Kultūra
Kultūrpolitika

Aivars Eipurs: Dzejas dienas atspīd 0


Aivars Eipurs
Aivars Eipurs
Foto – Timurs Subhankulovs

Dzejas pasākumi Latvijā turpinās visu septembri un retāk arī oktobrī un turpmāk, taču svētdien ar “Dzejas maratonu” Latvijas Nacionālajā bibliotēkā beidzās galvenā Dzejas dienu programma.

LNB un Rakstnieku savienības Dzejas dienu padomes rīkotā pasākuma beigu daļā skanēja interneta vietnes “facebook.com” septiņu dienu akcijas “Dzejas rupors” dalībnieku lasījumi. Aicinājām izvēlēties labāko no septiņās dienās tapušajiem dzejoļiem. Lasījumiem varēja pieteikties jebkurš no 38 dalībniekiem, kuri bija uzrakstījuši visus septiņus dzejoļus. Dīvaini, bet no 12 pieteikušos dalībnieku mutes neizskanēja neviens dzejolis, kuru varētu saukt par neizdevušos vai vāju. Tā bija pasākuma veiksme un reizē vēl viens akcijas “Dzejas rupors” pluss.

Pati akcija, sākumā neprognozējama, “aizgāja uz ur(r)ā”, turklāt optimālajā virzienā. Pavisam tajā ar septiņiem vai mazāk dzejoļiem piedalījās 73 dalībnieki. Pēc septiņām dienām, kad iecerētais pasākums beidzās un moderatori vietni pameta, diezgan daudzi dalībnieki turpināja ievietot dzejoļus ar devīzi “mēs negribam pārtraukt”; gluži kā terminētā grupu psihoterapijā. Taču esam kaut ko līdzīgu iecerējuši ne tikai nākamajās Dzejas dienās, bet vairākas reizes gadā, pirmo varbūt jau šā gada nogalē.

Īpašu gandarījumu guvu arī no literārajām debatēm, kas notika “Dzejas maratonā” pirms “Dzejas rupora” dalībnieku lasījumiem. Šāda veida debašu formāts ir pazīstams, dalībnieki pirms tam nezina, vai viņiem par attiecīgo jautājumu būs jādebatē “par” vai “pret”. Tēma par dziesmu tekstu mācīšanu skolās bija tik interesanta, ka pametu “Klīversalas” branču, vēl nemaz lāgā neiekodis.

Viens otrs debatētājs mani palutināja ar lieliskām niansēm šajā jautājumā. Tie bija Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotāja Daiga Zirnīte, vīrs ar grūti izrunājamo vārdu Arstarulsmirus, man agrāk zināms kā reperis Gustavo, un it īpaši literāts un literārais aģents Vilis Kasims. Viņam bija jādebatē “par”.

Var likties dīvaini, jo uzreiz ienāk prātā, ka ar mūsdienu dzejas mācīšanu skolās īsti neiet – ja vien skolotāja nav kāda no nedaudzajām jaunlaiku dzejas pazinējām. Kas tad nu? Mācīs dziesmu, tostarp hiphopa tekstus? Kaut kā nelāgi sanāk. Taču Vilis Kasims man lika nebūt vairs tik kategoriskam.

Kāpēc tieši dziesmu tekstus, nevis mūsdienu dzejoļus? Tāpēc, ka dziesmu teksti ir viena no nedaudzajām mākslas formām mūsdienās, kas cieši piesaistīta formai, struktūrai, ritmam un šos aspektus var izmantot literatūras stundās, lai analizētu, ko tie dod un ko tie atņem, jo konkrēta darba struktūra, tās pašas atskaņas, dzejolim arī ko atņem; tās uzmanības dēļ, kas ir jāpievērš formai un struktūrai, daudz grūtāk ir noturēt saturu vienmērīgi augstā un dziļā līmenī. Tāpēc teksti, kas piesaistīti struktūrai un ritmam, bieži vien ir ja ne vājāki, tad vienkāršāki un tiešāki. Kā izteicās Kasims, šāda dziesmu tekstu analīze ļautu skolēniem “iesist roku” tekstu kā tādu izvērtēšanā. Kāpēc vispirms dziesmu? Tāpēc, ka tieši ar dziesmu klātbūtni jaunieši ceļas un iet gulēt.

Lielisku pasākumu Dzejas dienās bija daudz, taču no personīgiem iespaidiem… Jelgavā dzejniekus veda zirga pajūgā. Jūs, protams, zināt, kas ir kentaurs – pa pusei cilvēks un pa pusei zirgs. Un – kad es pie šogad pilsētvidē uzstādītā skulpturālā veidojuma “Laika rats 100” lasīju dzejoli “Kentaura bēdas”, tad zirgs pēkšņi nogāzās un ilgu brīdi viņu nevarēja piedabūt uzcelties. Varbūt sagadīšanās.

Mani fascinēja arī uzstāšanās iespēja Zooloģiskajā dārzā. Pasākuma vadītājas instruēts nepaklupt ziloņu mājas pagalma smilšainajā paaugstinājumā, es izgāju lasīt dzeju, ko mēdza pārtraukt putnu kliedzieni un zvēru rēcieni; iekšēja impulsa pavadīts, jo man galvā, kādā no apcirkņiem, laiku pa laikam skanēja Veļimira Hļebņikova simboliskā bestiārija – poēmas “Zvērnīca” rindas. Tovakar Dzejas dienas pārklājās ar Baltās nakts pasākumiem. Tas piestāv dzejai – gan balta nakts, gan melna diena un otrādi.

LA.lv