Dzejnieks Uldis Bērziņš: Pēc notikušā ar dēlu Ataolu citām acīm raugos uz dzeju 18
Dēla Anša Ataola Bērziņa došanās uz ārzemēm un aizturēšana dzejniekam Uldim Bērziņam likusi citām acīm paraudzīties uz sava drauga turku dzejnieka Ataola Behramoglu dzeju, kas savulaik šķitusi poētiski naiva. Par to dzejnieks stāstīja intervijā LNT raidījumam “900 sekundes”.
Bērziņš, kurš ir sastādījis Behramoglu jubilejas krājumu latviski, stāstīja, ka turku dzejniekam ir viena grāmatiņa, ko, notiesāts uz astoņiem gadiem un bēgdams no Turcijas, viņš rakstījis savai meitai. Bērziņš to savā grāmatā nav iekļāvis, jo teksts licies par vieglu un vienkāršu.
Taču tagad, kad paša dēls Ansis, kuram turklāt kā otrais vārds dots drauga Ataola vārds, ir līdzīgā situācijā un kā bēglis, kā trimdinieks aizturēts ārzemēs pēc Latvijas policijas prasības, pēkšņi viņam atskaidrojušās acis.
“Es pēkšņi redzu, cik būtībā man ir saprotams un tuvs tas poētiski naivais Ataola Behramoglu teksts. Un aizbraucis tagad uz dzejas festivālu pagājušonedēļ, es ņemu to grāmatiņu un veru vaļā, es lasu turciski tai auditorija un tūlīt uz vietas improvizēju latviski – kā nu man sanāk,” teica Bērziņš.
“Pēdējā pantā mēs redzam, ka katrs tētis ir egocentrisks, tur neko nevar darīt. Nu bet skaisti. Tikpat kā pirms 30 gadiem Ataols ilgojās pēc savas Barišas, tāpat Ansis Ataols tagad ilgojas pēc savas meitiņas Kserītes. Un cik viens bija pārliecināts par savu taisnību, tik tas otrs Ataols arī iedomīgi un droši stāv par saviem principiem,” vērtēja Bērziņš.
Viņš sprieda, ka kopumā apstākļi un konteksts spēj noteikt, kā mainās attieksme pret tekstu.
“Ir himnu teksti, kas ir banāli kā dzeja. Un, ja viņi nebūtu svētīti izlietajām asinīm, to nesauktu par lielu dzeju, par dzeju vispār. Bet mēs ceļamies kājās, jo šis teksts ir asiņu svētīts, šim tekstam mēs ticam kopā ar visu savu tautu. Pieņemam, ka tās stilistiskās pretenzijas, kuras mums kā dzejas lasītājiem ir pret vienu vai otru rindu, ir relatīva būšana un šajā gadījumā mēs pielietosim citus noteikumus. Šis teksts ir svēts. Līdzīgi var notikt ar jebkuru dzejoli, ar jebkuru tekstu,” raksturoja dzejnieks.
Viņš atstāstīja, kā pats domājis – ja 1991.gada augustā būtu gājusi vaļā asinspirts un trīs Baltijas tautas atkal būtu izmētātas pa pasauli, tad, piemēram, par visspēcīgāko dzeju varētu kļūt tādi vienkārši vārdi kā saimnieces uzsaukums ganiem: “Mājā, mājā, gani, mājā!”
“Tātad ir kaut kas tāds, kas piešķir dziļumu visseklākajam tekstam, ka pēkšņi mēs ieraugām, ka viņš nav sekls, ka tur milzīga dzelme apakšā. Un varbūt dzejolis, kuru es vai kāds mans kolēģis uzraksta pilnīgā pārliecībā, ka tas ir ģeniāls, ja ir cita situācija, cits laikmets, ja pazūd atsauces punkti, uz kuriem tajā brīdī tā dvēsele ir balstījusies, tas vairs nav tas, kas bija,” sacīja Bērziņš.
Viņš intervijā arī norādīja, ka grūtības ir nepieciešamas, pretējā gadījumā kopumā mēs kļūtu vājāki.
“Ir jābūt grūtībām, ir jābūt gripai katru ziemu, nu, ne gripai, pietiks ar iesnām. Ir jābūt grūtībām, šīm nemitīgi risināmām problēmām un draudīgām briesmām, citādi, ja debesis ir gaišas, pārāk rāmas 150 gadus un uzreiz nāk tāds milzīgs devītais vilnis, tāds cunami, tāds pasaules karš negaidīts, tas ir vissāpīgākais. Tas, ka ir jācīnās ar aplamām, nepieņemamām tendencēm, ar zemisko sevī un citos cilvēkos, tas ir neizbēgami un nepieciešami, tas norūda un tas ļauj neatslābt. Neievēlētu tādu [pašreizējo ASV prezidentu Donaldu] Trampu, nu nezinātu, kā tas ir. Tagad ir kārtīgi amerikāņu demokrātijai jāsapurinās, jāpieņem jauni lēmumi, jāanalizē situācija, vairāk jādomā. Lai tā būtu. Ja nav pagalam, tad nāk par labu,” teic Bērziņš.
Bērziņa dēls Ansis Ataols Bērziņš ir viens no apsūdzētajiem par 13.janvāra Vecrīgas grautiņiem. Tiesa viņam kā sodu noteikusi brīvības atņemšanu uz vienu gadu un astoņiem mēnešiem. Viņš piespriestajam sodam nepakļāvās un kādu laiku uzturējās ārzemēs, bet aprīļa sākumā tika izturēts Čehijā.
Uldis Bērziņš dzimis 1944.gadā, studējis latviešu filoloģiju Latvijas Valsts universitātē, zināšanas papildinājis daudzās citās valstīs. Pirmās dzejas publikācijas – 1963.gadā, pirmais dzejoļu krājums “Piemineklis kazai” iznāca 1980.gadā. Bērziņš atdzejo un tulko no slāvu, semītu, turku, irāņu, ģermāņu un citām valodām. 2011.gadā tika izdots Bērziņa tulkotais “Korāns”. Bērziņš bijis Latvijas Bībeles biedrības Teksta komisijas loceklis, dzejnieks apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, saņēmis dažādas balvas, tostarp šogad – Latvijas Literatūras gada balvas Mūža balvu.
