Mobilā versija
+16.8°C
Janīna, Linda
Pirmdiena, 21. augusts, 2017
25. aprīlis, 2017
Drukāt

Aivars Eipurs: Dzejas pārsvars (2)

Eipurs

Aivars Eipurs

Kad sāku šo sleju, Latvijas Literatūras gada balvas laureāti vēl nebija nosaukti. Atskaitot vēsti par speciālbalvu Anitai Rožkalnei un balvu par mūža ieguldījumu Uldim Bērziņam, šo balvas ieguvēju vārdi bija zināmi jau agrāk. Mūža balvu ieguvējos pēdējos gados manāms dzejnieku un atdzejotāju pārsvars – pirms diviem gadiem Leons Briedis, pērn – Jānis Rokpelnis un nu – Uldis Bērziņš, kurš nu jau labu laiku ir arī Latvijas Kultūras kanonā, tātad profesionāli kanonizēts, un kopumā – kā daudzu mēļu pratējs un liela pasaules mantojuma nesējs mums, tātad Sakarnieks, arī kā izcils dzejnieks – pelnīti.

Tā kā dzejas nominācijā spēcīgi kandidāti bija vairāki, spriedu – lai manā rakstā katrā nominācijā paliek Kāds, kurš kopš piektdienas vakara jau ir laureāts. Taču laiks ir gājis, un, ko tur liegties, – dzejā tas ir Juris Kronbergs, debijas kategorijā – Jānis Tomašs, arī dzejnieks. Par jaunāko kolēģi priecīgs pārsteigums nāca jau tad, kad pavasaris vēl bija aiz kalniem – debitanta krājums tika novērtēts balvas ar labsirdīgi ironisku nosaukumu – “Kilograma kultūras” – sakarā.

Izteikts pārsvars šogad bija jūtams arī pašā dzejas kategorijā. Pirms gada bija tik tikko četri, kurus nominēt, bet šogad aiz nominēto svītras palika vesels saraksts, kurš, ja attiecīgie autori būtu nominēti, esmu pārliecināts, neizpelnītos lielākus pārmetumus kā esošais. Un nepārmeta, ka nominēti, bet pārmeta, ka nav. Kā lai citādi to nosauc, ja ne par dzejas pārsvaru.

Žūrija nav bezizmēra, katra vērtējums ir subjektīvs, un gala beigās autoriem un līdzjutējiem žūrija parādās kā viens liels Subjekts. Reāli ir tā, ka pēdējā vakarā katrs no žūrijas locekļiem aizsūta savu vērtējumu pasākuma organizācijas komitejas darbiniecei, kura tad vienīgā to zina un klusē kā kaps līdz ceremonijai. Žūrijas loceklis citu žūrētāju viedokli neuzzina. Pats divus iepriekšējos gadus biju žūrijā. Šajā sakarā divas piebildes. Viena: žūrijai jābūt elastīgai un laikus jāsaprot, kurā kategorijā nominēs četrus – kā ierasts, kurā piecus, kurā trīs vai pat… divus, ja gads nav bijis žanram un attiecīgajai dobei (kategorijai) tik labvēlīgs. Atskatoties varu teikt, ka pērn debijā bija seši konkurētspējīgi darbi, bet nominēja četrus; pirms diviem gadiem tas pats – vairāk nekā četri izcili darbi bija tulkojumu dobē.

Otra piebilde. Žūrijā jābūt arī kādam dzejniekam. Pērn bija trīs, šogad – neviena. Žūrijas komplektēšanas brīdī varbūt šķiet – viens atteicās, otrs atteicās, neko darīt, kā ir, tā ir. Tomēr procesā trūkstošā dzejnieka vietā parādās īlens. Taču ir viens nopietns “bet”. Ar dzejnieka “būšanu” žūrijā vien nepietiek. Arī ar dzejas darbu lasīšanu… nepietiek. Jo katram žūrijas loceklim ir jālasa un jāizlasa daudzi darbi visās kategorijās, tas ir nopietns pārbaudījums vairāku mēnešu garumā. Ne katrs to var, līdz ar to žūrijas kandidātu loks sašaurinās.

Kopumā “Laligabas” procesa publiskā pievilcība gadu no gada pieņemas spēkā un arī pati apbalvošanas ceremonija nav vairs sērdienīte līdzīgu ceremoniju vainagā kā pirms gadiem. Patika “Kultūras rondo” sižeti Latvijas Radio pirmajā programmā, kā arī kodolīgās intervijas mājaslapā, piemēram, ar Māri Salēju. Jau ne pirmo gadu vēlētos spilgtākas žūrijas locekļu īsrecenzijas par nominētajiem darbiem mājaslapā. Dažas nākušas pat ļoti no sirds, turpretī dažās vērojama lakoniska inerce un aplūkojamā teksta, visbiežāk dzejas, visai īpatnēja interpretācija.

Vēl – par recenzijām. Kritiķu un recenzentu mums ir maz, tādēļ diemžēl sanāk tā, ka par labākajām grāmatām plašsaziņas līdzekļos plašākas recenzijas turpina parādīties tad, kad pats recenzents jau iekļauts žūrijā. Un tas vairs nav labi. Tas novērojams jau vairākus gadus.

Kā svaigas pavasara vēsmas iznākuši jauni, šoreiz Annas Auziņas un Andra Ogriņa dzejas krājumi. Arī vēsturisko romānu sērija nesnauž, drīz jau ieies finiša taisnē. Pērn triumfēja romāni, šogad dzeja. Kurš kuru nākamgad? Arī šajā jokā (tie tomēr nav mači) ir daļa patiesības.

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Kas tas Eipurs tāds, ka visur vienmēr pie lemšanas? Talants? Līdējs? Literatūru baigi saprot?

  2. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > šajā pašreizējā MZ SILES “valstī” krampjaini agonējošajos masmēdekļos (t.sk. la-vīzē u.c. taml. necilās w-bedrēs) bezcerīgi truli parazitējošajiem PRETLIKUMĪGU CENZŪRU piekopjošajiem administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. Valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

"Daba viņu bija tik ļoti bagātīgi apdāvinājusi." Vijai Artmanei - 88 (4)21. augustā VIJAI ARTMANEI apritētu 88. Slavas kalngalā 50 gadu vecumā viņa teikusi: – Baidos, ka tad, kad es teātrim vairs nebūšu vajadzīga, mani aizmirsīs, neviens pie manis vairs neatnāks un es par teātri nekā nezināšu... Tomēr aktrise nav aizmirsta, un, lai to vēlreiz apliecinātu, publicējam gadu pēc aktrises nāves tapušu sarunu par Viju Artmani.
Draugiem Facebook Twitter Google+