Mobilā versija
-0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
8. aprīlis, 2013
Drukāt

Dzelzs jākaļ, kamēr karsta

Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

Kalēja darbnīcā Skrīveros, Bērzu ielā 2, gandrīz kā sendienu smēdē – ēzē šaujas liesmas, gail nokaitētais metāls, uz koka bluķa nostiprinātās laktas gaida smagais āmurs, netālu skrūvspīles, kalējam rokā metāla stangas. Pa ķērienam arī citi darbarīki un instrumenti – knaibles, naglīzeri, meiseļi, āmuri, veseri, cirtņi, urbji, vītņgrieži.

Nav tikai plēšu – gaisa padevi oglēm nodrošina elektriskais ventilators. Un pati telpa daudz plašāka, jo mūsdienās vieta vajadzīga arī pneimatiskajam āmuram, metināšanas aparātam, urbjmašīnai, virpai, īpašam metāla galdam.

Vecos laikos smēdē līdzās kalējam reizēm darbojās kāds zellis, bet šoreiz ir interesentu pulciņš – gan pieaugušie, gan bērni. Pat no Jūrmalas. Zinātkāri, savu roku izmēģināt griboši. Seno prasmju skolas “Satiec savu meistaru!” izsludinātais pasākums “Kalēja amata prasmju demonstrēšana” var sākties.

Iepazīstinājis ar elementārajiem darba drošības tehnikas noteikumiem, kalēja amata meistars Aivars Grīnbergs pārbauda, cik sarkans ēzē nokarsis metāla stienis, tad paskaidro: “Kalēja amata noslēpumu apgūšana jāsāk ar naglas kalšanu. Es jums nodemonstrēšu, kā tas darāms, tad drošsirdīgākie varēs mēģināt savām rokām.”

Kad līdz sarkankvēlei nokaitētais metāls, nonācis stangu ciešā tvērienā, tiek izcelts no ēzes un ar slaidu vēzienu nolikts uz laktas, skatītājiem aizraujas elpa. Vēl interesantāk, kad kalējs cilā āmuru un zem smagiem sitieniem stienis pamazām iegūst naglas formu. Vispirms smaili, tad, attiecīgā garumā nogriezts – galvu.

Bērni brīnās, cik viegli dzelzs padodas meistara gribai. Jautā, kāpēc pārtrauc kalšanu, kad stieņa gals “vēl taču sarkans”. Meistars skaidro, ka kalt drīkst tikai attiecīgi sakarsētu dzelzi: “Atdzisušu kalt nedrīkst, jo tad dzelzs sāk plaisāt, un tas ir brāķis. Tāpēc jāuzkarsē vairākkārt. Kaļot jāraugās, lai naglas gals izveidotos pietiekami smails un ass. Sarežģītāk ir ar otru galu, jo katrai naglai vajag savu cepuri jeb galvu. Te labi noder naglīzeris.” Vēl pēc brīža: “Gan jau esat dzirdējuši teicienu – trāpīju kā naglai pa galvu. Bet, lai trāpītu, galvai jābūt precīzai, vai ne? Palūkosim, kas mums te sanācis.”

Pašiem mēģinot cilāt āmuru, nevedas tik gludi un ātri, kā gribētos. Bet, ja blakus meistars ar padomu un uzmundrinājumu, plinte krūmos nav jāmet. Beigās meistars veiksmīgākos pat uzteic.

Pēc naglu kalšanas kārta detaļām, kas rotā metāla vārtus, žogus, margas – lapiņām, vārpām. Lai iegūtu rievas, talkā tiek ņemts cirtnis un pneimatiskais āmurs. Pa vidu var jautāt, un jautājumi birst. Vai ēzi var izgatavot pats? Cik ilgi jāmācās, lai kļūtu par kalēja amata meistaru? Kāpēc jākaļ, ja var štancēt rūpnieciski?

Vai kniedēšana nav vecmodīga lieta? Kā metālu savērpt? Cik laika vajag, lai izgatavotu metāla vārtus, svečturi, margas? Vai ir kas kalumus pērk? Un cik tie maksā? Kāpēc vieni stieņi ir apaļi, bet citi – plakani? Kā iespējams nokalt tik precīzus un vienādus margu rotājumus? Vai neapnīk kalt vienu un to pašu? Kā var zināt, kad detaļa gatava?

Spēj tik atbildēt! Un A. Grīnbergs pacietīgi stāsta, skaidro. Ko var, parāda uzreiz. Skan izbrīna saucieni, tiek plātītas rokas, neticīgi grozītas galvas. Bet pāri visam – prieks par redzēto, uzzināto, gandarījums par to, kas izdevies pašu rokām.

Nobeigumā pieredzējušais meistars vēlreiz atgādina, cik arī mūsdienās vajadzīgs un godājams ir kalēja amats. Un uzsver – kalumiem salīdzinājumā ar rūpnieciskajiem štancējumiem ir pavisam cita vērtība, cits skaistums, cita aura.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+