Kultūra
Literatūra

“Dzeja un proza nav nekur deklarējušās.” 
Signes Viškas proza0


Signe Viška: “Es tikai salīdzinoši nesen iemācījos, ka nevajag no sevis uzreiz gaidīt šedevru. Tajā, ko dari, slēpjas jēga, un tas nekas, ja tagad to saskati tikai tu, jo esi savs pirmais lasītājs.”
Signe Viška: “Es tikai salīdzinoši nesen iemācījos, ka nevajag no sevis uzreiz gaidīt šedevru. Tajā, ko dari, slēpjas jēga, un tas nekas, ja tagad to saskati tikai tu, jo esi savs pirmais lasītājs.”
Foto no personiskā arhīva

Signe Viška (1997) visbiežāk apgalvo, ka ir no Varakļāniem, kaut arī patiesībā par mājām sauc Čeverus. Pašlaik kopā ar grāmatu ģimeni un violetu pufu dzīvo Rīgā.

2018. gadā absolvējusi Literārās akadēmijas Prozas meistardarbnīcu pie rakstnieces Ingas Žoludes, bet jūnija izskaņā Signe sociālajā tīklā “Facebook” publicēs bildi no LU Humanitāro zinātņu fakultātes izlaiduma, lai parādītu, ka pasaule nu ir par vēl vienu vācu filologu bagātāka. Raksta tvītus, stāstus, kalambūrus, mazliet arī dzeju un dažreiz nespēj to visu atšķirt vienu no otra. Mēdz rakstīt un domāt arī vāciski.

Kad Signe pati nerada tekstus, viņa lasa un tulko. Reiz bibliotēkā apraudājās, klausoties, kā Zigfrīds Muktupāvels dzied par “veco zābaciņu, mātes gādāto, kas nepanesami spiež”. Viņas ikdienu veido pieķeršanās vecvecākiem, nepieklājīgi skaļa smiešanās par saviem jokiem un violetās krāsas dominance itin visās dzīves jomās.

Signe vēlas būt tāds cilvēks, kam patīkami sēdēt blakus vilcienā Rīga–Zilupe.

– Kas tev šķiet svarīgs, lai rakstītu?

S. Viška: – Svarīgi izjust rakstīšanu kā pašsaprotamu ikdienas vajadzību. Man tā ir nodarbe, kas bieži sagādā savtīgu gandarījumu, nevajag pat rādīt darbu citam, lai priecātos par pēdējo punktu pabeigta stāsta izskaņā, jo, redz, beidzot izdevies vienu melnrakstu novest līdz gatavībai (un tad “gatavais darbs” kļūst par vēl vienu melnrakstu, jo ir jārediģē).

Tā nav obligāti pašterapija. Ir sajūta, ka manī ir “Tupperware” trauciņš (visticamāk, violetā krāsā) ar ierobežotu tilpumu, kurā pāris dienu laikā uzkrājas frāzes/notikumi/atsevišķas domas. Ja par to visu neuzraksta, šis tas var iet zudumā, piemirsties, un tad ir baigi žēl.

Es tikai salīdzinoši nesen iemācījos, ka nevajag no sevis uzreiz gaidīt šedevru.

Tajā, ko dari, slēpjas jēga, un tas nekas, ja tagad to saskati tikai tu, jo esi savs pirmais lasītājs.

– Kādēļ par rakstnieku nepiedzimst, bet kļūst? 

– Piedzimt var ar dotībām, bet, ja tās neizmanto un neattīsta, tad nevar kļūt ne par rakstnieku, ne arī par ko citu. Ir jāstrādā – un daudz. Vispār tā “kļūšana par rakstnieku” ir nedaudz mistiska, tas drīzāk ir nebeidzams process, pietuvošanās. Cilvēki mēdz būt pārņemti ar domām par to, kā būs, kad izdosies kļūt par rakstnieku/mākslinieku, dažreiz piemirstot par pašu radīšanas procesu. Šaubos, ka es arī kādreiz pati spētu sevi uzskatīt par rakstnieci, bet zinu, ka vienmēr būšu uz ceļa, lai tam pietuvotos.

– Tu rīko prozas/dzejas lasījumus Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē. Vai literatūras lasījumus var tā vienkārši pakļaut noteiktai vietai un telpai?

– Akustiskos dzejas un prozas vakarus (jeb AkProzu un AkDzeju, kā to mēdzam dēvēt) jau vairākus gadus rīko lieliskā LU HZF Studentu pašpārvaldes komanda, un pēdējos četrus semestrus, saņemot palīdzību no visām pusēm, šie pasākumi tapuši tieši manā paspārnē.

Jāatzīstas, ka ikreiz mani mazliet māc bažas, vai telpa radīs atbilstošu noskaņu, vai dzejnieki/prozaiķi/mūziķi/klausītāji jutīsies labi, bet tad es sapratu, ka tieši literatūra vietai un telpai sniedz to jēgu, par kuru tā uztraucos.

Dzeja un proza nav nekur deklarējušās, bet tās dzīvo visur.

Nav diži starpības, vai esi bibliotēkā, bārā, mežā vai slotu kambarī, ja klausies stāstus, tad atrodies tieši tajā laikā un telpā, ko rada konkrētais darbs.

– Par ko kļūsi, kad izaugsi un uzrakstīsi stāstu krājumu?

– Uzreiz atcerējos ierakstu, ko pirms pāris dienām publicēju “Twitter”: “Kad izaugšu liela, man būs visas “Neputna” samta sērijas dzejas grāmatiņas.” Pretī saņēmu jautājumu, vai mēs vispār kādreiz izaugsim. Un jo-projām nespēju atrast atbildi.

Pirms bērnudārza izlaiduma mums katram vajadzēja audzinātājai kā pasaules lielāko noslēpumu austiņā iečukstēt, par ko mēs vēlētos kļūt, kad izaugsim. Toreiz teicu, ka vēlos kļūt par vetārsti, jo man patika (nu, joprojām patīk) dzīvnieki un visādas pūkainas radības.

Kaut kad vēlāk uzzināju, kā izskatās mākslīga govs apaugļošana, un pārdomāju.

Pēcāk apgalvoju, ka kļūšu par prokuroru. Bet sapratu, ka laikam nevarēšu ierasties prokurores darbā krāsainās zeķbiksēs. Man šķiet, cilvēki nekad pa īstam neizaug, jo teikuma “kad es izaugšu, kļūšu par…” beigas mēdz mainīties. Un tas ir forši, jo nozīmē, ka augšana tā īsti nemaz nebeidzas.

Ja man jautās tieši tagad, es laikam teikšu: kad izaugšu, man būs visas “Neputna” samta sērijas dzejas grāmatiņas un es domāšu, kur augt tālāk. Un vai tad, kad būšu uzrakstījusi stāstu krājumu, es būšu kļuvusi par rakstnieci? Nezinu, bet droši varu apgalvot, ka tad būšu kļuvusi par cilvēku, kas uzrakstījis stāstu krājumu.

Prozas ABC

Literatūrkritiķe Jūlija Dibovska: “Mīļums un nedaudz humora izglābs ne tikai pasauli, bet arī latviešu literatūru. Nespēju iedomāties, ka jauni autori raksta nopietnas un smagas “lietas”, sirsnīgu pasmiešanos un vieglas ainas atstājot rūdītajiem kolēģiem, lai gan tā pašlaik notiek. Signes rakstītā vieglums noteikti slēpjas ne tik daudz pārņemtībā ar rakstnieka misiju, cik patiesā priekā par rakstīšanas procesu. Neliekot laukuma centrā notikumu, par notikumu tiek padarīts viss stāsts.”

“KZ Grāmatplaukta” lasītājiem ir iespēja iepazīt Signes Viškas īso stāstu “Lote, kas gribēja kļūt par vectēvu”

Kad Lotei jautāja, par ko viņa vēlas kļūt, viņa vienmēr bez mazākās minstināšanās un neizlēmības ēnas sārtajā sejā atbildēja: «Es gribu kļūt par vectēvu.»

Pieaugušie, izdzirdot šo atbildi, iesmējās, dažiem uzacis iegūla sejā kā skeptiskas, matainas jautājuma zīmes, tomēr lielākā daļa apmainījās iecietīgiem skatieniem, kas krustojās virs bērna gaišajām cirtām, un domāja – gan pāries.

“Ja es arī būšu vectēvs, tad mēs abi ar vectēvu varēsim būt labākie draugi un darīt vectēvu lietas kopā,” tā sprieda Lote. Vectēvu lietas bija īpašību un darbību kopums, kas raksturīgs tikai vectēviem un balstījās uz Lotes novērojumiem.

Vectēviem bija lielas rokas, viņi spēlēja akordeonu, kabatā nēsāja citronu ledenes un sērkociņus un mēneša otrajā svētdienā brauca uz tirgu iepirkt vēl citronu ledenes un sērkociņus. Un vectēvi nekad, nekad nesteidzās. Viņi uz galvas nēsāja baltu mākoni un stumdīja diennaktis uz priekšu tā, kā viņiem labpatīk.

Saistītie raksti

Lote daudz nelauzīja galvu par lielām rokām, to viegli varēja atrisināt ar vairākiem cimdu un dūraiņu pāriem. Akordeonu viņa pacelt nevarēja, toties mazliet pavilkt uz savu pusi un izdabūt no tā kuģa taurei līdzīgu nopūtu gan. Citronu ledenes un sērkociņi viņas kabatā atceļoja no vectēva jakas kabatām. Bet Loti bažīgu darīja baltais mākonis uz galvas. Kā lai tādu dabū? Lote pat iegūglēja “Kā ātrāk nosirmot?”, tomēr stress, smēķēšana un kaut kāda vitamīna bē divpadsmit trūkums nebija nekas, ko varētu neuzkrītoši aizņemties no vectēva jakas kabatas. Tāpēc viņa apzieda savu cepuri ar PVA līmi un no vienas vietas noklāja to ar vates pikučiem. Tagad viņai arī bija balts mākonis. Lote bija ļoti lepna ar paveikto un uzreiz devās pie vectēva. Viņš sēdēja pie virtuves galda un lēnām stūma uz priekšu pēcpusdienas stundas, klausoties radio divi. Katru Lotes soli pavadīja sērkociņu graboņa. Tās iztraucēts, vectēvs pacēla acis un iesmējās.

“Lotiņ, kas tev uz galvas?” viņš jautāja, iegremdēdams pirkstu vates biežņā.

“Tie taču ir MATI. Zini, man trūkst vitamīna bē divpadsmit, tāpēc nosirmoju ātrāk,” Lote izklausījās gandrīz vai lepna.

“Aha… nu, ja reiz nav vitamīnu, tad jādzer piens!” teica vectēvs.

“Vai piena dzeršana skaitās vectēvu lieta?” jautāja Lote.

“Protams!” Uzpildot zaļās māla krūzes, priecīgi nošķindēja trīslitru burka.

Lote izskatījās apmierināta.

Pie galda sēdēja divi vectēvi ar mākoņiem uz galvas un dzēra pienu.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Karostā atklās Brīvības cīņu simtgadei veltītu fotoprojektu
19 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Ar diviem koncertiem jubilejā godinās čellistu Ivaru Bezprozvanovu
19 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Cēsīs kora “Latvija” izpildījumā skanēs spoža trimdas komponistu darbu izlase
20 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

ML
Māra Libeka
Veselam
“Dodiet zāles, kas “nededzina” acis!”. Liegs receptē rakstīt konkrēta ražotāja zāļu nosaukumu
3 stundas
LE
LETA
Dabā
Pirmās prognozes par laiku nedēļas nogalē un jūlija izskaņā
33 minūtes
LE
LETA
Latvijā
Atkāj iemeslu, kāpēc Rimšēviča un Martinsona krimināllietu skatīs tiesa Jūrmalā
9 minūtes
SK
Skaties.lv
Latvijā
Skaidrītei bail teikt, cik liels ir parāds: 8200 eiro par dzīvokli
1 stunda
AL
Anda Līce
Latvijā
Anda Līce: Latvijas problēma nav prezidenta un viņa kundzes garderobe un inaugurācijas ceremonija! Problēma esam mēs 5
3 stundas