Dzeja un sarunas Torņakalnā 0
Pirms pāris gadiem Latviešu valodas aģentūras pārstāvji, sadarbojoties ar Ojāra Vācieša memoriālo muzeju un Ojāra Vācieša biedrību, sāka veidot regulāras tikšanās ar rakstniekiem, dzejniekiem, tulkotājiem un literatūrzinātniekiem.
Sarīkojumu mērķis bija runāt par valodu, literatūras vietu mūsdienu sabiedrībā, bet ne tikai par to. Šobrīd jau droši var apgalvot, ka šīs tikšanās pāraugušas tradīcijā – katra mēneša pēdējā trešdienā O. Vācieša mājā Torņakalnā autori tiekas ar lasītājiem, lai ne vien runātu par dažādiem aktuāliem jautājumiem, bet arī lai klausītos dzeju vai prozas darbu fragmentus.
Latviešu valodas aģentūras darbinieki mums, lasītājiem, ir pasnieguši skaistu dāvanu – apjomīgu izdevumu, kurā apkopotas visu trešdienas vakaru sarunas ar autoriem no 2010. gada 27. janvāra līdz 2011. gada 28. decembrim. Tās ir sarunas no tikšanās reizēm divu gadu garumā, kopskaitā 24. Trijās iztaujāts nevis viens autors, bet gan kopā ar dzīvesbiedru, jo ar literatūru saistīti ir abi. Tās ir sarunas ar Noru Ikstenu un Levanu Beridzi, Māru Svīri un Vladimiru Kaijaku, Annu Žīguri un Juku Rislaki. Sarīkojumus vadījuši un jautājumus uzdevuši Ieva Ķīse, Rita Meinerte, Vita Mekša, Jānis Zālītis, Anda Kubuliņa, Māris Salējs (viņš arī viens no trešdienas vakaru viesiem, kurš tiek iztaujāts), Jānis Rokpelnis, Gunārs Janaitis, Ieva Struka, Dace Dalbiņa, Laima Slava.
Krājuma nosaukumā citēta rinda no O. Vācieša dzejoļa “Diena”, savukārt uzreiz pēc ievadvārdiem minētais dzejolis publicēts pilnībā, kas lasītājam, iespējams, palīdzēs radīt to noskaņu, kas dzejnieka namiņā Torņakalnā valda sarīkojumu laikā. Katrs autors – trešdienas vakaru viesis – uzrak stījis ko līdzīgu īsam veltījumam.
Tas šajā izdevumā ir kā miniatūrs priekšvārds, kam seko saruna ar konkrēto literātu. Viens no lakoniskākajiem un jautrākajiem paudumiem pieder dzejniekam Kārlim Vērdiņam: “Pēc pasākuma viesmīlīgajā Vācieša muzejā es esmu gluži bez valodas!” (273. lpp.)
Cik dažādi ir trešdienas vakaru viesi, tikpat dažādas – gan spilgtas un fascinējošas, gan arī rimtākas – ir sarunas ar viņiem. Piemēram, lasot sarunu ar Ingu Ābeli, jaušama kaut kā maģiska, vārdos netverama, klātbūtne. Iedziļinoties Ludmilas Azarovas teiktajā, uzzināms daudz jauna gan par mūsu tautas, gan kaimiņtautas vēsturi. Savukārt, lasot Māras Svīres un Vladimira Kaijaka pausto, īpaši nākas nožēlot, ka saruna nav dzirdēta klātienē. Tāda jautrība, asprātība, gandrīz vai mazas velnišķīgas uguntiņas, kas sprēgā abu autoru teiktajā, mums, latviešiem, it kā nav raksturīgas.
Liela daļa autoru (bet ne visi!) ir saistīti ar O. Vācieti. Literātu vidū ir dzejnieka bijušie kolēģi, domubiedri, viņa darbu atdzejotāji, O. Vācieša literārās prēmijas ieguvēji un grāmatu par O. Vācieti autori (literatūrzinātnieks V. Ķikāns). Sarunas saturiski papildina prozas, dzejas un dramaturģijas fragmenti pašu autoru lasījumā. Vairāki no tiem iepriekš nav publicēti.
