Kultūra
Teātris un kino

Man no komunisma jēdziena vien šermuļi iet pār kauliem. Saruna ar Jakovu Rafalsonu 0


Jakovs Rafalsons
Jakovs Rafalsons
Foto: Karīna Miezāja

Piektdien, 19. oktobrī, M. Čehova Rīgas Krievu teātrī pirmizrādi piedzīvos “Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadījumā”, kurā publikas iemīļotais šā teātra skatuves mākslinieks JAKOVS RAFALSONS pirmoreiz būs partnerībā divatā vien uz skatuves ar pazīstamo Latvijas Nacionālās operas orķestra vijolnieku Gidonu Grīnbergu. Bet rudens sezona Jakovam Rafalsonam iesākusies ar dalību jaunā LTV seriālā “Divi vienā”, kur viņš spēlē bezgalemocionālo gruzīnu Zurabu Abuladzi.

Ar kādām acīm jūs pats, Rafalsona kungs, skatāties uz savu varoni gruzīnu Abuladzi?

J. Rafalsons: Nesen biju Gruzijā. Fantastiska, kolosāli labsirdīgu cilvēku zeme, kaut arī ekonomiskā ziņā viņiem klājas ļoti smagi. Tirgū vēlējos nopirkt garšvielas, pagaidiet, tūlīt atsaucās sieviete aiz letes – izgājām cauri visam tirgum līdz pat īstajai vietai… Ēdām restorānā pusdienas, samaksājām rēķinu un mums vēl atnes pudeli vietējā konjaka un vīnu – tas jums kā ciemiņiem. Mans Abuladze ir kā bērns, kurš varbūt spējīgs uz sabiedrībā ne sevišķi pieņemtiem gājieniem un rīcību, taču visās viņa izdarībās un viņā pašā ir kaut kas ārkārtīgi bērnišķīgs.

Mēs ar Jāni Jarānu spēlējam divus saimniekus, kuri dzīvo vienā mājā. Attiecības nesauktu ne par draudzīgām, ne naidīgām, bet tajās ir kaut kas ļoti bērnišķīgs. Mūsu laikā, kad gaisā virmojošās enerģētikas nepavisam nav vienkāršas, seriālā ir ļoti daudz labsirdības.

Bet šovakar pirmizrāde pavisam citā noskaņā – “Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadījumā”.

Savulaik Teātra institūtu beidzu kā daiļlasītājs. Padomju laikos pēc šīs prasmes bija liels pieprasījums, tagad gan dzeju lasa maz. Arī grāmatas aiziet otrajā plānā, bet man tās vienmēr bijušas un paliks pirmajā vietā. Man pašam šķiet, ka brīnišķīgi ir izdevies Eksperimentālajā zālē iestudētais manai vismīļākajai dzejniecei Marinai Cvetajevai veltītais darbs “Laikmeta falsets” – tieši tā pasaulslavenais vārda meistars Josifs Brodskis savulaik nodēvēja Marinu Cvetajevu, jo dzejniece, sākot ar augšējo “sol”, ne par pustoni nenolaižas zemāk, bet ceļas arvien augstāk. Kad Brodskim vaicāja, kurš, viņaprāt, ir lielākais laikmeta dzejnieks, viņš, ne mirkli nedomājot, atteica – labākas par Cvetajevu nav.

Bet jaunā izrāde “Rafalsonāte stīgu instrumentu pavadījumā” – arī Eksperimentālajā zālē – nebūs dzejas lasījums, bet uzvedums, izrāde, saruna ar skatītāju zālē. Spēlēju garderobistu, kurš zālē ienākušajam skatītājam palīdz novilkt mēteli, pakar to… Un tad sākas koncerts, kurā spēlē brīnišķīgais vijolnieks Gidons Grīnbergs. Bet mans garderobists visu mūžu sapņojis – ja vien viņš varētu kaut uz mirkli apturēt koncertu, ja vien viņam dotu vārdu! Un šajā izrādē mēs viņam šādu iespēju dodam. Mans garderobists nevis sapņo par iespēju sarunāties ar zāli, bet dara to. Un pat publikas klusēšana būs mūsu dialoga sastāvdaļa.

Ar publiku sarunājaties 20. gadsimta pirmās puses autoru prozas un dzejas tekstiem…

Un iekļauto autoru ir ārkārtīgi daudz. Rafalsonāti pirmoreiz spēlēju Lubjan­skas laukumā Maskavā, lieliskajā Majakovska muzejā, kas iekārtots dzejnieka pēdējā dzīvoklī, kur viņš beidza dzīvi pašnāvībā. Pēc četrām piecām izrādēm pie manis pienāca vīri tēraudpelēkos, čekistu iecienītās krāsas uzvalkos: jūs nelasīsiet ne šo, ne to un arī ne šo. Tādā gadījumā, atteicu, nelasīšu neko. Izrādi Krievijā vairs spēlējis netiku.

Kad tas notika?

Astoņdesmitajos. Ja kāds šo dzeju atļautos publiski nolasīt vēl pārdesmit gadu agrāk, saruna būtu cita – aiz krāgas un uz Sibīriju. Visvairāk čekistus aizkaitināja PSRS laikos aizliegtā rakstnieka Maksimiljana Vološina trīsdesmitajos gados uzrakstītais cikls “Valsts”, kuru Krimā dzīvojošais rakstnieks, Marinas Cvetajevas draugs, uzrakstīja neilgi pirms savas nāves. Man šie teksti ir tie, kurus kādreiz lasīju “zem segas”. Čekistus visvairāk saniknojušajā ironijas pilnajā dzejolī no cikla “Valsts” dekabristi tiek aicināti nemodināt Hercenu, jo nu jau zināms, kāds ļaunums pēcāk no tā cēlies, vien nav zināms, “kāda kuce uzmodinājusi Ļeņinu…”. Nupat Amerikā lielā vecumā no dzīves šķīrās Naums Koržavins. Arī viņš spēja būt ass un tiešs.

Kad jautā – vai var mīlēt valsti, es atbildu, ka nemīlu nekādu valsti, bet mīlu zemi, kurā dzīvoju.

Jo valsts vienmēr nozīmē varu pār personību, valsts nozīmē visādus rāmjus un ierobežojumus. Bet vai godīgam cilvēkam vienmēr vajag likumisku aizliegumu nezagt, neslepkavot, nekrāpt? Vai jūs, piemēram, sāksit slepkavot, ja to atļaus? Nē taču! Tātad likumi vajadzīgi tiem, kas tos pārkāpj. Tāpēc es mīlu nevis valsti, režīmu, bet tikai savu zemi.

Brīnišķīgs ir filozofs un rakstnieks Pjotrs Čaadajevs, Puškina draugs, kurš cara laikā uzrakstīja tādas filozofiskas vēstules, ka viņu tūlīt atzina par vājprātīgu. Viņš, piemēram, saka, cik brīnišķīga lieta ir mīlestība pret tēvzemi, bet vēl skaistāka ir mīlestība pret patiesību. Mīlestība pret tēvzemi rada varoņus, bet mīlestība pret patiesību – gudros, viedos, cilvēces labdarus. Mīlestība pret dzimteni šķir tautas, baro nacionālo naidu un dažkārt ietērpj zemi sērās… Ar šiem vārdiem viņš nosodīja neiecietību cara laikā pret citādo. Čaadajevs sacīja – neesmu iemācījies mīlēt dzimteni aizvērtām acīm, noliektu galvu un aizbāztām ausīm. Ikviens cilvēks pa īstam noderīgs savai dzimtenei tikai tad, ja redz to skaidru skatu. Es pats arī domāju, ka aklās iemīlēšanās (dzimtenē. – V. K.) laiks ir pagājis un mēs pirmām kārtām esam tai parādā patiesību. Teksti, kas izrādē skanēs mana garderobista sarunā ar publiku, ir izaicinoši, bet tie nav garlaicīgi. Man var piekrist vai nepiekrist, bet tie nevienu neatstās vienaldzīgu. Tie liks domāt, jo pretējā gadījumā – kāda gan jēga kāpt uz skatuves?

… Vienīgais kritērijs, lai tiktu par premjeru, ir māka apmelot pretinieku. Un tāpēc par parlamenta vadoni kļūst nekaunīgākais, politika ir netīra, jo tajā vajag praktiskus cilvēkus bez cieņas pret asinīm. Bet vēlētāji tik un tā tic, ka no trīssimt neģēļiem var uzbūvēt taisnu valsti… – tā Vološins runāja trīsdesmitajos. Bet diemžēl šī viņa doma būs aktuāla gadsimtiem. Tāpēc tā nav politika, bet lielā literatūra, klasika. Taču galvenais, ka tagad to varu lasīt, bet toreiz, padomijā – ne. Kamēr vien vārds ir brīvs, nekas nav zaudēts.

Ja nemaldos, pirms sešiem gadiem Rafalsonāti mazliet citā ietērpā, ar vijolnieka Alekseja Koļesņikova spēli pavadījumā tikāt rādījis klubā “Austrumu robeža” un radošajā sētā “Kaķis maisā”. Kas pamudināja pie šā darba atgriezties?

Tas ir darbs, ar kuru man nav kauns iznākt publikas priekšā. Tas pat nav saistīts ar profesionālo darbību, drīzāk ar sirdsapziņu un manis kā cilvēka izvēli. Lai kas arī mūsdienās taptu, nespēj līdzināties literārajai bagātībai, ko šie nelieši – citādi padomju režīmu nespēju nosaukt – noslēpa no cilvēkiem, nozūmēja, padarot vārda bagātības nezināmas veselai paaudzei. Diemžēl drīzāk zeme izies no savas orbītas, nekā tas beigsies.

Kas tieši?

Boļševisms. Tā ideologi var sevi saukt, kā vēlas, taču būtību tas nemaina.

Patiesi nevēlos līst politikā, taču nesaprotu, kā vispār kaut kur joprojām var pastāvēt kaut kas tāds kā komunistiskā partija.

Būtu kaut nosaukumu pamainījuši! Tiesa, tur (ārpus Krievijas un bijušās PSRS. – V. K.) viņi vismaz nezina, ko šis režīms nozīmē. Es, kas esmu piedzīvojis visādas kratīšanas, to zinu. Man no komunisma jēdziena vien šermuļi iet pār kauliem.

Kratīšanas? Kādēļ?

Grāmatu dēļ. Tepat pa Līvu laukumu (Jakovs Rafalsons paskatās pa M. Čehova Rīgas Krievu teātra logu. – V. K.) kopā ar draugu staigājām, stiepdami čemodānus, kamēr viņa dzīvoklī notika kratīšana. 1964. gadā, Rīgā. Bijām astoņpadsmit gadus veci zēniņi, mācījāmies 11. klasē. Milzīgs, represīvs valsts aparāts pret diviem puikiņām, kuri lasīja grāmatiņas… Tagad tās visas guļ paputējušas uz letes vai mētājas antikvariātos. Bet cilvēki pērk detektīvus.

Latvijas simtgades kontekstā jums vēl viena interesanta iecere teātra Eksperimentālajā zālē.

Jā, pirms kāda laika mani uzrunāja Latvijas Radio un aicināja kaut ko nolasīt valsts simtgadē. Izvēlējos Majakovski, dzejnieku, kuru ļoti mīlu. Padomju laikā no viņa tika lasīts tikai tas revolucionārais sviests, kuram laiks sen pārvilcis strīpu. Novembrī divus vakarus radio skanēs pārraide par Majakovski, kurā lasīšu Cvetajevu. Tā man radās ideja, ar kuru devos pie mūsu teātra direktores Danas Bjorkas: kā būtu, ja mēs teātrī iestudētu Majakovska vakaru? Tas būs mans iestudējums, ieplānots nākamgad februārī, sauksies – “Vrag ti moi rodnoi” (“Mans mīļais ienaidniek”). Tā par Majakovski Parīzē uzrak­stīja Cvetajeva pēc tam, kad dzejnieks nošāvās. Bet prozā Cvetajeva bija vēl tiešāka un atklātāka, viņa sacīja: nāve atnāca nevis tad, kad Majakovskis sev pielika pistoli pie deniņiem, bet tajos divpadsmit dzīves gados, kad cilvēks (Majakovskis) pamazām nonāvēja sevī dzejnieku, sacerot visu to revolucionāro sviestu. Un pēc garīgās sevis nīcināšanas, kā saka Cvetajeva, piecēlās dzejnieks un… nogalināja cilvēku.

Saistītie raksti

Es lasīšu Majakovski, bet iestudējumā būs aizņemta arī Dana Bjorka, aktrise, kura spēlēs visas trīs Majakovska mīļotās sievietes. Pirmā ir Lilija Brika, meitas uzvārdā Kagana, kuras saknes, starp citu, ir Rīgā. Viņa kļuva par vienu no visvairāk izglītotām tā laika sievietēm Maskavā. Praktiski visi Majakovska labākie mīlas dzejoļi veltīti tieši Lilijai Brikai. Otrā – Tatjana Jakov­ļeva, ar kuru Majakovskim bija romāns Parīzē, un trešā viņa pēdējā kaislība – Maskavas Dailes teātra aktrise Veronika Polonska. Majakovskis pat vēlējies, lai iemīlētā sieviete šķiras no sava vīra Mihaila Janšina un pamet darbu teātrī. Divdesmit sekundes pēc tam, kad Veronika Polonska pameta Majakovska istabu, tajā atskanēja šāviens.

Kā zināms, Majakovskis vairākas reizes viesojies arī Rīgā, ticis lasīts un arī izdots. Izrāde sāksies ar padomju laiku atmaskojošu Cvetajevas dzeju, kurā atklāts Majakovska lielums, kas top vēl lielāks salīdzinājumā ar tā laika režīma maziskumu. Tikai viens piemērs: kad Majakovskis nomira, avīze “Izvestija” par viņa nāvi paziņoja pēdējā lappusē. Neslēpšu, izrāde domāta tiem, kas vēlas gūt baudu no tā, kas caur prātu un smadzenēm saviļņo sirdi un dvēseli. Ja alkst lētu izklaidi, jāmeklē kas cits. Dzejā izklaidēt nespēju.

LA.lv