Mobilā versija
-2.2°C
Baiba, Barbara, Barba
Sestdiena, 3. decembris, 2016
26. jūnijs, 2014
Drukāt

Dzejnieks dziesmu rāmītī
. Saruna ar Jāni Elsbergu (2)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Dzejnieks, tulkotājs un publicists Jānis Elsbergs ziemā bez lieka trokšņa aizvadīja savu 45. dzimšanas dienu, tobrīd gatavojot nesen Dailes teātrī pirmizrādi piedzīvojušās Šekspīra lugas „Ričards III” tulkojumu. Jūnijā dzimšanas diena gan izskanēs skaļāk – jūnijā Dzintaru koncertzālē skanēs Intara Busuļa koncerts, kur dzirdēsim ne vienu vien grāvēju ar Jāņa Elsberga vārdiem. Pats jubilārs gadus neskaita. Viņš tikko ir kļuvis par tēvu dēlam Teodoram un sapņo par Šekspīra darbu pilnu izdevumu latviski.

– Jubilejas reizēs mēdz atskatīties uz padarīto, un jums šajā ziņā ainava paveras bagātīga. Ir vairāki desmiti daiļliteratūras un lugu tulkojumu, mūzikli „Oņegins” un Pūt, vējiņi!” ar jūsu tekstiem un Kārļa Lāča mūziku. Vienīgi Jāņa Elsberga jaunākais dzejas krājums, „Panti”, iznāca jau pirms krietna laiciņa. Jājautā, kā sokas ar dzejnieka pamatdarbu – dzejoļiem?


– „Panti” iznāca 2008. gadā. Toreiz likās, ka 40. jubilejā vajag kaut ko, bet jaunu dzejoļu veselai grāmatai nepietika, tad saliku jaunos kopā ar vecajiem. Atzīstos, pēdējos desmit gadus vispār dzejošana ir aizgājusi ciet. Esmu slinks šajā ziņā, tāpēc priecājos, ja kāds palūdz kaut ko uzrakstīt. Tas dod „štimmungu” darīt. Esmu pietiekoši prasmīgs, lai darbotos dotajā rāmī un arī tad iedvesma pamostas.

– Iznāk, ka, rakstot dziesmu tekstus Kārlim Lācim un citiem, mūzika ir kļuvusi par tādu kā dzejnieka rāmi?


– Manī ir notikusi manu divu pušu savienošanās. Māte ir rakstniece, tēvs – mūziķis. Muzikālā puse manī bijusi pasīva, neattīstīta, bet esmu vienmēr pēc tā ilgojies. Varu pārmest savam tēvam, ka tad, kad biju maziņš, viņam pietrūka stingrības. Ir pamēģināti gan vijole, gan klavieres, vēlāk arī mežrags, mani veda atrādīt Arvīdam Klišānam. Bet toreiz bija arī citas intereses – futbols, šahs un grāmatas, muzikālu izglītību tā arī neieguvu. Pirms gadiem astoņiem atgriezās vēlēšanās iekļauties mūzikā kaut vai amatieru līmenī. Iestājos korī „Gaudeamus”. Padziedāju dažus mēnešus, bet tad sākām gatavot Rahmaņinova grandiozās „Vesperes”, stundu garu partitūru. Būdams zaļš gurķis, sameklēju diskus ar ierakstiem, klausījos, pētīju. Tas bija tik sarežģīti un tik skaisti. Nobijos un aizgāju. Priecājos, ka mana balss tomēr skan vienā ierakstā – Nika Gothema dziesmās vīru korim ar pūtēju orķestri un Erika Ādamsona vārdiem.

– Kādā balsu grupā?


– Tas ir dīvaini – visu mūžu biju domājis, ka esmu bass, bet Ivars Cinkuss ielika pirmajos tenoros.

– Tagad ir ieildzis Kārļa Lāča mūzikas periods. Kā rūdījās Elsbergs, dziesmu tekstu autors?


– Pirmā dziesma bija 90. gadu sākumā. Piedalījos konkursā „Jauns, turklāt vēl dzejnieks”, kur viena no disciplīnām bija sacerēt dziesmas tekstu un norādīt, kuram komponistam tas domāts. Kulakovs šādā ceļā sacerēja dziesmu „Kāzas” ar Ingunas Janosnes vārdiem. Man bija tāds lirisks dzejolītis, kuru komponēja Arnis Miltiņš un izpildīja Dainis Leitāns. Tad mēģināju rakstīt tekstus Dainim, bet beigās tā īsti nekas netapa. Vēl bija sadarbība ar Orestu Silabriedi akadēmiskās mūzikas jomā. Gadījās, ka saslima Knuts Skujenieks, kuram Dailes teātris bija pasūtījis dažādu tautu dziesmu programmu. Revolvera ātruma vajadzēja ielēkt viņa vietā. Pārtulkoju dažas islandiešu un norvēģu Ziemassvētku dziesmas. Sagadījās arī, ka tajā vēstures nogrieznī Lācis ar Busuli izdomāja, ka grib dziedāt ne tikai krieviski, bet arī latviski, un Dailes teātra cilvēki ieteica mani. Tagad Strādāju ar Kārļa Lāča atsūtītiem „mp3” failiem. Esmu arī latviskojis angliski, franciski skanējušus hitus. Tā kopā ar Niku Matvejevu tapa jauka Ziemassvētku programma Nacionālajā teātrī.

– Rakstot Lācim un Busulim, ir risks kļūt populāram arī to klausītāju ausīs, kas tīru dzeju dzird un lasa mazāk.


– Es cenšos rēķināties ar auditoriju, un saprotu arī to, ka ne viss ir pilnīgs veiksmes stāsts. Man ir prieks, ka šie abi puiši ņem pretī gandrīz visu, ko rakstu. Reizēm, ja kaut kas nepatīk, viņi studijā izmaina paši. Vai sazvana mani un tad nākas improvizēt. Esmu mēģinājis strādāt ar Lindu Leen, dažas lietas ir izdevušās, dažas – palikušas arhīvā. Mārai Upmanei rakstītais tā arī palika arhīvā. Ja nesaslēdzas, tad nesaslēdzas. Dziedātājam tomēr jābūt pārliecinātam par to, ko viņš dzied.

– Ķecerīgs jautājums – slavenās dziesmas „Brīvdiena” stāsts par rīta kafiju ar „drauga meiteni” daudzos joprojām raisa ziņkārību, daži to saista ar Intaru Busuli. Atklāsit stāstu?


– Apzināts dziesmu tekstu autora darbs lielā mērā ir darbs ar klišejām. Tāds tas nav tikai tad, ja esi pilnīgs amatieris grafomāns un neesi neko ne dzirdējis, ne lasījis, ne klausījies mūziku. Tad var iznākt kā Ostapam Benderam sarakstīt Puškinu otrreiz. „Brīvdienu” rakstīju no jauna, bet aizņēmos motīvu no sava dzejoļu krājuma „Rīta kafija”. Ja pamanu, ka jau izmantots sižets iezogas dzejolī, nolieku atvilktnē, bet mūzikas tekstā ir citādi – zināms sižets var nostrādāt. „Pie manis pamodusies drauga meitene…”, pazīstams sižets, vai ne? Nē, nu ne jau man pašam (smiekli)! Dzīvē visādi ir gadījies, bet, ka drauga meitene pie manis būtu pamodusies – nekad. Tas vienkārši iznira no kaut kādām apziņas dzīlēm. Un nostrādāja.

– Citādi ir ar teātri. Milzīga drosme vajadzīga, lai pārrakstītu Šekspīru, Puškinu, Raini…


– Viņi ir manas paaudzes puiši. Es viņus uztveru kā kolēģus. Tos pašus „pūtvējiņus” Rainis rakstīja aptuveni tādā vecumā, kādā biju, kad rakstīju tekstu mūziklam. Puškins vispār nomira jauns. Par Šekspīru runājot – kā kolēģis sajūtu viņu kā teātra cilvēku. Redzu, kā termiņš svilst, kādā steigā ir rakstīts, spalva skrapst! No vienas puses šķiet, vajag tulkot ar tādu pašu „švunku”, tempu. No otras – par katru viņa sarakstīto zilbi ir sacerētas monogrāfijas, komentāri, tāpēc visu laiku vajag turēt sevi grožos, pārbaudīt katru detaļu. Bet ir interesanti. Ir arī milzīga atšķirība, vai tulko teātrim, vai publicēšanai. Teātrī neviens nerediģē, savas korekcijas ievieš tikai literārās daļas vadītājs un režisors. Beigās viss atkarīgs no aktieru atmiņas īpatnībām. Ir gadījies sēdēt skatītāju zālēs ar šokā saķertu galvu, dzirdot, par ko kļuvis mans teksts.

– Vai teātrī mūs gaida kāds jauns lieldarbs ar Elsberga tekstiem? Jautājums par nākotnes plāniem.


– Ar Lāci ir pāris idejas, ko perinām. Uz operu vēl neesam atspērušies, lai gan nesaprotu, kāpēc. Pagaidām Lācis datorā kaut ko sasūta, ieceres ir.Pašlaik varu citēt Dantes „Dievišķās komēdiju” – „kad mūža ceļš jau pusē nostaigāts” Tieši tāda sajūta ir. Šobrīd drīzāk domāju par to, kā godam izaudzināt Teodoru. Grieķu valodā viņa vārds nozīmē „Dieva dāvana”, un tāds viņš mums ar mīļoto arī ir, 25 gadus jaunāks brālītis meitai Baibai. Un tad varbūt paveikt vēl kaut ko, kas būtu paliekošs. Līdz vecumdienām es varētu pārtulkot tās vienpadsmit Šekspīra lugas, kas latviski vispār nav tulkotas. Kolēģis Jānis Egle, protams, paveicis kārtīgu darbu 60. gados, tomēr tā laika Šekspīra kopotie raksti ir novecojis padomju laika izdevums. Ir klišeja, ka kulturālai tautai jābūt pilnam Šekspīra izdevumam. Esmu apņēmies pie tā ķerties.

– Afišas vēsta, ka jubilejas koncertā Dzintaros skanēšot ne tikai „Brīvdiena” un „Zīmēšana”, bet uz skatuves kāpšot arī pats notikuma vaininieks?


– Ir viens gabals ar nosaukumu „Sasilšana”. Vienīgais no dziesmu tekstiem, ko esmu ielicis grāmatā. Dziesmā skan Busuļa dziedājums un pa vidu ir reps. Krievu versijā to repo Sergejs Timofejevs, arī diskā viņš ir ierepojis manu tekstu latviski. Toreiz vēl drusku apvainojos, ka nebija pieaicinājuši mani. Tagad varbūt tomēr iznākšu uz skatuves un norepošu to pats. Ja izdosies iemācīties!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. Savdabīgas dziesmas padodas šai mākslinieku trijotnei Elsbergs Busulis Lācis. Nav īsti manā gaumē. Bet lai jau veicas!

  2. Kolēģis ir Kārlis Egle.

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+