgadījumus, kad abas sajauktas. Lai turpmāk tā nenotiktu, Inita nesen pārkrāsoja matus un no gaišmates kļuva par bruneti, bet arī tas ne vienmēr līdz.

Arī raksturi abām meitenēm nav vienādi. Dažas rakstura iezīmes ir līdzīgas, citas – pilnīgi atšķirīgas. Inita ir nopietnāka, atbildīgāka, nosvērtāka, ļoti neatlaidīga, Iveta – gaisīgāka, jautrāka, smaidīgāka, tā radot sajūtu, ka viņas dzīvē viss ir ideāli.

Pateicoties neatlaidīgajam raksturam, Inita paralēli dienestam bruņotajos spēkos atkal atsākusi mācīties, šoreiz – Latvijas Biznesa koledžā personālvadības specialitātē tālmācības programmā. Arī Iveta sapņo par studijām. Nākamruden viņa iecerējusi kļūt par Latvijas Sporta akadēmijas studenti un neklātienē apgūt aktīvās atpūtas organizatores un treneres arodu. Vai tas, ka meitenes vēlas apgūt jaunas prasmes, liecina, ka viņas drīz gatavojas aizmukt no armijas rindām? Tā neesot tiesa. Abas māsas apgalvo, ka tuvākajos gados savu dzīvi vēlas saistīt tikai un vienīgi ar bruņotajiem spēkiem. Jauna specialitāte un zināšanas viņām pavērs plašākas dienesta iespējas Latvijas armijā. Turklāt par karavīru cilvēks nevar būt līdz sirmam vecumam. Pienāks brīdis, kad armijas rindas šā vai tā būs jāpamet, un tad papildu profesija var izrādīties īpaši noderīga. Bet šobrīd māsas ir apmierinātas ar savu izvēli.

– Liekot roku uz sirds, varu apgalvot, ka, dienot bruņotajos spēkos, jūtos ļoti labi. Man patīk armijas vide ar tās stingro disciplīnu, patīk cilvēki, kas man ir apkārt – gudri, draudzīgi un atsaucīgi. Patīk arī tas, ka dienesta laikā varu turpināt mācīties un iegūt jaunas karavīram noderīgas zināšanas, – teic Inita. Abas meitenes vienojas, ka viņām patīk arī valkāt formas tērpu, turklāt, man par pārsteigumu, izrādās, dienot armijā, nav aizliegts viegli uzkrāsoties. Iveta atceras – kosmētikas maciņš viņai bijis līdzi, pat uz vairākām dienām dodoties mežā. Bet brīvdienās, kad abas ir no dienesta pienākumiem brīvas, viņas labprāt tērpjas kleitās, šortos, augstpapēžu apavos un citā mūsdienīgā ietērpā un kopā ar ģimeni vai draugiem dodas atpūsties. Vasarā labprāt pavada laiku pie jūras, makšķerē, spēlē boulingu, atpūšas deju klubos. Iveta jau vairākus gadus spēlē regbiju, pagājušajā ziemā sākusi apgūt kalnu slēpošanu. Inita kopā ar draugu, arī karavīru, brīvdienas bieži pavada laukos pie viņa vecākiem Jēkabpils pusē – dodas medībās, strādā lauku darbus vai apmeklē balles.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. Varetu padomat ka tie ir vienigie dvinji kas diene armija…+ nemaz nevar pateikt ka vinjas ir dvines!…tad jau var taisit rakstu par visiem dviniem kad dienee nbs!…priekss ka tas vajadzigs?!

  2. Alberta koledžā nu gan nevajadzēja stāties, tas ir pilnīgs murgs un nebrīnos, ka meitene ātri saprata, kur iekūlusies.

  3. neesi gadījumā saspiedis galvu…??? muļķis !!!!!

  4. Ļoti interesants raksts, man patika. Lasīju tikai tāpēc, jo pats domāju pēc vidusskolas iet uz NAA. 🙂

  5. Lai tik dienee armijaa! Iznaaks labas sanitaares, tas ir atbildiigs darbs. Vaacijaa armijaa ciitiigas meitenes var arii studeet un kljuut par aarsteem, virsnieceem.

  6. Tur ir daudz čaļu! 😀 Es tur arī pazaudēju savu ģimeni……

Pieci sejas kopšanas rituāli pārejai uz "ziemas laiku"Mainoties gadalaikiem, jāmaina sejas kopšanas paradumi.
Draugiem Facebook Twitter Google+