Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
15. oktobris, 2013
Drukāt

Džemmas Skulmes sievietes Jelgavā


Foto - Māris BrancisFoto - Māris Brancis

Džemmas Skulmes darbu izstāde “Sievietes. Pavedieni”, kas līdz pat aprīļa beigām apskatāma Jelgavas Svētās Trīsvienības baznīcas tornī, ir pirmā viņas akvareļu un gleznu skate Jelgavā, lai cik tas arī dīvaini izklausītos.


Torņa galerija ir neliela, tajā var eksponēt tikai piecpadsmit mākslinieces darbus, toties ļoti labais apgaismojums, kas plūst no stikla piramīdas, ļauj atklāties gleznu tonālajām vērtībām.

Sievietes ir Džemmas Skulmes daiļrades centrā. Šāds apgalvojums liekas triviāls. Taču līdzās konkrētu sieviešu (un vīriešu) portretējumiem kopš 20. gs. 60. gadu beigām māksliniece glezno tautumeitas. “Manuprāt, latviešu sievietes visos laikos ir bijis balsts. Sievietes daudz ir ņēmušas savās rokās. Arī pasaulē sievietes loma arvien pastiprinās, tostarp, politikā. Tāpēc arī mani tas ir ieinteresējis,” izstādes atklāšanā sacīja gleznotāja.

Tautumeitas un kariatīdes viņas darbos, kā sacījis Imants Lancmanis, ir “kolektīvtēls, arhetips”. Tās pašā dziļākajā būtībā iemieso tautu, tās spēku, izturību, mūžīgumu. To ļoti laba saprata padomju režīms, kad jēdziens “nacionālais” bija tuvu lamuvārdam, kaut kas nicināms, varas neatbal-stīts. Taču Džemma Skulme uzdrīkstējās. Tiesa, kā atceras māksliniece, gleznotājas atzinību viņa vispirms guva Maskavā, kur ideologi gribēja pasaulei demonstrēt, ka atbalsta nacionālo kultūru savdabību. Tad arī Rīgas varasvīri kļuva pieļāvīgāki. Turpretim skatītājs Latvijā viņas darbos prata izlasīt tēlu slēpto jēgu – lepnumu par tautas senatni, garīgo spēku, izturētspēju un spītu. Džemmas Skulmes tautumeitas atgādināja par katra cilvēka un visas tautas sakņu apzināšanās nepieciešamību, cēla nacionālo pašapziņu. 
Skulme_Kariatides_7

Sakņu tēma 20. gs. 90. gados un vēlāk atklājās intīmāk, “putnubiedēkļu” kompozīcijās iesaistot aplikācijas – personīgas piezīmes, vecāku un tuvāku un tālāku radu vēstuļu un citu pagātnes liecību fragmentus, grāmatu driskas utt. Šīs gleznas, ja tajās ieskatās un ielasās, var pastāstīt par viņas dzimtu saistošus sīkumus, taču māksliniece pavērš šo tēmu plašāk – caur individuālo parāda mūsu tautas pagātnes nozīmību, svarīgumu.

Par to, protams, stāsta arīdzan Jelgavas izstāde. Tajā 20. gs. 60. gadu beigas – 70. gadu sākumu pārstāv tādi darbi kā, piemēram, “Sēdošā”, “Eņģelis” un “Antīks motīvs”, gandrīz monohromi, ar izteiktām faktūrām, cauri pigmentiem jaušot audekla rakstu un sižeta minimumu. Liekas, ka skatām senus reljefus, kuros košās krāsas pabalējušas, vai foto negatīvus, kuros izdalās tikai pelēkie, zilie un sarkanbrūnie toņi.

Vēlākos gadu desmitus pārstāv gan tik populārā tēma “Tautas dziesma. II” ar pavedienu motīvu, gan “Kariatīdes” ar tautumeitām, gan “Spāņu motīvi”, ko iespaidojuši Velaskesa un Goijas gleznas. Vieni darbi pauž tautas garamantu lielo vērtību, citi vēsta par dažādu kultūru mijiedarbi, pasaules garīgās kultūras sasaisti.

Jaunākais darbs tapis 2012. gadā un vēsta par Skulmju un Liepiņu dzimtām, kuru asinis plūst mākslinieces dzīslās.

Tikšanās ar Džemmas Skulmes mākslu atgādina arī par gleznotājas lielo ieguldījumu gan Tautas frontes dibināšanā, gan Latvijas valstiskās neatkarības atgūšanā. Arī politikā māksliniece gājusi priekšgalā, nesaudzējot un ziedojot sevi. Tas gan ir jau palicis pagātnē, ar kuru kā smalki pavedieni mūs saista Džemmas Skulmes māksla, kas atšķirībā no cilvēka, ja vien māksla ir patiesa un īsta, nekad nenoveco.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+