Mobilā versija
-0.9°C
Renāte, Modrīte, Mudrīte
Otrdiena, 24. oktobris, 2017
11. jūnijs, 2017
Drukāt

Dzelkšņi, kas sadurti sirdī. 5 pieredzes stāsti par tumšākajiem brīžiem dzīvē

1. Viktorijas stāsts: nevar tikt “pāri”, bet var dzīvot pa stundai

1no5
Foto - no personīgā arhīvaFoto - no personīgā arhīva

Kad notiek briesmīgas lietas, ir grūti saprast, kā tālāk turpināt, vēl jo vairāk, justies vienkārši laimīgam. Tomēr cilvēki spēj visgrūtākajos brīžos būt apbrīnojami izturīgi.

“Vispārēji izturības kultivēšana ir emocionāla prasme, kas ļauj mums ne tikai pārvarēt šķēršļus, bet ļauj arī uzņemties veselīgu risku – droši savā pārliecībā, ka varam tikt cauri vētrai, ja lietas aiziet greizi.”

Šī izturība var pieņemt daudzas formas “Sākot no pārdomāšanas, kā mēs pielāgosimies, ja viss aizies greizi, līdz pašlīdzjūtības praktizēšanai”.

Huffingtonpost.com raksta par pieciem cilvēkiem, kuri ir parādījuši: ir iespējams būt izturīgam un doties uz priekšu pat pēc visgrūtākajām, sirdi plosošākajām situācijām.

Viktorija Miligana ir personīgā trenere, padomdevēja un rakstniece.

2013. gada maijā Viktorija un viņas ģimene nokļuva traģiskā laivu negadījumā Kornvolā. Sešu cilvēku ģimene pavadīja laiku uz savas motorlaivas, kad tā sāka nekontrolējami griezties un viņi visi tika iesviesti ūdenī. Laiva ūdenī turpināja lielā ātrumā svaidīties, iesitot kataram ģimenes loceklim – ieskaitot viņu.

“Tā liktenīgā pēcpusdiena man atņēma manu mīļoto vīru Niko un skaisto astoņus gadus veco meitiņu Emīliju,” viņa teica.

“Laivas dzenskrūves sagrieza arī manu labo kāju un mana dēla Kita kreiso kāju – tas prasīja deviņus mēnešus un 15 operācijas, lai to izglābtu, bet manu kāju amputēja tajā pašā vakarā.”

Miligana pēc notikušā bija pilnīgā šokā.

“Tajā rītā es biju laimīgi precējusies četru bērnu māte,” viņa skaidro. “Vakarā es biju atraitne, zaudējusi bērnu, vientuļā māte un cilvēks ar amputētu kāju.”

Sieviete pateicas trīs lietām, kas palīdzēja viņai tikt cauri šim tumšajam posmam: tas bija atbalsts no draugiem, ģimenes un terapeitiem; dabiska nosliece ar citiem pārrunāt savas emocijas; un apziņa, cik daudz mīlestības bija ģimenē pirms negadījuma.

“Es nekad neesmu jutusi nožēlu, ka man nebija iespējas pateikt ardievas, jo es zināju, ka tam nav nozīmes, viņi zināja, ka mēs viņus mīlam, un es zinu, ka viņi mīlēja mūs,” viņa skaidro. “Esmu iemācījusies, ka zaudējums neizbeidz attiecības, kas mums bijušas ar cilvēku, tikai maina tās.”

“Viņi vienmēr būs milzīga daļa no manas un manu bērnu dzīves, viņi ir ievērpti mūsu dvēseles pamatos un mēs viņus ņemam līdzi itin visā, ko darām.”

Viņa saka, ka nekad netiks “pāri” sērām, viņa vienkārši lēnām sāk pierast pie to klātbūtnes.

Kaut arī viņa bija pārbijusies par nākotni uzreiz pēc traģiskā negadījuma, tagad viņa dzīvei pieiet pa vienai dienai (“un dažreiz pa vienai stundai, ja es jūtu, ka tas ir viss, ar ko varu tikt galā”).

“Es uzstādu mazus, sasniedzamus mērķus: izglābt Kita kāju, iemācīties staigāt ar protēzi, doties ar meitu uz sporta dienu,” viņa skaidro. “Tad lēnām es sāku aptvert, ka atkal dzīvoju, nevis tikai eksistēju.”

Miligana sēras pielīdzina dzelkšņainai metāla bumbai, kas dur sirdī un rada nebeidzamas sāpes.

Viņa stāsta: “Ar laiku dzelkšņu gali mazliet notrulinās, līdz beidzot bumba ir mazāka un apaļa, nevis dzelkšņaina, simbolizējot, ka mūsu sēras nekad nepametīs, bet tās nodarīs mazāk un mazāk sāpes, līdz mēs pierodam pie to pastāvīgās klātbūtnes.”

  1. Viktorijas stāsts: nevar tikt “pāri”, bet var dzīvot pa stundai
  2. Džona stāsts: sadzīvot ar diagnozi šizofrēnija
  3. Pūrnas stāsts: vīra slēptās atkarības un pašnāvība
  4. Džeidas stāsts: visa ģimene aiziet īsā laikā
  5. Emmas stāsts: ar pistoles stobru pie krūtīm

Pievienot komentāru

Kāpēc konjaku nav jāsilda plaukstās un kādi kokteiļi modē, stāsta slavens pazinējsKonjaka pazinējs Žans Mišels Košē: konjaku jau 150 gadus bauda kokteiļos un pirms lietošanas to nav nepieciešams sildīt plaukstās!
Draugiem Facebook Twitter Google+