Foto – Karīna Miezāja

Dzeja iziet ielās
 0

Septembris Latvijā jau ilgus gadus ir dzejas mēnesis –
pāris nedēļās vesels notikumu maratons, un daudzveidība ir tik liela, ka katrs var atrast kaut ko savai gaumei. Dzejnieki viesojas pilsētās, apmeklē skolas un bibliotēkas, piedalās pārgājienos, publiski meditē, lasa, diskutē, sadarbojas ar citām lielajām mākslām, galvenais – satiek lasītājus un viens otru.


Reklāma
Reklāma

 

Krimināls
VIDEO. “Bēdz prom!” Kārsavā iereibusi kompānija bēg no policijas un smejas par vadītāja nonākšanu policijas rokās 43
Krievija uzbrūk Ukrainai ar “brīnumieroci”. Ar to varētu tikt galā tikai F-16 144
TV24
“Viņi ir gatavi uz visādām neģēlībām.” Kas mudinātu Putinu pieņemt lēmumu uzbrukt NATO?
Lasīt citas ziņas

Protams, dzeja negozējas pūļa izklaižu prožektoru gaismā. Tā ir neuzbāzīga, bieži bez jebkāda iepakojuma vai pa priekšu skrienošām pievilcīgām ziņām. Dzejnieks –
teksts – klausītājs: nekādu starpnieku, nekādu greznu vilinājumu, ja neskaita multimediju dzejas pasākumus, kas tāpat nav ārišķīgi glancēti. Nāc, klausies, iesaisties. Bez paskaidrojošiem subtitriem, bez ērta viegluma un virspusējības. Nekādu ilūziju, ka saturu lielākai labpatikai vajadzētu atšķaidīt ar cirka elementiem. Lai gan dzejnieki nav nekādi faķīri. Muļķoties un ākstīties arī mīl. Pasākumos ir dzirdēti smiekli un divdomības. Var pielipt un samaitāt.

Inga Ābele nesen intervijā teikusi: cilvēkam ir tikai divas izvēles – vai nu radīt, vai neradīt. Radīšanas procesa, dzejas kā intīmas izpausmes publiskā šķautne pirmajā brīdī varbūt rādās nedabiska un šaubīga.

CITI ŠOBRĪD LASA

Bet dzejolis sāk dzīvot tikai tad, kad tas kļūst kādam vajadzīgs – kad kāds to ir izlasījis un atradis tajā sev svarīgo. Tādēļ dzejas festivāli pilda vairākas nozīmīgas funkcijas: dzejniekiem tā ir iespēja izlīst no savas čaulas, iedvesmoties, gūt apliecinājumu padarītajam un ieraudzīt sev apkārt ieinteresētus cilvēkus.

Savukārt lasītāji pasākumos dzird pašus autorus, kas, kā liecina pieredze, bieži ir spēcīgs impulss gan interesē par konkrēto dzejdari, gan dzeju kopumā, jo atklājas, ka dzejnieks nav abstrakcija un ka viņa balsī un intonācijā dzejolis “atveras” krietni vieglāk.

Lai gan vēl neesmu pensionāra gados un grūti salīdzināt, nedomāju, ka Dzejas dienu būtība laika gaitā diži mainījusies. Droši vien manāmi atšķiras bijušo un šo laiku stilīgāko dzejnieku klozītes un frizūras, droši vien dzejniekiem pasprūk pa kādam bērnu tikumu slikti ietekmējošam tekstam, par ko gan viedi rūpējas ministriju kundzes. Nenovēršami ir mainījusies dzejas forma un izteiksme, taču tas nav pašu Dzejdienu raksturlielums. Pasākumos aktīvāk izmanto jau minētos multimediju līdzekļus. Popularitātes ziņā acīmredzama nopietna atšķirība no dažas desmitgades senāka laika ir tā, ka dzejas interesentu skaits pie mums, tāpat kā visā pasaulē, kļuvis pavisam niecīgs. Es gan norobežojos no norobežošanās taktikas, par kādu uzskatu dzejas elitārisma piesaukšanu. Dzejolis ir privāta, subjektīva pieredze, turklāt – ar subjektīvu “instrumentāciju”, jo dzejnieks brīvi izvēlas gan pateikto un nepateikto, gan izteiksmes veidu un līdzekļus. Tādēļ tilti uz dzejoļa pasaulainu ir miglā tīti vai vispār nav paredzēti. Ir tikai balss, kas sauc. Atsaukties, meklēt un nokļūt – tādu pienākumu dzeja lasītājam neizvirza. Patiesa dzeja neuzprasās uz patikšanu. Tāpēc to vai nu kaismīgi mīl, vai, kā ierasts ar visu grūtāk aizsniedzamo, noliedz un ignorē.

Reklāma
Reklāma

Starp pasākumiem Dzejas dienu galvaspilsētas programmā pieminēšu dažus manus favorītus. Interesanta ir portāla “Satori” “dzejas audiodušu” ideja, dodot iespēju pašā Rīgas centrā uzlikt austiņas un klausīties pašmāju dzejniekus. Dažādu paaudžu autori būs dzirdami dzejas diskā “Robežstūmējs” un tā atvēršanas pasākumā.

Spilgts vienmēr ir gada laikā iznākušo krājumu autoru lasījums “Atvērt nevar aizvērt”. Ar interesi gaidu Dzejas dienu viesu lasījumus. Šogad piedalās dzejnieki no Japānas, Vācijas, Gruzijas, Katalonijas, Izraēlas, Melnkalnes, Serbijas un ASV. Par bijušās Dienvidslāvijas dzeju mani priekšstati grozās kaut kur ap nulli, tāpēc iepazīties ar šī reģiona dzejniekiem būs īpaši vērtīgi.

Noteikti jāatzīmē atraktīvais pasākums “Ceļojums ar dzejniekiem”, par kuru iepriekšējos gados dzirdētas jēdzīgas atsauksmes. Un vēl jāpiemin Liānas Langas tradicionāli organizētais Klasiskais dzejas vakars, kas pieteikts kā askētisks un meditatīvs vairāku dzejnieku lasījums.

Dzejai ļoti ir vajadzīgi lasītāji – gudri, atvērti, emocionāli, neiesūnojuši, neslinkojoši. Dzejas dienas, saprotams, nav seminārs, kurā uzzināt ērtākas dzīves iespējas, depresijas zāles vai ātras peļņas avotus. Kopā brīvāki mēs gan varam kļūt. Daudzpusīgāki, redzīgāki. Bagātāki.