Kultūra
Kultūrpolitika

Dzemdējiet, mīļās, dzemdējiet! Jeb: vai radošos glābs jaunais 5% nodoklis 14

Foto – Ieva Lūka/LETA

Un audziniet krietnus savus bērnus, par spīti spiedīgajiem apstākļiem, kādi neizbēgami radīsies, ja izšķirsieties par trešo, ceturto vai pat piekto bērnu.

Atsakieties no sapņa par savu mājokli ar centrālapkuri. Ejiet piketos nevis pret koku izciršanu Pērnavas un citās ielās, bet pret veco māju ar malkas apkuri nojaukšanu, lai pašām/pašiem pēc gadiem būtu kur mitināties. Pēc tiem pārdesmit gadiem, kad pienāks jūsu pensijas gadi un no 200 vai 300 eiro trešdaļa būs jātērē zālēm, jo, pat ja jūs neskar citas kaites, nervus nomierinoši līdzekļi pēc stresa pilnajiem darba gadiem un panikā pavadītiem pirmspensijas gadiem jums noteikti būs vajadzīgi. Un neko vairāk par malkas apkuri jūs tikpat nevarēsiet atļauties. Tiem bērniem, ko būsiet, no daudz kā atsakoties, uzaudzinājuši, noteikti būs pašiem sava dzīve, tomēr mazliet cerēt, ka viņi svētdienās uzsauks jums karbonādes gabalu vai lašmaizītes, jūs varēsiet.

No strupceļa neizvedīs

Šis ironiski skumjais ievads nebūt nav mans veltījums jaunajā nodokļu politikā paredzētajiem 5%, ko turpmāk novilks no katra autordarba līguma, lai ieskaitītu 1. jeb obligātajā pensiju līmenī. Šāds plāns pieņemts, lai pasargātu to radošo personu “vieglprātību”, kas veic iemaksas tikai no minimālās algas, tādējādi pakļaujot sevi mizerablas pensijas riskam nākotnē. Doma pat ļoti slavējama. Cilvēks, kurš dažumēnes saņem 350 eiro un nesamaksā no tā valstij neko, bet dažmēnes saņem 500 eiro un samaksā valstij 118,29 eiro (31% no valstī noteiktās minimālās algas (šogad 380 eiro), attiecīgi uz rokas paturot 381,71 eiro, kas nenoliedzami ir vairāk nekā 350 eiro), jau nākamgad varēs iemaksāt vēl 5% no tās starpības, kas izveidojas starp saņemto summu un valsts noteikto minimālo algu (nākamgad – 430 eiro), proti, 1. pensiju līmenī šādā mēnesī nonāks 3,5 eiro jeb 5% no 70 eiro.

Tā kā radoša darba veicējiem tā smadzeņu puslode, kas saistīta ar matemātiku, dažkārt ir mazāk vingrināta, jau šie daži cipari varētu raisīt mulsumu, un tomēr ne visi matemātikas stundā zīmēja iemīļotās personas portretu, un šie cipari viņiem ļoti skaidri atklāj strupceļu, no kura slavējamā doma neizvedīs. Proti, pašu ienākumu bezcerīgi zemo līmeni Latvijā un pilnīgo sociālo katastrofu, kura sagaida ne tikai autoratlīdzību saņēmējus māksliniekus, bet lielāko daļu Latvijas iedzīvotāju, kuri saņem darba algu amplitūdā no minimālās līdz vidējai.

Uz šā fona mani personīgi ieinteresēja pensijas prognozes, ko piedāvā ne tikai mājaslapa www.manapensija.lv, bet arī oficiālais valdības portāls www.latvija.lv. Rakstos par vienu no aizsargātākajām mākslinieku grupām – teātra darbiniekiem (jo citiem darba devēju vispār nav un visa dzīve balstās no projekta uz projektu un no autoratlīdzības līguma uz līgumu) – figurē oficiālā zemākā darba alga “normālam” valsts teātra štata aktierim, ko mēs varētu ņemt par atskaites punktu – proti, 600 eiro uz papīra. Protams, klāt nāk piemaksas u. tml. Vidējā darba alga valstī 2017. gada pirmajā ceturksnī ir 886 eiro uz papīra, tieši tāda pirms streika tika uzrādīta arī ģimenes ārsta alga, kam sekoja piedāvājums to pacelt līdz 1049 eiro nākamgad. To mēs varētu pieņemt par otru atskaites punktu. Un mēs šeit runājam par labām (Latvijas apstākļiem) algām. Cilvēks, kurš uz papīra saņem 886 eiro, uz rokas saņem 624 eiro – vidējais latvietis, teiksim (kaut domāju, ka situācija ir krietni sliktāka, par māksliniekiem, Latvijas pievienotās vērtības radītājiem, nerunājot). Šis vidējais latvietis, kam šobrīd ir ap 40 gadiem, optimistiskajā pensiju kalkulatorā www.manapensija.lv uzzina, ka viņa pensija būs 350 eiro. Tā kā es šī portāla prognozes salīdzināju ar oficiālajām, tad zinu teikt, ka oficiālās ir tieši uz pusi mazākas. Ko pēc 20 gadiem varēs iesākt ar 170 eiro, iztēlojieties paši. Tāpēc – dzemdējiet, mīļās, dzemdējiet, iekams nav par vēlu! Mūža stipendijas visiem nesanāks. Arī nabagmājā, uz kurieni pošas mākslinieks Miķelis Fišers (skat. interviju “Dienā” pirms Venēcijas biennāles), vietu tik daudz nebūs. Un tās nebūt nav par brīvu.

Nomirt vai emigrēt?

Bet, ja nopietni, uz šā fona 13. jūnija “Kultūrzīmēs” publicētā diskusija par VKKF atstāja bezzobainu, kaut arī sakarīgu iespaidu, jo aptvēra visas aktuālās tēmas VKKF sakarā – pieprasījuma un finanšu piešķīruma proporcionālās attiecības, mūžīgo konfliktu starp “iedod mazliet, bet daudziem” vai “iedot pieklājīgi, bet dažiem”, nozaru savstarpējo konkurenci un attiecības ar KM, Latvijas, Igaunijas un Lietuvas VKKF finansējuma salīdzinājumu, kas mums ir nu jau tieši divreiz mazāks nekā abās kaimiņvalstīs, politiķu labās gribas trūkumu, atstājot ministri Daci Melbārdi vienu partiju doto “goda vārdu” vidū jautājumā par VKKF finansējuma piesaisti pie akcīzes nodokļa, kā reiz tas bija pirmajā un arī otrajā republikā un ko vieglu roku nogrieza Einars Repše, kas sen jau kā pazudis no politiskās skatuves, bet viņa ievārītie mēsli jāstrebj mums. Ko te piebilst jaunās nodokļu politikas kontekstā?

To, ka Latvija, patiesībā kā jebkura maza nacionāla valsts, globālajā ekonomikā ir finansiāli neizdevīgs un vājš spēlētājs, ja vien vēlas saglabāt savu unikālo kultūru, ir fakts. Izlikties to neredzam ir muļķīgi. To, ka svaru kausos tie, kas aizbraukuši no Latvijas kā t. s. vienkārša darba darītāji, bīstami draud izlīdzināties ar tiem, kas aizbrauc sevi piepildīt profesijā un darīt to par cienīgu atalgojumu. To, ka vispār jau nodokļi ir jāceļ, kamēr ir, no kā tos iekasēt, jo citādi valsts asinsrite apstāsies. To, ka politiķi vismaz formāli neienīst kultūru un svētku reizēs paši to patērē, bet viņiem nav ideju, kā apturēt pieaugošo cilvēku resursu trūkumu, kā mainīt uz peļņu orientētas sabiedrības morālos principus par labu altruismam, filantropijai, mecenātismam, kā nodrošināt jelkādu vienlīdzību tiesiskuma īstenošanā. To, ka nacionālā māk­sla tai brīdī, kad to izspiedīs no valsts un pašvaldību līmenī atbalstītas jomas, pārvērtīsies no profesionālās mākslas amatiermākslā, ar ko nodarboties no ekonomiski ienesīga darba brīvajā laikā. Patiesībā reiz jau tā ir bijis, un, lai cik savādi liktos – tapa Raiņa un Blaumaņa darbi, tapa Jaņa Rozentāla gleznas, tapa Emīla Dārziņa kora dziesmas, tikai nebija savas valsts. Kam nebija lemts izdzīvot līdz valsts dibināšanai, nomira nabadzībā. Arī šodien – būs mākslas darbi, kas taps, bet būs simtiem radošu cilvēku, kas sevi īstenos ārpus savas valsts.

Lai cik sāpīgi – jebkuru Latvijas mūziķi, gleznotāju, operatoru, arhitektu vai dejotāju – gluži labi varam iztēloties Berlīnē, Madridē vai Čikāgā, bet kā virs ūdens noturēties tiem, kuru darbs saistīts ar konkurētmazspējīgo latviešu valodu, es nezinu. Un tie ir literāti un teātra ļaudis. Vieni bez valsts “aizsardzības”, otri – ar. Vienlaikus dabiska mākslas/kultūras vide ir tā, kurā vienlīdz lielas iespējas visām māk­slām, un vēl vairāk pazaudēt plašajā pasaulē ar valodu nesaistītos māksliniekus, nekā tas jau notiek, ir aplam.

Drusciņ daudziem vai pieklājīgi dažiem?

Saistītie raksti

Divus jautājumus tālākām kultūrpolitikas diskusijām “Kultūrzīmēs” es tomēr vēlos pamest kā ēsmu. Pirmais no tiem – vai tomēr nopietni, iznesot šo jautājumu ārpus VKKF nozaru padomju sēdēm, nevajag izvērst diskusiju, kā ir auglīgāk – piešķirt lielākam skaitam projektu mazāk nekā 50% no tā kvalitatīvai īstenošanai nepieciešamās summas vai tomēr izvēlēties slieksni, zem kura projekts vienkārši netiek atbalstīts? Tad konkrētā padome izšķiras par to, vai projekts ir vai nav vajadzīgs, tomēr nepakļauj tā veicējus dilemmai – strādāt par grašiem un tomēr īstenot projektu vai publiski atteikties no piešķirtās summas. Zinu, ka par to tiek runāts, bet kā panākt, lai vienas VKKF padomes pēc daudzu gadu “meklējumiem” par labu atrastais tiktu turpināts, mainoties nozaru padomju sastāviem?

Otrs – ļoti līdzīgs jautājums par mūža stipendiju programmu. Pirms dažiem gadiem Latvijas Radošo savienību padomei izdevās to izkustināt no nulles punkta un atsākt stipendiju piešķīrumus. Gaisā karājamies palika VKKF padomes labā griba domāt par stipendijas apjoma pakāpenisku pieaugumu, toties pēdējā laikā izskan runas par stipendiju skaita palielināšanu. Raksta izskaņā gribu atgādināt, ka tad, kad stipendijas sāka piešķirt, 100 lati bija summa, kas izcilajam vecajam māksliniekam ne tikai pilnībā nosedza apkuri, bet sanāca zālēm un pat operas biļetei. Respektīvi, šī summa ļāva sajusties kā “baltajam cilvēkam”, pat tam māksliniekam, kuram valsts pensija jau tobrīd bija minimāla. Šodien 150 eiro lielā stipendija proporcionāli ir apmēram puse no tā laika stipendijas vērtības. Ir jauki, ka tāda ir, un diemžēl veco mākslinieku prieks brīdī, kad viņš uzzina par papildu 150 eiro pie savas 100, 150 vai 200 eiro pensijas, ir ārkārtīgs, jo pretendentu uz “izcilnieka” statusu ir daudz, pat tādi, kas sirdī gatavi atzīt, ka neko vairāk, kā godprātīgi strādājuši profesijā, viņi nav, tomēr šī summa nevienu no mūsu izcilībām par “balto” cilvēku vēl nepadara. Tāpēc es novēlētu pirmām kārtām VKKF īstenot to, kas būtu jādara valsts mērogā – nodrošināt patiesi izcilajiem Latvijas māksliniekiem cilvēka cienīgu mūža nogali.

LA.lv