Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
27. septembris, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Dzejas dienu prestižs

Dzejniece Madara Gruntmane piedalās dzejas lasījumos Esplanādē pie Raiņa pieminekļa Dzejas dienu laikā. Foto - Ieva Čīka/LETADzejniece Madara Gruntmane piedalās dzejas lasījumos Esplanādē pie Raiņa pieminekļa Dzejas dienu laikā. Foto - Ieva Čīka/LETA

Protams, var pajokot, ka Raiņa 151. dzimšanas diena – tas jau ir daudz nopietnāk. Taču tā arī ir, dzejas mēnesim jāpierāda sevi ikgada sūrajā režīmā līdz nākamajai jubilejas reizei, kad naudas devēju dzejas izpratne atkal taps lielāka.

Taču šogad nozīmīgas jubilejas dzīvajiem – Knutam Skujeniekam, Amandai Aizpurietei, Dainai Avotiņai, mūždien košajam dzejnieku pārim Roaldam Dobrovenskim un Veltai Kaltiņai. Arī dzīvi dzejnieki taču ir tā nekas, vai ne? Tieši šodien Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notiek Knutam Skujeniekam veltīta konference.

Dzejas dienu organizatorisko grupu šogad veidoja jauni kadri. Katrs sākums ir grūts. Dzejas dienu jaunā kuratore Anete Enikova bija izsūtījusi dzejniekiem un arī citiem interesentiem paziņojumu, ka, ciklam beidzoties, Rakstnieku savienības (RS) telpās notiks diskusija par to, kas izdevies, kas nav un kas varētu būt derīgs turpmāk. Uz šo diskusiju bija ieradušies tikai divi dzejnieki, pārējo publiku bez organizatoriskās vadības veidoja pusotrs desmits jauniešu, kuri visai aptuveni zināja, uz ko ir atnākuši. Taču diskusija izvērsās, un, bija noprotams, ka tikšanās organizatoriem palīdzējusi iegūt dažas jaunas atziņas. Citu dzejnieku neatnākšana gan ir peļama, jo komunikāciju nesekmē. Es tur biju un savas vēlmes izteicu.

Pirmkārt, mājaslapā savlaicīgi jābūt pasākumu sarakstam un dzejnieku vārdiem, kuri tajos piedalās un kas atspoguļo visu Latviju, neskatoties uz to, ka Dzejas dienu pamatprogrammas organizatori nav atbildīgi par pasākumu norisi ārpus Rīgas. Tad ir redzams Dzejas dienu patiesais vēriens un dzejnieku piesaiste, top skaidrāks, kurus dzejniekus aicināt turpmāk, kurus jāatceras uzaicināt. Kādēļ jāveido jauna mājaslapa? Tā noteikti var būt sadaļa Rakstnieku savienības mājaslapā. RS mājaslapu atvērtu un tās aktivitātes šajā sakarā iepazītu vairāk apmeklētāju – pie viena un varbūt pirmo reizi.

Otrkārt, jau sena mana un dažu vecākas paaudzes dzejnieku atziņa – septembrī būt kopā latviešu un ārzemju dzejniekiem ir pārāk daudz pasākumu ziņā, bet pārāk maz apjoma un arī auditorijas ziņā, kas katram gadās – arī tam pašam ārzemju dzejniekam. Turpmāk derīgāk būtu ārzemju dzejniekus aicināt pavasarī, bet septembrī varētu pamatīgāk pievērsties Latvijai. Tad arī dzejnieki savā starpā tiktos vairāk, tostarp ar ārzemju dzejniekiem.

Treškārt, vairāki pasākumi, nu jau arī ne tikai Rīgā, notiek vienā un tajā pašā laikā. Tas traucē arvien vairāk. Mēs tā apzogam paši sevi un zaudējam klausītājus, kuri sadalās mazākos ķekaros. Varbūt jāņem vērā jau ne pirmo reizi izteiktais novērotājas priekšlikums, ka labāk organizēt pasākumus vienā vietā, vienu pēc otra.

Taču ir projekti, kurus nevarēs šajā rāmī ielikt. To pašu “Ceļojumu ar dzejniekiem”, kas dzejnieces Ērikas Bērziņas vadībā notika jau trīspadsmito reizi, šoreiz pa veco Āgenskalnu. Tas no jaunajām pārmaiņām cieta vismazāk. Problēma esot cita – bijām jau pāri diviem simtiem, un dzirdēju, ka tas pārvēršot kādreizējo intimitāti par kaut ko citu. Nezinu, man pagaidām netraucē. Manuprāt, tieši šis ir viens no atslēgas pasākumiem, kas pasaka Rīgai, ka notiek Dzejas dienas.

Iepriekšminētajā sakarā šogad visvairāk izcēlās Jelgava. No rīta līdz pusnaktij 13. septembrī Jelgava atradās Dzejas dienu gūstā. “Dzejritenis” – brauciens ar velorikšām pa pilsētu, dzejniekiem viesojoties deviņās skolās un pa ceļam piebiedrojoties daudziem velosipēdistiem; katrā skolā skolēnu sagatavoti dzejas lasījumi; baltas šaha figūras pa visu pilsētu, atspoguļojot devīzi “Dzeja sāk ar baltajiem”. Jelgavas pirmais Dzejas slams, pēc tam uzaicināto dzejnieku lasījumi un izskaņā Nacionālā teātra dzejas koncerts “Jušanas”.

Pie Raiņa pieminekļa 11. septembrī bija diezgan daudz šim pasākumam uzticīgo. Dzejnieki aicināja publiku nākt tuvāk, taču tā nenāca. Jo patiesībā starp dzejnieku un klausītājiem ir bezdibenis, kurš ir jāpārvar… dzejniekam – nevis ar aicinājumu nākt tuvāk, bet ar… dzejas tekstu. Ja klausītāji būs tuvāk, viņi būs tajā bezdibenī, kur dzejnieka vārdi būs tos iesvieduši, un viņiem būs no tā jātiek laukā – jau vismaz par matu citādiem. Uz to tad arī būtu jātiecas.

Pievienot komentāru

Dzīvoju sapnī. Saruna ar dizaineri un kostīmu mākslinieci Inesi OzoluGracioza un izsmalcināta kā saudzējams zieds, bet reizē – ļoti mērķtiecīga un darbīga.
Draugiem Facebook Twitter Google+