Foto – Gvido Kajons

28. septembrī koncertzālē “Palladium Rīga” notiks leģendārās grupas “Dzeltenie pastnieki” koncerts, kurā līdzās labi zināmo grupas dziesmu koncertversijām līdz šim nebijušā daudzumā skanēs arī pagaidām koncertos nespēlētās dziesmas.

Lasītākie

Kokteilis

“Man ir lauzta kāja un deguns, pārsista piere, pamatīgs smadzeņu satricinājums…” Horens Stalbe Dobelē nežēlīgi piekauts 33

Mājas

12 senlatviešu ticējumi par Jurģu dienu: kāda šī diena, tāda visa vasara? 25

Putinam draud briesmas, par kurām pagaidām zina tikai nedaudzi 15

Lasīt citas ziņas

Astoņdesmitajos gados “Dzeltenie pastnieki” daudziem kļuva par brīvdomības simbolu – “Milžu cīņas” ar multimediju patriarha Hardija Lediņa vārdiem rosināja un rosina domāt par pasaules vareno realitātes šoviem, kuros mazajam cilvēkam atliek vien noskatīties. Tāpat arī viņu elektroniskie “jaunā viļņa” tembri un naivie teksti izdarīja apvērsumu visā mūzikā, kas skanēja aiz dzelzs priekškara.

“Pastnieku” metrs, Ingus Baušķenieks, atgaiņājas, nekāda disidentisma neesot bijis, tas nebija mūziķu mērķis, vismaz apzināti. “Jebkas no tā ir darīts vienkārši tāpēc, lai darītu to, ko gribas darīt. Ja tur kāds kaut ko saskata, tā ir viņa problēma,” pasmīn mūziķis. Viņš arī izbrīnā saviebjas, izdzirdot “pastniekiem” veltīto apzīmējumu “astoņdesmito gadu kulta grupa” un strauji nodēvē to par muļķīgu klišeju.

Cik auksta solās būt nakts? Jaunākās prognozes trešdienai

Par mūziķa Horena Stalbes piekaušanu sākts kriminālprocess

Veselam

“Es mazliet samulstu, kāpēc rentgens rokai, bet man jāizģērbjas!” Sieviete dalās pieredzes stāstā par radiologa apmeklējumu

Velti arī tagad gaidīt, ka allaž ārpus “galvenās straumes” plūstošie “Dzeltenie pastnieki”, kurus gan dēvē par regeja un jaunā viļņa pionieriem visā kādreizējā Padomju Savienībā, sauks skaļus un skanīgus iemeslus notikumam, ko mēle aiz ieraduma sliecas dēvēt par lielkoncertu. Nekā tamlīdzīga, pat ja solīts nospēlēt tik daudz dziesmu kā nekad un pat ja koncerts tiek rīkots šā brīžā vērienīgākajā pašmāju koncertu klubā.

Vienkārši nejaušība, par koncerta iemeslu pasmaida Ingus, sēdēdams savā skaņu alā, lasi, mājas studijā, kur trīsreiz nedēļā pulcējas mūziķi, lai radītu maz koncertējošās grupas jauno, “dzīvo” skaņu.

Ingus, rāmi sēžot ar kūpošu pusdienlaika rīta cigareti rokās, it nemaz neuztraucas, ja žurnāliste, neiemanījusies lavierēt vinila plašu (“šorīt noteikti jāklausās “King Crimson!”) un skaņas ierīču ejās, apgāž pelnu trauku. Viņš piebilst, nākamgad, tad gan grupai būšot apaļa, proti, 32. gadu jubileja, nu jā, pēc “binārās sistēmas” rēķiniem, viņš piebilst. “Šobrīd kopā ar Viesturu (Viesturs Slava, “Dzelteno pastnieku” ģitārists un balss) mācāmies dziedāt. Ceru, neskanēs tik slikti, kā tas parasti bijis mūsu koncertos,” nosaka Ingus.

“Dzeltenie pastnieki” allaž bijusi ierakstu, ne koncertu grupa, tā atzīst gan paši mūziķi, gan dažkārt arī klausītāji. Grupas ieraksti gan ilgi netika oficiāli izdoti un izplatījās pašplūsmā, interesentiem citam no cita tos pārrakstot ar lenšu un kasešu magnetofonu palīdzību. Oficiālus izdevumus visi klasiskie “Dzelteno pastnieku” albumi piedzīvojuši tikai pēdējā gadu desmitā, kad I. Baušķenieks nodibināja savu mūzikas ierakstu izdevniecību.

“Ierakstos no trīsdesmit gadījumiem tu vari izvēlēties veiksmīgāko. Tagad, apzinīgā vecumā, mēģinām uzlabot savu izpildīšanas manieri un trenējamies, lai labāks būtu šis pirmais un vienīgais izpildījums. Trenējoties gadās daudz ko ieraudzīt. Vakar ieraudzīju, kā varētu turpināt ansambļa darbību.

Absurdi, pārsteidzoši ieraudzīju, kāds saturs ir, piemēram, pirms vairākiem gadu desmitiem radītai dziesmai “Vakara zupa”. Lai cik dīvaini būtu, kaut kas, kas reiz bijis pilnīgi intuitīvs, tagad ir ieraugāms.”

Ja termins “apzinīgais vecums”, pēc Ingus teiktā, esot neizskaidrojams joks, tad nekāds joks neesot šajā posmā gaidāmais koncerts. “Reizē prieks un reizē slogs,” dziedoši deklamē mūziķis. “Vienīgā šā koncerta jēga – nekad neesam nospēlējuši tik daudz dziesmu uz skatuves, kā tas ir plānots šoreiz.”

Par “Dzelteno pastnieku” nākotni runājot, Ingus atzīst, šobrīd meklējot cilvēku, ar kuru “taisīt dziesmām tekstus”. “Pats vienmēr esmu rakstījis tekstus tikai viena iemesla dēļ – ja nav kur tos ņemt. Atceros, kā toreiz ar Viesturu sēžam, klausāmies jauno dzejnieku parādes un neko neatrodam. Tagad ir kļuvis ļoti skaidrs, ko mēs gribam, kādā pozā gribam sēdēt, kādā veidā – atrasties. Līdz ar to ir daudz grūtāk atrast cilvēku, kas varētu uzrakstīt tieši tā. Šobrīd ir pilnīgi cita situācija nekā mūsu darbības sākumos. Notiekošā ķīselis tagad ir lipīgāks, daudz nesaprotamāks.”