Jānis Vādons: Dzejas dienu atbalsis 1
Jau apritējis mēnesis, kopš izskanējis šā gada Dzejas dienu festivāls. Kas palicis atmiņā?
Dzejas dienu bagātīgo oficiālo programmu papildināja arī citi nozīmīgi notikumi. Piemēram, pašā septembra sākumā Rīgā tika atvērts Dainas Sirmās otrais dzejoļu krājums “Iekšpagalms”. Pirms dažiem gadiem dzejas mīļotājus pārsteidza šīs gandrīz nevienam nezināmās valmierietes pārliecinošā poētika, īpašais valodas spēks un grodums. Arī otrā krājuma redaktors ir Ronalds Briedis, kura vadītā dzejas meistardarbnīca esot bijis nozīmīgs impulss dzejnieces attīstībā, apliecinot, ka saskarsme ar pieredzējušiem kolēģiem daudziem autoriem ir acīm redzama nepieciešamība, lai neļautos pieticīgam pašapmānam par savas jaunrades kvalitāti, kā arī lai neapstātos attīstībā un pilnvērtīgi iekļautos literārajos procesos. Daina Sirmā ir arī vēl viens piemērs, ka nav pamata pārmetumiem par jaunu autoru niecīgajām izredzēm iekļūt pastāvošajā literātu lokā – ja kvalitāte ir, tā tiek pamanīta, atzīta un pieņemta. Otrais dzejnieces krājums ir gan “radniecīgs” pirmajai grāmatai, gan pietiekami atšķirīgs, jo pretēji šķietamu noslēgtību vēstošajam nosaukumam grāmatas telpa ir kļuvusi plašāka, nezaudējot piesātinājumu. Tā ir telpa, caur kuru staigā mūsu valoda, uzrunādama un izrunādama netveramo, tomēr dzīvo un īsto. Valoda, kurā telpa ir vienlaikus sapnis, atmiņa un īstenība.
Tajā pašā dienā tika atvērts Jāņa Rokpeļņa bilingvālais dzejas krājums. Priecājos, ka angļu mēlē tagad lasāms viens no mūsdienu savdabīgākajiem latviešu dzejniekiem, kura dzeja arī man pašam “atvērās” ne uzreiz. Jānis Rokpelnis ir atradis unikālu metodi, kā dzejā apvienot lirisko un nešpetno, reizēm atļaudamies tik daudz, cik latviešu dzejā nav atļāvies gandrīz neviens. Šķietama vienkāršība un vieds, nesamākslots tiešums ir tā Rokpeļņa dzejas kvalitāte, kas atgādina Pētera Brūvera teikto, ka visgrūtākais dzejā ir spēja rakstīt vienkārši un labi. Turklāt pārsteidz dzejnieka jauneklīgums un aktualitāte – nekādu nodevu savam dzīvā klasiķa statusam, nekādu pagurušu skatienu “zaļajā” pagātnē.
Diemžēl ne klātienē, bet tikai atdzejas publikācijās man bija izdevība iepazīties ar šāgada festivāla viesiem, kurus vienoja, šķiet, nebijusi augsta kvalitāte. Tāpēc īpašs paldies gan atdzejotājiem Arvim Vigulam, Ingmārai Balodei, Liānai Langai, Mārim Salējam un citiem, gan organizatoriem un literārajiem medijiem par iespēju latviešu valodā lasīt daudz jaunu, lielisku dzejoļu.
Par skaistu notikumu kļuva Liānas Langas iedvesmotais klasiskais dzejas vakars “Mūsu mātes un tēvi. Mēs. Latvija”, kurā vairāk nekā 40 mūsdienu latviešu dzejnieku dzejoļi baudāmā kvalitātē izskanēja Jaunā Rīgas teātra aktieru Maijas Apines, Ģirta Krūmiņa un Ivara Krasta lasījumā. Nekāda šova, mierīgi un spilgti tikai un vienīgi dzeja. To, starp citu, tagad ir iespējams noskatīties interneta vietnē youtube.com. Lai gan, iespējams, pilnībā netika parādīta Latvijas dzejas ainavas daudzveidība (dažiem autoriem bija izvēlēts viņu rokrakstam, manuprāt, ne īpaši raksturīgs dzejolis, tādējādi neiepazīstinot ar šā autora īpašo intonāciju vai poētisko metodi), tomēr nezinu nevienu citu pasākumu, kurā skatāmā un klausāmā veidā varētu gūt tik visaptverošu priekšstatu par aktuālo situāciju latviešu dzejā.
Runājot par šāgada Dzejas dienu festivāla publicitāti, bija acīm redzami, ka dzejas klātbūtne informatīvajā telpā bija nepieredzēti intensīva. Tāpēc īpaši jāuzteic Latvijas Televīzija un Latvijas Radio par kvalitatīviem sižetiem un raidījumiem, iepazīstinot ar Latvijas dzejniekiem un dodot iespēju skanēt dzejai. Nozīmīga vieta Dzejas dienu telpas veidošanā noteikti bija arī skolām, bibliotēkām un citām kultūras iestādēm, kas uzņēma dzejniekus ciemos un organizēja pasākumus. Es pats ar lielu gandarījumu un patīkamu “pēcgaršu” atceros tikšanās Ventspilī un Kuldīgā, iepazīstot aizrautīgus un ieinteresētus cilvēkus un uzrunājot jauniešus, kuru skatienos dažbrīd bija redzama patiesa interese un atvērtība. Dzejas dienas bija lieliska iespēja tiešākai un tuvākai sarunai. Svarīgs un kvalitatīvs akcents, apliecinot, ka pati saruna pastāv nemitīgi un ir vajadzīga.
