Pasaulē
Vēsture

Dzelzs lēdija – vai viņa bija sieviete? Mārgaretai Tečerei – 903


Mārgareta Tečere 1986. gadā.
Mārgareta Tečere 1986. gadā.
Foto: LETA/AFP

Slavenajai “dzelzs lēdijai”, britu premjerministrei no 1979. līdz 1990 gadam Mārgaretai Tečerei (13.10.1925-8.04.2013) šonedēļ būtu apritējuši 90 gadi.

Par viņas panākumu galveno iemeslu uzskata ne jau izdaudzināto spēcīgo gribu un uzņēmību, kas bieži vien robežojās ar ietiepību un stūrgalvību, bet gan to, ar ko parasti atšķiras izcils politiķis no ierindas censoņa. Proti, tā ir unikāla politiskā oža, prasme pareizi novērtēt sarežģītu stāvokli un izvēlēties tieši to ceļu, kas aizvedīs līdz panākumam, kā arī apbrīnojamas spējas izdzīvot šķietami visneiespējamākajos apstākļos un, protams, no visa allaž izkulties sveikā, turklāt vēl panākot, ka neviens ne par ko tevi nesauc pie reālas atbildības… Palestīnas līderis Jasīrs Arafats viņu dēvēja par “dzelzs vīrieti”.

Meitenes bērnība

Mārgareta Hilda Tečere (dzimusi – Robertsa) pasaulē nāca 1925. gada 13. oktobrī Anglijā Linkolnšīras grāfistes Grāntemā Alfrēda un Beatrises Robertsu ģimenē, kurā jau auga vecākā meita Mjūriela. Par māti gan pati Mārgareta, gan biogrāfi pauduši salīdzinoši maz (ja neskaita savulaik itin plaši aprakstīto skandalozo Beatrises māmiņas ārlaulības sakaru).

Alfrēdam piederēja divi bakalejas veikaliņi, vienlaikus viņš dzīvoja arī rosīgu sabiedrisko dzīvi, kā rezultātā 1945. gadā kļuva par Grāntemas mēru. Bērnībā tēvs bija neapšaubāms Mārgaretas elks. Viņa uz mūžu ielāgoja tēva paustos principus: stingrība, izlēmība, taupība. Vienu viņa ielāgojusi jo īpaši, proti: “Nekad nesekot pūlim, nebaidīties atšķirties no tā un, ja tas ir nepieciešams, vest to sev līdzi.” Mārgareta jau kopš mazotnes izcēlusies ar apbrīnojamām darba spējām, gatavību strādāt līdz spēku izsīkumam. Piecu gadu vecumā viņa sāka mācīties klavierspēli, deviņu gadu vecumā uzvarēja dzejas konkursā, spēlēja arī lauka hokeju, vienlaikus palīdzot tēvam strādāt veikalā, kur arī guva izpratni par uzņēmējdarbības pamatiem.

Skolā Mārgareta uzrādīja labas sekmes, bija apdāvināta, taču vienlaikus arī ar asu mēli apveltīta meitene. Savu rakstura īpašību dēļ viņa no klasesbiedriem iemantoja iesauku Megija zobbirstīte. Kāda skolas laika draudzene vēstījusi, ka jau mazotnē Mārgareta sapņojusi par iekļūšanu parlamentā. Viņa pati arī allaž atzinusi, ka dzīves lielākais magnēts bijusi tieši politika. Par premjerministri Mārgareta kļuva 53 gadu vecumā…

Tā kā liktenis nebija lēmis Alfrēdam dāvāt dēlus, viņš savas meitas, īpaši jaunāko Mārgaretu, audzināja, principā neņemot vērā viņu dzimumu. Viņš veda viņas līdzi uz lekcijām universitātē, bet, ja pats tur nevarēja ierasties, sūtīja vienu pašu Mārgaretu, kuras uzdevumos ietilpa rūpīgi visu pierakstīt un vēlāk izklāstīt tēvam. Ģimenē bieži risinājās kaismīgas diskusijas par politiku, un Mārgareta tajās jau kopš mazotnes piedalījās līdzās pieaugušajiem.

Vēlāk, novērtējot savu meitu, kura sasniegusi politikas augstākās virsotnes, Alfrēds teica: “Mārgareta par 99,5 procentiem ir pati pilnība. Ja ir runa par atlikušajiem 0,5 procentiem, tad viņa varēja būt kādu nieku sirsnīgāka.” Tiesa, līdz pilnam meitas politiskajam triumfam viņas vecāki nenodzīvoja: māte nomira 1960. gadā, tēvs desmit gadus vēlāk, kad Mārgareta vēl bija ierindas parlamenta locekle.

Meitene ar baiso balsi

1943. gadā Mārgareta iestājās Oksfordas universitātes Somervilas koledžā, sākot studēt ķīmiju. Jau studiju laikā viņa līdzdarbojās antibiotiķa gramicidīna C rentgena struktūras analīzē. Pēc studiju beigšanas 1947. gadā viņa vispirms strādāja par ķīmiķi Eseksas grāfistes Kolčesterā, vēlāk – Kentas grāfistes Dārtfordā.

Taču ar ķīmiju Mārgareta nodarbojās neilgi. Viņu vairāk saistīja juridiskā prakse un, protams, politika. 1950. gadā Mārgareta pirmo reizi mēģināja uzsākt politiķes karjeru, Konservatīvās partijas sarakstā pretendējot uz iekļūšanu parlamentā. Šis mēģinājums beidzās nesekmīgi. Arī nākamais bija tāds pats. Tomēr Mārgaretai vismaz izdevās piesaistīt preses uzmanību. Šajā laikā būtiski bija arī tas, ka viņu atbalstīja gan vīrs, gan vecāki. 1953. gadā Mārgareta saņēma advokātes diplomu un sāka advokātes praksi, specializējoties nodokļu tiesībās.

Iespējams, daudzi nezina, ka iesauku Dzelzs lēdija Mārgareta sākotnēji iemantoja ne jau sava stingrā rakstura dēļ, kā daudzi vēl tagad uzskata, bet gan dabas dotā metāliskā balss toņa dēļ. Mārgaretai pašai sava balss tik ļoti nepatika, ka viņa speciāli apmeklēja pat aktiermākslas nodarbības. Šī “dzelzs” balss draudēja nopietni traucēt politiskajai karjerai. Lai vairāk atbilstu pierastajam sievietes tēlam, viņa izšķīrās par ļoti nopietnu balss saišu operāciju un rezultātā iemantoja maigāku tembru. Jāpiebilst, ka gadījumā, ja operācija nebūtu izdevusies, Mārgareta varēja palikt vispār bez balss. To, kāda bijusi viņas balss pirms operācijas, varam tikai mēģināt iedomāties, jo attiecīgā iesauka viņai pilnībā pielipa krietni vēlāk.

Galvenie pieturas punkti politikā

1959. gadā Mārgaretai beidzot izdevās iekļūt parlamentā – viņu ievēlēja Kopienu palātā, kur viņa ieņēma parlamentārās pensiju komitejas priekšsēdētājas amatu, savienojot to ar… nacionālās drošības komitejas vadītājas pienākumu pildīšanu.

1967. gadā Mārgaretu iekļāva ēnu kabinetā (ministru kabinets, ko formē opozīcijā esošā partija). Premjerministra Evdarda Hīta laikā (1970–1974) viņa jau pildīja “īstās” izglītības ministres pienākumus, esot vienīgā sieviete britu valdībā. Un, neskatoties uz to, ka 1975. gadā konservatori zaudēja vēlēšanās, Mārgareta saglabāja ministres portfeli arī liberālajā valdībā.

1975. gada februārī Mārgareta nostājās Konservatīvās partijas priekšgalā, tādējādi kļūstot par premjerministra amata kandidāti gadījumā, ja nākamajās vēlēšanās konservatoriem izdotos uzvarēt. Tā arī notika, un 1979. gadā viņa kļuva par Britānijas premjerministri, noturoties šajā amatā 11 gadus, vienlaikus kļūstot par pirmo un pagaidām arī vienīgo sievieti šajā amatā.

Otro termiņu 1983. gadā, ļoti riskanti nostaigājot burtiski pa naža asmeni, viņa “nopelnīja” saistībā ar tā dēvēto Folklendu karu ar Argentīnu. Uzvara tajā it kā izdzēsa visu to, ko iepriekšējos gados – galvenokārt iekšpolitiski – bija sastrādājusi viņa pati un pie varas esošā Konservatīvā partija.

Trešais un pēdējais premjerministres termiņš Mārgaretai bija vissmagākais. Pēc virknes ārkārtīgi nepopulāru lēmumu un likumu pieņemšanas viņai nācās pašai atstāt šo amatu. 1990. gada novembrī Mārgareta paziņoja par labprātīgu demisiju “partijas vienotības un uzvaras vispārējās vēlēšanās perspektīvas vārdā”.

Meitenei tomēr jāsāk aprēķināt

Personiskajā dzīvē Mārgaretai paveicās ne gluži uzreiz. Jaunībā viņai bija vētrains romāns ar kādu jaunu, izskatīgu un pasakaini bagātu dīkdieni grāfu. Kādā svētdienā viņš aizveda Mārgaretu iepazīstināt ar saviem vecākiem. Aristokrātiskā ģimene neatbalstīja dēla izvēli (bakalejas veikaliņa īpašnieka meita nevarēja kļūt par grāfieni), tāpēc jauneklis bija spiests pamest savu iemīļoto.

Nākamā aizraušanās beidzās vēl interesantāk: skotu fermeris, kurš sākotnēji lenca Mārgaretu, beigās apprecēja viņas māsu Mjūrielu, kura pēc dabas bija tipiska mājās sēdētāja, saimniekotāja un izteikti piezemēta būtne bez liekām ambīcijām.

Biogrāfi pauž, ka Mārgaretas karjera nekādā gadījumā nebūtu sasniegusi tādas virsotnes, ja viņa nebūtu pamanījusies beidzot tik izdevīgi apprecēties. Mārgareta saprata – jāšķiras no tradicionālajiem meiteņu sapņiem un jāīsteno izdevīgas aprēķina laulības. Par izredzēto upuri kļuva par viņu desmit gadus vecākais Deniss Tečers – ķīmiskā uzņēmuma īpašnieka dēls, kurš bija izkalpojies līdz armijas majora pakāpei un kļuvis par Britu impērijas ordeņa kavalieri. Kādā rītā, kad Mārgareta varēja nokavēt darbu, viņai palīgos nāca bagāts vecpuisis, piedāvājot aizvest ar savu jaguāru. Mārgareta acumirklī saprata, ka vajadzības gadījumā nebūs pārlieku grūti viņu savaldzināt…

Mazāk romantiska versija gan pauž, ka viņi iepazinušies Konservatīvās partijas konferencē, kurā apstiprināja Mārgaretas kandidatūru izvirzīšanai parlamenta vēlēšanās. Pēc laika Deniss oficiāli bildinājis Mārgaretu, un viņa to bez liekas apdomāšanās pieņēmusi. Viņi salaulājās 1951. gada 13. decembrī. Arī Denisa tuvinieki neslēpa, ka šīs laulības uzskata par nevienlīdzīgām, jo, viņuprāt, tik ievērojama kapitāla īpašnieks būtu varējis atrast piemērotāku dzīvesbiedri.

Vīra kapitāls katrā ziņā palīdzēja Mārgaretai aizmirst ķīmiju un iegūt juridisko izglītību, kura viņu interesēja daudz vairāk, iekļūt Advokātu kolēģijā, nodoties advokāta praksei un turklāt vēl apmaksāt priekšvēlēšanu kampaņu cīņai par vietu parlamentā. Pats Deniss bija vienaldzīgs pret politiku, viņu vairāk aizrāva sports. Mārgaretai viss bija otrādi. Denisam atvaļinājuma laikā patika ceļot. Mārgareta labprātāk veltīja laiku darbam… Tostarp Deniss reiz jau bija bijis precējies (turklāt viņa pirmo sievu arī sauca Mārgareta), un žurnālisti bieži jautājuši Mārgaretai, kāda ir viņas attieksme pret to. Jāatzīst, tas viņai bija neērts jautājums, atbildes allaž bija izvairīgas.

Deniss pats savukārt bija labsirdīgs, iejūtīgs cilvēks un patīkams sarunu biedrs. Viņš skaidri apzinājās, ka viņa sieva nav gluži parasts cilvēks, atsevišķos aspektos krietni vien pārspēj daudzus apkārtesošos, tostarp arī viņu pašu, tāpēc allaž pret viņu izturējās ar īpaši uzsvērtu cieņu. Mārgaretas draudzenes apgalvojušas, ka visu savā dzīvē Mārgareta sasniegusi, pateicoties vīra īpašai rūpestībai, lai gan patiesībā viņa Denisu nekad nebija mīlējusi, pat pašā viņu attiecību sākumā ne. 1953. gadā dzemdējusi dvīņus – zēnu Marku un meiteni Kerolu –, viņa jutās ar vienu piegājienu sekmīgi un pilnībā izpildījusi savu mātes pienākumu, vairs nedomāja par tālāku dzimtas turpināšanu, turklāt arī par jau esošajiem bērniem visas rūpes nešaubīgi uzlika uz labsirdīgā Denisa un auklītes pleciem. Tomēr, neskatoties uz šīm runām, Mārgareta un Deniss nodzīvoja ilgu un, iespējams, savdabīgi laimīgu mūžu viens otram līdzās.

Mārgareta atzinusies, ka vājuma mirkļos mierinājumu allaž radusi pie Denisa, kurš tad viņu apskāvis un mierinājis, kamēr viņi sākuši smieties un viņai acumirklī kļuvis vieglāk. Tie, kuriem nācies viesoties Mārgaretas mājā, pauduši pārsteigumu, ka sarunas pie galda pārliecinoši vadījis Deniss, savukārt premjerministre Mārgareta klusējot klausījusies. Vēl vairāk – viņš varējis arī pēkšņi, ģērbies tikai rītasvārkos, iebrāzties premjerministres kabinetā, satvert viņu aiz rokas un teikt: “Tā, sieva, tagad nu nāc gulēt! Patlaban ir pustrīs, bet pulksten sešos, pati labi zini, tev jau jābūt uz kājām.” Un Mārgareta tad paklausīgi sekojusi, visus klātesošos padomniekus un sekretārus atstājot krietni vien pārsteigtus.

Katrā ziņā Mārgareta bija nesatricināmi pārliecināta, ka perfekta atbilstība tēlam ir neatņemams valdīšanas slēpto panākumu elements. Reiz viņai jautāja: “Kurš jūsu ģimenē no rīta taisa brokastis?” Viņa atbildēja: “Protams, es.” Lai gan ir pilnībā skaidrs, ka allaž aizņemta ar valsts pārvaldīšanas jautājumu risināšanu, viņa lielāko daļu mājas darbu uzticējusi vīram un apkalpotājiem, tomēr neuzdrošinājās atbildēt citādi. Lai arī daļa kareivīgo sieviešu tādu attieksmi dēvē par vīriešu šovinismu, tomēr bija skaidrs, ka pretējā gadījumā lielākā daļa britu vīriešu par “tādu” Mārgaretu nenobalsotu kārtējās vēlēšanās.

Mārgaretas darba tikumi

Mārgaretai nekad nav bijis daudz draugu. Aktīvās politikas laikā maz laika atlika arī lasīšanai, lai gan kādu nieku pirms iemigšanas viņa esot lasījusi – galvenokārt grāmatas. Aculiecinieki apgalvo, ka īpaši iecienīta bija Agata Kristi, lai gan viņa lasījusi arī nopietnu teoloģisko literatūru. Mārgaretai bija arī citas aizraušanās, ko viņa iespēju robežās uzturēja visu mūžu: krāja porcelāna figūriņas, klausījās klasisko mūziku, apmeklēja operu, arī dažādus koncertus, un, kā zināms, pati itin labi spēlēja klavieres.

Laikā, kad Mārgareta pildīja premjerministres pienākumus, protams, blakus nodarbēm laika bija gaužām maz, jo tad bieži vien nācās strādāt līdz pat 20 stundām diennaktī. Turklāt viņai piemita īpašs talants ne tikai mocīties pašai, bet arī izsūkt visus spēkus no padomniekiem un sekretāriem. Premjerministres Mārgaretas darba diena nereti ilga līdz pašai rītausmai. Vasarā tikai dažkārt un ar ļoti lielām grūtībām izdevās viņu pierunāt doties vienas vai divu nedēļu atvaļinājumā. Taču arī tad, kad viņa paklausīja gan padomdevējiem, gan mediķiem, ne dienu neiztika bez “sarkanās kastes” jeb valdības dokumentu caurskatīšanas un dažādu lēmumu pieņemšanas.

Mārgareta bija pieradinājusi sevi ēst ļoti ātri, absolūti ne eleganti gausajā angļu manierē. Turklāt aculiecinieki pauž, ka visvairāk viņai paticis neievērot etiķeti, proti, tiklīdz vien radās iespēja, viņa ēda jeb uzkoda, kājās stāvot, tieši no burciņas, tūtas vai jebkura cita veida iepakojuma. Ļoti bieži viņa vispār iztikusi bez pusdienošanas, īpaši pirms uzstāšanās parlamentā, gluži apzināti atzīstot: “Asinīm ir jāpieplūst galvā, nevis kuņģī.”

Apmāšanas un piespiešanas princips

Mārgaretas valdīšanas stils izpaudās tā, ka viņa pakļāva sev ikvienu valdības ministru, par kuru viņai radās kaut vai vismazākās aizdomas, ka viņš mēdz būt vājš un mīksts vai arī atrodas pārlieku lielā pašam pakļauto ierēdņu varā. Lielākā daļa Mārgaretas valdības locekļu ar šausmām atceras sastapšanos “aci pret aci” ar Dzelzs lēdiju, kura tādos gadījumos ieturējusi absolūtu bezkompromisa stāju.

Pat Mārgaretas faktiskais “darbaudzinātājs” Kīts Džozefs atceras paša pārdzīvoto ārkārtīgi nepatīkamo momentu, kad nācies izlūgties kaut kādas subsīdijas izglītības ministrijai: “Radās iespaids, ka esmu skolnieks, kurš pieķerts nozieguma vietā.” Tādos mirkļos Mārgareta varējusi būt absolūti šaušalīga. Ikviens valdības loceklis jau iepriekš zinājis, ka, saņemot izsaukumu pie premjerministres, nāksies pārciest ārkārtīgi nepatīkamu ceturtdaļstundu. Toties zīmīgi, ka pēc tādām individuālām sanāksmēm valdības plenārsēdēs jau valdīja absolūta vienprātība.

Mārgaretas valdīšanas metožu spilgtākā ilustrācija ir fakts, ka regulāri cita citai sekoja ministru atkāpšanās. 11 gadu laikā tādu bija 21! Rezultātā bija jāatkāpjas pat visievērojamākajiem smagsvariem. 1990. gadā, pēc skandalozi skaļās Džefrija Hova aiziešanas, Mārgareta bija palikusi vienīgā “izdzīvotāja” no 1979. gada valdības sastāva. Naidžels Lousons, kura aiziešanu pavadīja vislielākais skandāls, skaidrojis kabineta lomas samazināšanos šādi: “Viņa tik maz uzticējās un uzticēja saviem ministriem, ka tas vienkārši sagrāva viņu autoritāti un koleģialitāti noveda līdz nullei.”

Mārgareta, parlaments un karaļnams

Tajā laikā prese rakstīja, ka Mārgaretas valdīšanas gadi kļuva par Vestminsteras pārvaldes modeļa galu un vispārēju parlamenta lomas samazināšanu. Tiesa, tas var arī tā nebūt, jo Mārgareta neslēpti cienīja parlamentu, dažkārt pat atklāti sajūsminoties par to, uzskatot, ka tieši parlaments ir “britu diženuma” galvenais elements, tā labākā daļa.

Kopš 1215. gadā izsludinātās Lielās brīvību hartas parlaments bija Britānijas sabiedrisko un valsts institūtu sāls, galvenā priekšrocība, kas nelielu, viļņu apskalotu salu pārvērta paraugā katram brīvību mīlošajam visā pasaulē. Daudzi atceras, cik lielā patosa stāvoklī Mārgareta bijusi, kad beidzot kļuva par Kopienu palātas locekli. Viņa pauda, ka “tagad pieder tai īpašajai angļu deputātu sugai, kuras pārstāvjus nav iespējams sastapt nekur citur”.

Taču vienlaikus Mārgareta parlamentā nejutās īpaši komfortabli. Tas bija pārlieku vecmodīgs, jo parlamentā valdīja izredzēto kluba gars un tajā bija daudz ākstu, kas Mārgaretai ļoti nepatika. Konservatīvajiem deputātiem labāk patika humors, atturība izteicienos un viskijs. Pat ļoti svarīgiem balsojumiem viņi tikai ar lielām grūtībām spēja sevi piespiest izrāpties no kluba, vēl īpaši tad, ja tā dēļ nācās pārtraukt vista partiju. Mārgaretai tuvāks bija “augstais stils”, kā mēdza runāt 17. gadsimtā, un viņa bija noskaņota ļoti nopietni.

Esot jau premjerministres amatā, Mārgareta pastāvīgi izjuta parlamenta spiedienu, ko nespēja mazināt lielie parlamentāro sekretāru pūliņi. Tiesa, Mārgaretas valdīšanas laikā parlamenta ierindas locekļu ierosināto un vēlāk pieņemto likumu daudzums pastāvīgi samazinājās: salīdzinājumā ar 70. gadiem un 80. gadu sākumu vidēji par 18%.

Mārgareta bieži zaudēja parlamentam, kurā, atgādināsim, balsošana atbilstoši partijas ieturētajai līnijai nepieciešama tikai tajos gadījumos, kad partijas vadītājs izsūta deputātiem izsaukumus uz sēdēm, kurās viens no dienaskārtības jautājumiem pasvītrots ar trim sarkanām līnijām un par to jānobalso tā, kā ieteikusi partija, vienlaikus pastāvot draudiem par administratīvu sodīšanu, kas gan notika ļoti retos gadījumos. Piemēram, Mārgareta zaudēja jautājumā par nāves soda atjaunošanu, kā arī par pabalstu palielināšanu deputātiem.

Turklāt arī daudzos uzvarētajos gadījumos viņa izspruka kā caur adatas aci, riskējot pilnīgi ar visu, jo viņu varēja gāzt no troņa. Daudzi konservatīvie deputāti, starp citu, tam allaž bija gatavi. Mārgaretai arī neizdevās 1980. gadā nepieļaut īstenoties idejai par Kopienu palātas sanāksmju translēšanu tālrādē. Tas bija konkrēts Mārgaretas personiskais zaudējums, jo viņa labi apzinājās, ka ar tālrādi nav izveidojušās īpaši labas attiecības. Starp citu, saistībā ar savu atkāpšanos teikto Džefrija Hova runu parlamentā translēja tālrādē, un tieši šī uzstāšanās bija iemesls virknei baumu, kas vēlāk noveda pie Mārgaretas krišanas 1990. gadā.

Savukārt ar Lordu palātu Mārgaretai veidojās vēl sliktākas attiecības. No dažādiem moderniem “politkorektuma” liekulības žņaugiem un partijas solidaritātes gara brīvie lordi bieži vien Mārgaretu atklāti apvainoja, nemaz nerunājot par sīkiem dūrieniem, kas skaidri apliecina to, ka viņa nebija augstākās šķiras iemīļota un cienīta. Kopumā vairāk nekā 200 reižu lordi pie viņas vērsās ar kategorisku prasību pārskatīt valdības vārdā viņas iesniegtos likumprojektus un dokumentus. Tāpēc tomēr nav īsta pamata runāt par to, ka Mārgareta, kā pauž daži vērtētāji, iedibinājusi vēlētu diktatūru – tā būtu vairāk tāda kā nenovīdīga aprunāšana.

Tostarp Mārgaretas un karalienes attiecības bija nemitīgas un neatslābstošas intereses, izdomājumu un spekulāciju objekts. Laikabiedri pauž, ka šīs divas dāmas vienkārši nav ieredzējušas viena otru un atradās nemitīgā cīņas stāvoklī. Šīs intrigas tēma bija īstena zelta dzīsla presei, vēl jo vairāk valstī, kur karaliskā ģimene allaž bijusi dzeltenās preses īpašs uzmanības objekts. Bet te vēl tāds salikums: karalistes vadībā divas sievietes, kuras neslēpti nostājušās viena pret otru! Tiesa, visi avoti pārliecinoši klusē par detaļām – vismaz pagaidām –, jo tādus noslēpumus abas puses rūpīgi sargāja.

Valdība un stils

Mārgaretas rīcība lielākoties tracināja sabiedrību, jo, atbilstoši tradīcijai, no sievietes tomēr sagaida žēlsirdību, maigumu un līdzjūtību. Konsultanti sākotnēji bija plānojuši, ka Mārgaretai būs lielāki panākumi tieši pie vēlētājām sievietēm. Taču pētījumi allaž apliecināja gluži pretējus rezultātus. Tiesa, vēlāk, kad Mārgareta jau bija iekarojusi attiecīgu stāvokli sabiedrībā, šis fakts zaudēja savu lomu. Neiztika arī bez kurioziem. Piemēram, tā laika ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieks Zbigņevs Bžezinskis teicis, ka Mārgaretas klātbūtnē ikviens ātri aizmirst to, ka viņa ir sieviete: “Katrā ziņā man viņa neradīja īstas sievietes iespaidu.”

Mārgaretai bija paradums allaž ministru kabineta sanāksmju laikā sev līdzās nolikt somiņu. Aculiecinieki vēsta, ka tieši no tā daudzi bijušies visvairāk, jo dažkārt viņa ar to sviedusi tiem valdības locekļiem, kuru darbs viņu visvairāk satracinājis, turklāt viņa to esot darījusi visnotaļ veikli un precīzi.

1984. gada oktobrī, Konservatīvās partijas konferences atklāšanas priekšvakarā, Braitonā notika atgadījums, kas satricināja visu Angliju. Premjerministre, valdības ministri un citi konferences delegāti bija izmitināti viesnīcā Grand Hotel. Pulkstenis rādīja bez ceturkšņa trīs naktī, kad, pabeigusi pieslīpēt savas runas tekstu, Mārgareta grasījās iet vannā. Laimīgas nejaušības dēļ tieši tajā mirklī viņas istabā ienāca sekretārs ar kaut kādiem dokumentiem, un tad atskanēja apdullinošs sprādziens, kas sagrāva prāvu daļu viesnīcas ēkas. Bojā gāja pieci cilvēki, daudzi guva dažādas pakāpes ievainojumus. Mārgaretas un Denisa numura vannas istaba bija sagrauta, sapresēta gluži kā auto izgāztuvē nonācis vecs automobilis. Cilvēks, kurš dzīvoja stāvu augstāk un tajā brīdī atradās vannā, tika saplosīts mazos gabaliņos.

Tādos apstākļos jebkurš cilvēks, šķiet, īpaši jau sieviete, varētu apjukt, krist panikā. Taču Mārgareta saglabāja pašsavaldīšanos un jau pēc dažām stundām rīta agrumā uzstājās tālrādē, bet pulksten pusdesmitos, proti, precīzi iepriekš paredzētajā laikā, atklāja partijas konferenci, visnotaļ mierīgā tonī nolasot savu runu.

Krievpadomju diplomāti savās atmiņās pauduši, ka Mārgaretai ļoti paticis, ja kāds licis nojaust, ka viņā saskata arī pievilcīgu sievieti, tāpēc viņa teju vai neslēpti baudījusi iespēju allaž eleganti ģērbties. Viņa pat esot izmantojusi maz afišētus kādas senas īpaša skaistuma receptes zinošas indiānietes padomus. Krievi un padomes šajā sakarā jāpiemin galvenokārt tāpēc, ka reiz pēc tikšanās ar Gorbačovu un viņa sievu Raisu Mārgareta bijusi sašutusi, ka Raisa ieradusies tādā pašā kleitā, kāda tobrīd bija mugurā Mārgaretai. Premjerministre to komentējusi šādi: “Gorbijs ir visādi labs, bet, ak, šī viņa sieva!”

Mārgareta dažkārt arī spēlējusi saimnieces lomu sava kabineta ministriem un padomniekiem. Kad sanāksmes ieilgušas līdz vēlai naktij, viņa pagatavojusi visiem tradicionālo omleti ar bekonu vai pašas ļoti iecienīto pīrāgu ar ķiršiem. Taču tūlīt pat, atgriezusies pie oficiālajiem pienākumiem, Mārgareta nešaubīgi turpināja savam dzimumam tik ļoti neraksturīgo un lielā mērā arī nepievilcīgo stingrību un nesaudzību. Tādā veidā tapa lēmums gan par kara sākšanu Folklendu salās, gan alkatīgo vēl palikušo un sekmīgi strādājošo valsts uzņēmumu privatizāciju, simtiem tūkstošu cilvēku “iesaukšanu” bezdarbnieku rindās un tostarp arī protesta demonstrāciju apspiešanu ar brutālu spēku.

Mīts par Tečeres diženumu

Mārgaretas laikabiedrs un viņas gaitu aprakstītājs Pīters Hitčinss pauž, ka patiesībā gan Mārgaretas vispārējā politiskā loma, gan virkne viņas tikumu ir ārkārtīgi pārspīlēti. Hitčinss nav viņas mūžīgo nīdēju pulka pārstāvis, gluži otrādi – joprojām sajūsminās par Mārgaretu, taču viņš savulaik bija bieži ceļojis pa pasauli kopā ar premjerministres svītu un redzēja Mārgaretu biežāk dažādās situācijās nekā citi cilvēki.

Mārgaretas valdīšanas laikā, protams, neviens neaizdomājās par to, kā un kāpēc top virkne mītu par Mārgaretu. Viņai piemita tā apbrīnojamā varas un diženuma maģija, kas spēj pārmākt cilvēku prātus un izdzen laukā no turienes visas liekās domas. Vara ap Mārgaretu mirgoja un zaigoja gluži kā krāšņa aura. Un tikai krietni vien vēlāk Hitčinss apjautis, ka arī viņš bijis vienkārši apburts, gluži kā lielākā daļa cilvēku.

Viņš savulaik daudz strādājis ārzemēs un allaž bijis krietni pārsteigts par to, ka tur cilvēki nezin kāpēc sajūsminās par Britāniju. Viņam to bija grūti saprast, jo viņš taču labi zināja skarbo īstenību, kas vairumā gadījumu nepavisam neatbilda ārējam priekšstatam. Un šajā ziņā īpaši izcēlušies PSRS iedzīvotāji (Hitčinss ilgstoši strādājis Maskavā), kur “visiem trūcīgajiem un nomāktajiem ļaudīm gribējās dzīvot ASV, savukārt intelektuāļiem un privileģētajiem – Anglijā”.

Tieši no tā arī izauga neobjektīvā Mārgaretas pielūgšana, ko Hitčinss tieši tā arī nodēvējis – tečerpielūgsme. Jo biežāk ar to nācās sastapties, jo viss sāka likties aizvien šaubīgāks. Tas jo īpaši izpaudies laikā, kad Mārgareta vairs nebija premjerministre, bet joprojām turpināja triumfāli apceļot pasauli, kad bieži vien likās – pat visnotaļ solīdi un cienījami cilvēki paši pilnībā nesaprot, kāpēc ceļas kājās, sāk aplaudēt un pat spiegt, tikai ieraugot vien Mārgaretu.

Hitčinss uzskata, ka Mārgaretas ekonomiskie sasniegumi tomēr izskatās apšaubāmi, lai gan oficiālā propaganda pauž gluži pretējo. Piemēram, tieši viņa parūpējās par daudzu valsts subsidēto ogļraktuvju, metalurģisko rūpnīcu, kuģubūves uzņēmumu un auto ražotņu slēgšanu, tādējādi atņemot darbu lielam skaitam ģimenes apgādnieku. Rezultāts bija teju vai acumirklīgs: tajos rajonos, kur savulaik strādāja šie ļaudis, jau drīz bezcerīgi klaiņojoši jaunieši smēķēja marihuānu vai dūra vēnā heroīnu, un bezpalīdzīgā policija viņus bija spiesta ignorēt, savukārt viņu māsas laida pasaulē ārlaulībā dzimušus bandu bērnus, kuru tēvi lielākoties nebija zināmi, un viņas pārtika tikai no nožēlojamiem valsts pabalstiem.

Britu valsts izglītība, kas balstīta principā, ka sociālā vienlīdzība ir svarīgāka par zināšanām, joprojām turpina rīkot izlaidumus desmitiem tūkstošu aprobežotu un darbam mazspējīgu pusaudžu, kuri strauji ienāk šajā “rūpnieciski attīstītajā pasaulē”. Tostarp, kā zināms, pateicoties Eiropas Savienības paplašināšanas eskalācijai, migranti no Krievijas un Austrumeiropas, tostarp arī latvieši, bariem vien ierodas Britānijā un tur aizpilda visas mazkvalificētās un maz atalgotās darbavietas, kuras šie sevī vēl joprojām lepnie britu jaunieši noraida. Paši briti pauž reālu satraukumu par to, ka daudzās nelielās pilsētās un lauksaimniecības rajonos plaukst latviešu–poļu veikali un kafejnīcas, savukārt krievu valoda ielās tur dzirdama biežāk nekā angļu. Par musulmaņiem nemaz nerunāsim. Tas viss angļiem ir arī tiešas Mārgaretas “ekonomiskās politikas” sekas, ko patiesībā esot ļoti grūti nodēvēt par “uzvaru aukstajā karā”. Viņa neapzinājās to grandiozi postošo efektu, ko britu nacionālajai drošībai nodarīs atkarība no Eiropas Savienības.

Kopumā ņemot, pauž Hitčinss, var uzskatīt, ka Mārgareta izrādījās diženas un labticīgas neveiksmes iemiesojums, kas aizmirsis vai vienkārši ignorējis vismaz pusi no tā, ko patiešām vajadzēja izdarīt savas valsts labā, tostarp vēl piedzīvojot to, kā visi viņas atsevišķie panākumi ātri vien nonullējās. Taču tečerpielūgsme turpinās. Viņas patiešām spožos citātus min tikpat bieži kā viņas ne mazāk leģendārā un ne mazāk pārvērtētā priekšgājēja Čērčila domu pērles.

Homoseksuālisma propagandas aizliegums

Runa ir par konkrētu britu pašvaldības likuma punktu, kas bija spēkā no 1988. līdz 2003. gadam. Mārgareta kaismīgi iestājās par to, lai aizliegtu homoseksuālisma kā pieņemamas parādības idejas izplatīšanu, un vispirms jau tieši LGBT (akronīms, ar kuru apzīmē starptautisko lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu kustību) aktivitātes valsts izglītības sistēmā un publiskajās bibliotēkās, kā arī panāca to, ka ārpus likuma izsludināja jebkāda veida publisku šā jautājuma apspriešanu, par īpaši nepieņemamu pasludinot homoseksuālu attiecību kā ģimenes surogāta savienības pasniegšanu, mēģinot to ne tikai pielīdzināt heteroseksuālajām laulībām, bet pat sludināt kā kaut kādā ziņā labāku.

Tiesa, šis likuma projekts bija izstrādāts jau agrāk, un jau 1987. gadā pēc apstiprinājuma Lordu palātā to mēģināja apstiprināt arī parlamentā. Tad tas neizdevās. Taču gada beigās šo normu piedāvāja atkārtotai izskatīšanai, tikai šoreiz kā labojumu pašvaldību aktā. Tam par iemeslu kļuva lielu skandālu izraisījusī bērnu grāmatiņa “Dženija dzīvo ar Eriku un Martinu”, ko nejauši atrada kādas leiboristu partijas kontrolētas vietējās pašvaldības bibliotēkā. Grāmatiņas autori bija dāņu rakstniece Sjūzena Boše un mākslinieks Andreass Hansens, un tā vēstīja par mazu bērnu, kurš spiests dzīvot kopā ar diviem tēviem jeb geju pāri.

Šim ar tiešu Mārgaretas iniciatīvu tapušajam likumam bija ļoti pozitīva iedarbība, jo vietējās padomes un izglītības iestādes pret LGBT izplatīto produkciju sāka izturēties ar paaugstinātu piesardzību, skolotāji izvairījās no šīs tematikas apspriešanas, savukārt varas iestādes vairs nepakļāvās LBGT organizāciju masveida spiedienam un atklāti nesadarbojās ar tām, vienlaikus būtiski ierobežojot attiecīgās informācijas izplatīšanu bērnu un skolēnu vidē. Labi var iedomāties, ka atsevišķi subjekti šo likumu pārkāpa, tomēr neviens tā darbības laikā nebija pakļauts vajāšanai.

Analītiķi gan pauž, ka kopumā likums nesasniedza tos mērķus, kādus bija lolojusi Mārgareta. Protams, vislielākos protestus Mārgaretas iniciētais likums izraisīja pietiekami labi organizētajās LGBT starptautiskajās aprindās, jo šis likums tām bija draudīgs signāls vispārējā līmenī, un tās “pa saviem kanāliem” aicināja Eiropas Padomi īstenot spiedienu uz Britāniju nolūkā atcelt šo homoseksuālisma propagandu bērnu vidū iegrožojošo likumu. Līdz 2000. gada jūnijam LGBT starptautiskās aprindas spēja panākt, ka Skotijas parlaments, izmantojot savas autonomās tiesības, īpaši gan to neafišējot, vismaz savā teritorijā atcēla šā likuma darbību. Anglijā un Velsā tas bija spēkā vēl līdz 2003. gadam.

Saistībā ar šo likumu izraisījušās kultūras un politiskās batālijas kļuva ne tikai par britu, bet visas Eiropas lakmusa papīriņu, kas parādīja attieksmi pret homoseksuālisma propagandu. Skatoties no mūsdienu skatupunkta, var sacīt, ka šajā jautājumā Mārgareta tomēr cieta sakāvi.

Ekonomika un nodokļi

Mārgaretas ekonomiskā politika iezīmīga ar to, ka viņa bija pakļāvusies plēsonīgā kapitālisma monetārisma idejai, ko izplatīja galvenokārt Čikāgas skolas galvenais guru Miltons Frīdmans un kas novedusi bezdibenī un joprojām turpina turp vest lielu daļu pasaules valstu. Paklausot Frīdmana ieteikumiem, Mārgareta samazināja tiešos ienākuma nodokļus un palielināja netiešos, galvenokārt tā dēvēto pievienotās vērtības nodokli. Viņa piekrita arī īstenot virkni traumatisku un absolūti nepopulāru soļu: samazināja dotācijas vēl palikušajiem valsts uzņēmumiem un valsts depresīvajiem rajoniem, apcirpa sociālos izdevumus un tamlīdzīgi.

Jāpiebilst, ka līdzekļu iegrožošana augstākās izglītības jomā noveda pie tā, ka Mārgareta kļuva par pirmo pēckara Oksfordas universitāti absolvējušo premjerministri, kura tā arī neieguva šīs augstskolas goda doktora statusu, turklāt pret to balsoja ne tikai studenti, bet arī vadības padome.

Jau 1980. gada decembrī Mārgaretas tā dēvētais reitings bija nokritis līdz 23%, kas ir vismazākais rādītājs, kāds vien bijis kādam britu premjerministram. Taču pat šāda fakta ēnā viņa nešaubīgi ticēja Frīdmana komandai un turpināja celt nodokļus. Tiesa, līdz 1987. gadam kopējais bezdarbnieku skaits valstī bija krietni samazinājies, ekonomikas vispārējais stāvoklis (vismaz oficiāli, kā mēdz teikt – grāmatvediski) stabilizējies un inflācijas tempi kļuvuši salīdzinoši mazi. Toties pie apvāršņa jau vīdēja Frīdmana teorijas praktiskajam īstenojumam neizbēgami sekojošās šokējošās un postošās krīzes.

Sava trešā premjerministra termiņa laikā Mārgareta veica nodokļu sistēmas reformu, kā rezultātā tie tagad ieplūda tieši vietējo pašvaldību kasē. Tiesa, ne jau visi. Runa ir tikai par to, ka nominālās dzīvojamās ēkas īres maksā balstītā nodokļa vietā ieviesa komunālo nodokli, kas bija jāmaksā ikvienam pilngadīgajam mājas iedzīvotājam. Šīs nodokļu sistēmas reformas kļuva par visnepopulārāko Mārgaretas soli. Īpaša iedzīvotāju netīksme izpaudās 1990. gada 31. martā, kad Londonā Trafalgāra laukumā tie sapulcējās vērienīgā demonstrācijā, pāraugot masu nemieros, kuru laikā ievainojumus guva 113 cilvēki, bet 340 dalībniekus arestēja policija. Neapmierinātībai nemazinoties, Mārgaretas pēctecis Džons Meidžors visbeidzot bija spiests to atcelt.

Privatizācija

Pēc 1983. gada vēlēšanām Britānijā strauji pieņēmās spēkā Miltona Frīdmana galvenā jājamzirdziņa triumfa gājiens – Mārgaretas sekmēta valsts uzņēmumu pārdošana jeb privatizācija. Kopumā no iepriekš valstij piederējušo rūpniecības uzņēmumu pārdošanas valdība ieguva aptuveni 29 miljardus sterliņu mārciņu, bet no pašvaldību namu pārdošanas vēl 18 miljardus. Neizklausās daudz tādai valstij kā Britānija, vai ne?

Privatizēja arī virkni dabas gāzes iegūšanas, ūdens un elektroapgādes uzņēmumu, kas joprojām palika “dabiski” monopolisti, tāpēc to privatizēšana nevarēja izraisīt kapitālisma patiesajai sejai tik ļoti netīkamo konkurenci tajā, ko viņi paši dēvē par brīvo tirgu. Neilgi pirms savas demisijas Mārgareta piekrita arī uzņēmuma British Rail privatizācijai, ko pati ironiski pielīdzināja “Napoleona zaudējumam pie Vaterlo” un ko pilnībā paveica jau viņas pēcnācējs Džons Meidžors 1994. gadā.

Mārgaretas valdības laikā īstenoto privatizāciju var vērtēt divējādi. No vienas puses, visi šie uzņēmumi patiešām pildīja iecerēto ekonomikas atveseļošanas lomu un strādāja ar peļņu, tiesa, tā tas bija arī tajā laikā, kad tie piederēja valstij, nevis tikai saujiņai privātīpašnieku (ar ļoti lielu amerikāņu investoru īpatsvaru), kuri par to iegādi samaksāja vidēji apmēram tik lielu summu, kādu atguva peļņas veidā katru gadu. No otras puses, bija arī ļoti nelāgas sekas – darbavietu samazināšana, masveida atlaišanas un valstiskās birokrātijas izdevumu palielināšanās. Saistībā ar katru nozari un tās jomu, kurā notika privatizācija, valdība izveidoja jaunas “kontroles” institūcijas, piemēram, šādas: Gāzes apgādes kontroles pārvalde, Telekomunikāciju ministrija, Nacionālā upju problēmu (?) pārvalde un tamlīdzīgi mīklaini veidojumi, kas jāuztur nodokļu maksātājiem.

Turklāt valsts aktīvu privatizāciju pavadīja arī apzināta finanšu deregulācija. Valūtas regulāciju Britānijā atcēla jau 1979. gadā, tādējādi paverot iespēju investēt kapitālu ārvalstu tirgos. Savukārt tā dēvētais “Lielais šoks” 1986. gadā noveda līdz lielākās daļas ierobežojumu noņemšanai Londonas fondu biržā. Mārgaretas valdība izmantoja pieaugumu finanšu sektorā un pakalpojumu sfērā kā savdabīgu kompensāciju par rūpniecības sfērā notikušajām depresīvajām tendencēm. Politekonomijas apskatniece Sjūzena Streidža novērtējusi, ka šī Mārgaretas īstenotā politika radījusi tā dēvēto “kapitālisma kazino”, kuras rezultātā spekulācijām un finanšu tirdzniecībai valsts ekonomikā bija svarīgāka loma nekā rūpnieciskajai ražošanai. Vēlāk šo britu aprobēto Frīdmana jeb tā dēvētās Čikāgas skolas modeli viegli īstenos arī bez izņēmuma visās no boļševiku jūga atbrīvotajās Austrumeiropas valstīs, ieskaitot Krieviju, un tur tas jaunās valstis pilnībā saplosīs gabalos.

Noslēpumainā Tečeres runa

Tīmeklī daudzviet pieminēta un publicēta kāda Mārgaretas runa, ko viņa teikusi 1991. gada novembrī ASV Hjūstonā naftas pārstrādes un naftas ķīmijas speciālistu sanāksmes laikā, uz kuru bija uzaicināta, visdrīzāk, kā odiozā Bilderbergas kluba locekle.

Mārgareta šajā saietā nolasīja politisku 45 minūšu garu runu, ko varētu nosaukt šādi – “Kā mēs sagrāvām Padomju Savienību”. Viņa pauda, ka PSRS bija valsts, kas ļoti nopietni apdraudēja kapitālistiskās pasaules vērtības, tāpēc arī viņa allaž darījusi visu iespējamo, lai vājinātu PSRS ekonomiku un tās iekšienē izraisītu iespējami lielākas grūtības. Galvenais esot bijis tieši bruņošanās sacīkstes uzspiešana.

Mārgareta pauda, ka diemžēl, neskatoties uz lielajiem pūliņiem, politiskā situācija PSRS tomēr ilgstoši palikusi stabila. Taču tad sākusi pienākt informācija par drīz sagaidāmo padomju līdera Leonīda Brežņeva nāvi un pavērās iespēja, ka pie varas ar ārvalstu sabiedroto palīdzību varētu nākt cilvēks, pateicoties kuram būs iespējams īstenot visas padomju sabiedrības sagraušanas ieceres. Par tādu kļuvis Mihails Gorbačovs, kuru izlūkdienesti raksturoja kā neuzmanīgu, iespaidojamu un visnotaļ patmīlīgu cilvēku. “Viņam bija labas attiecības ar lielāko daļu padomju politiskās elites, tāpēc bija pilnībā iespējama viņa nākšana pie varas ar mūsu palīdzību.”

Mazliet vēlāk bija arī alternatīva ar Borisu Jeļcinu, taču lielākā daļa slepeno Rietumu ekspertu sākotnēji bijuši pret viņa kandidatūru, galvenokārt jau tad labi zināmo viņa personības īpatnību dēļ. Tomēr, sekojot virknei īpašu kontaktu un vienošanos visaugstākajā līmenī, pieņēma lēmumu virzīt Jeļcinu uz Krievijas Augstākās Padomes priekšsēdētāja amatu, pēc tam viņam bija jāpieņem Deklarācija par Krievijas suverenitāti. Un tieši tas tad arī sekmējis reālo PSRS sabrukšanu. Gorbačovs Rietumiem vairs nebija vajadzīgs. Tostarp “mēs arī sniedzām reālu atbalstu Jeļcinam 1991. gada augusta puča notikumu laikā, pēc kura visas savienotās republikas, izmantojot situāciju, arī paziņoja par savu suverenitāti, kāds arī sākotnēji bija mūsu plāns.” Lūk, kā.

Šeit gan jāpiebilst, ka Mārgaretas Tečeres fondā ir pilns viņas uzstāšanos un interviju (vismaz 8000 dokumentu) krājums, taču tieši šīs runas, kā pauž pētnieki, tur neesot. Arī neviens oficiāls amerikāņu un Eiropas preses izdevums to nekad nav publicējis un izvairās pat pieminēt. Krievijas plašsaziņas līdzekļu klāstā tā ir ļoti plaši gan atspoguļota, gan apspriesta, turklāt tās autentiskumu apstiprinājuši arī daudzi konferences dalībnieki.

Mārgareta un Gorbačovs

Formāli Mārgareta un Gorbačovs iepazinās Jurija Andropova bērēs. Mārgaretai bijušas visnotaļ īpašas attiecības ar Mihailu Gorbačovu. Bijušais PSKP CK Informācijas nodaļas vadītājs un PSRS vēstnieks Britānijā Leonīds Zamjatins piedalījās 1984. gada Mārgaretas un Gorbačova tikšanās reizē Londonā un atceras, ka Mārgareta vienmēr īpaši uzcirtusies, dodoties uz tikšanos ar Gorbačovu. Piemēram, Anglijā dāmas tradicionāli nevalkā kažokādu izstrādājumus, taču, sagaidot Gorbačovu 1984. gadā, viņa bija uzlikusi “kaut kādu kažokādu”. Visās nākamajās reizēs tas pats, tikai – allaž jauns izstrādājums. Zamjatins apliecina, ka no Mārgaretas starojušas gluži sievišķīgas simpātijas pret Gorbačovu kā vīrieti. Viņa klātbūtnē Mārgareta allaž manāmi izmainījusies. Uz mirkli, protams. Tostarp Gorbačovs šajā aspektā allaž palicis nemainīgs, proti, it kā uz pieres viņam būtu nevis leģendārais plankums, bet gan uzraksts: “Mīlu tikai savu sievu Raisu.”

Bija daudz lietu, kas politikā vienoja Mārgaretu un Gorbačovu. Vispirms abiem bija nepieciešama izeja ārpolitiskajā līmenī. Gorbačovam viņa bija vajadzīga kontaktiem ar amerikāņiem. 1986. gadā pirms “pasaules vadošā septītnieka” sanāksmes Tokijā Gorbačovs lūdzis Zamjatinu nekavējoties noorganizēt tikšanos ar Mārgaretu un pavēstīt attiecīgas ziņas. Kad Zamjatins ieradies un lūdzis audienci pie Mārgaretas, viņā noraudzījušies gluži kā bērnā, sak, vai tad nemaz vairs nezinot akreditācijas noteikumus. Proti, tādu piešķirot pati karaliene, turklāt tikai 20 dienas pēc atgriešanās no šāda veida sanāksmēm un tamlīdzīgi. Zamjatins nav licies mierā un radis iespēju uzrunāt tieši Mārgaretas palīgu Čārlzu Pauelu, pēc tam sekoja, iespējams, britu protokola vēsturē pirmais šāda veida gadījums: Mārgareta nekavējoties pieņēma Zamjatinu, uzklausīja Gorbačova vēstījumu un tūlīt pat noorganizēja viņam tikšanos ar… Ronaldu Reiganu.

Mārgareta un “uzvara” aukstajā karā

Mārgaretu un ASV prezidentu Ronaldu Reiganu arī saistīja lielas savstarpējās simpātijas. Mārgaretai patika tāda tipa vīrieši – liela auguma, iznesīgi, pašpārliecināti, ar varu apveltīti, un Reigans bija viens no viņas īpašajām sievišķīgajām vājībām. Savukārt Reigans ieklausījās visos viņas padomos un dažkārt jokojot pat dēvēja viņu par savas administrācijas neoficiālo locekli. Reigana biogrāfs Lū Kenons paudis, ka Reigans bija kinozvaigzne, bet Mārgareta – scenārists, un viņi abi kopā īstenoja konservatīvu ekonomikas kursu, vienlaikus uzskatot, ka viņu dzīves galvenais uzdevums ir “cīņa ar padomju ļaunuma impēriju”.

Kad bija atrasts Rietumiem pakļāvīgs jauns iespējamais padomju līderis, 1984. gadā Mārgaretas konsultanti abās okeāna pusēs ieteica uzaicināt viņu uz Londonu. Mihails Gorbačovs tolaik vēl bija tikai PSKP Centrālkomitejas sekretārs, atbildīgs par lauksaimniecību, taču, neskatoties uz to, Britānijā viņu jau tad uzņēma kā PSRS pirmo personu. Tas tikai apstiprina faktu, ka “viss jau bija izlemts”, kā Mārgareta paudusi pusslepenajā naftinieku sanāksmē Teksasā.

Mārgareta uzaicināja Gorbačovu uz savu ārpilsētas rezidenci. Piedalījās arī PSKP CK sekretārs Aleksandrs Jakovļevs, kurš atceras, ka Gorbačovs izklājis uz galda ar visiem slepenības zīmogiem aplipināto PSRS Ģenerālštāba karti, kurā bija iezīmēti uz Britāniju notēmēto raķešu triecienu virzieni, un paziņoja: “Premjerministres kundze, tas viss jāizbeidz, turklāt iespējami ātrāk.” Mārgareta bijusi krietni vien pārsteigta un pat apjukusi. Pēc mirkļa pauzes viņa piekrītoši pamājusi. Bet tūlīt pēc tikšanās ar Gorbačovu Dzelzs lēdija teju vai sapņaini paziņoja, ka “ar šo cilvēku var kārtot lietas”. Acīmredzot liekot saprast, ka klusībā vēl piebilst – un tas obligāti arī jādara.

Kad nākamajā gadā Gorbačovs kļuva par kompartijas ģenerālsekretāru, Mārgareta acumirklī sāka viņu lobēt Vašingtonā un pārliecināja Reiganu atteikties no skaudrās retorikas un atjaunot visus sadedzinātos tiltus ar Maskavu. 1987. gadā Mārgareta pati ieradās vizītē Maskavā, kur turpināja nenogurstoši slavināt jaunā padomju līdera viedumu un drošsirdību. Tostarp tas netraucēja viņu atzīt Baltijas republiku tiesības uz pašnoteikšanos, tādējādi apšaubot PSRS teritoriālo vienotību. Lai arī pašā Britānijā Mārgaretu apsūdzēja par pārlieku pakļaušanos Gorbačova harismai, viņa tomēr ne uz mirkli neaizmirsa Rietumu pragmatiskās intereses un “lielo plānu”.

Pēc politikas un mūža nogalē

Pēc atkāpšanās 1990. gada nogalē Mārgareta līdz 1992. gadam palika parlamentā un bija Kopienu palātas locekle. 1991. gadā viņa dibināja Mārgaretas Tečeres fondu un kļuva par tā vadītāju. 1992. gadā Britānijas karaliene Elizabete II piešķīra Mārgaretai baroneses titulu, un viņa kļuva par Lordu palātas mūža locekli.

Krietni odiozs ir fakts, ka jau 1992. gadā Mārgaretu noalgoja tabakas ražošanas uzņēmums Philip Morris – kā “ģeopolitisko konsultantu” ar algu 250 000 dolāru un tikpat lielu ikgadējo ieguldījumu viņas fondā. Vēl bez tā viņa par katru publisko uzstāšanos saņēma 50 000 dolāru.

Pēc aiziešanas “pensijā” Mārgareta ķērās pie memuāru rakstīšanas. Tiesa, īsta pensionāre no viņas tomēr nesanāca, jo viņa regulāri kritizēja kādu no politiskajiem līderiem, tostarp arī NATO, kā arī atbalstīja Horvātijas un Slovēnijas neatkarības centienus. 1998. gadā Mārgareta publiski aizstāvēja izbijušo Čīles diktatoru Augusto Pinočetu, tostarp pati personiski apmeklējot viņu laikā, kad viņš bija arestēts. Dzīves pēdējos gados Mārgareta pauda atklātas šaubas par Eiropas Savienības eksistēšanas nepieciešamību, kā arī aicināja Britāniju pašai to pamest, “kamēr tas kuģis nav nogrimis”.

Mārgaretai bija vairāki zinātniskie grādi. Viņa sarakstījusi divus memuāru sējumus – “Gadi Dauningstrītā” (1993) un “Ceļš uz varu” (1995), kā arī grāmatu “Valsts pārvaldības māksla: mainīgās pasaules stratēģija” (2002).

Pēc 2002. gadā pārciestā insulta Mārgareta beidzot pilnībā pameta sabiedrisko dzīvi un politiku. 2007. gadā, vēl Mārgaretas dzīves laikā, Britānijas parlamentā uzstādīja viņai pieminekli. Dzīves pēdējos gados Mārgareta pārcieta vairākus mikroinsultus, kā arī sirga ar vecuma plānprātību jeb demenci. 2012. gada decembrī pēc audzēja izoperēšanas urīnpūslī Mārgaretas veselības stāvoklis kļuva gaužām slikts, un 2013. gada 8. aprīlī kārtējais insults paņēma viņas dzīvību uz visiem laikiem.

Atbilstoši pašas paustajai vēlmei Mārgaretu apglabāja Čelsijas karaliskajā kapsētā, kur 2003. gadā jau bija apglabāts viņas dzīvesbiedrs Deniss Tečers, kurš nodzīvoja tikpat garu mūžu kā Mārgareta, proti, 88 gadus. Bēru atvadu ceremonija notika Svētā Pāvila katedrālē Londonā.

Kad Mārgareta aizgāja no šīs pasaules, ASV prezidents Baraks Obama teica: “Pasaule zaudējusi vienu no lielākajiem brīvības cīnītājiem.” Tostarp dīvains ir jautājums – kāpēc gan tūkstošiem pašu angļu, kā to apliecina gluži svaigas hronikas, tik vētraini un jautri svinēja Dzelzs lēdijas aiziešanu, šaujot gaisā šampanieša korķus, līksmi dejojot un skandinot savulaik populāro grupas Hefner dziesmiņu par to, “kad ragana nomirs” (The Day That Thatcher Dies)?

Mārgaretas dēls Marks kļuvis par uzņēmēju, bet meita Kerola – par žurnālisti un radio reportieri. Kerola uzrakstījusi grāmatu “Zem aizlieguma”, kas britu sabiedrībā izraisīja patiesu šoku. Tādu savas bijušās premjerministres portretu briti vēl nebija redzējuši. Mārgaretas mājas ligzda viņas meitas grāmatā parādījās kā milzīgs saldējamais skapis – bez mīlestības, bez ģimeniska siltuma, bez līdzjūtības un vispār bez jebkādām visparastākajām simpātijām vienam pret otru šajā skapī dzīvojošajam. Kerola pauda, ka šajā mājā allaž dominējis tikai kails un neslēpts egoisms un atsvešinātība.

Mārgareta apzināti nekad nepieļāva pat vissīkāko mēģinājumu ielūkoties viņas dvēselē un vēl jo mazāk kaut ko tādu sagaidīja no savas meitas. Kerolas grāmatu laida klajā vēl Mārgaretas dzīves laikā, un pēc tās publicēšanas Mārgaretas attiecības ar meitu kļuva vēl vēsākas, ja vien tas vispār ir iespējams. Jāpiebilst, pašas Mārgaretas sarakstītie memuāri un grāmata ne tuvu neizraisīja tik lielus panākumus.

LA.lv