Mobilā versija
+5.6°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
8. novembris, 2012
Drukāt

Džerkošanas speciālisti zina, kā piecirst līdakai

lidaka_122

Pirmā sastapšanās ar zivīm Edvīnam Priedem bijusi puikas gados, kad turpat netālajā krūmājā nogriezis lazdas kātiņu un Slocenes upītē ķēris grunduļus. Nedaudz vēlāk šos pašus grunduļus spraudis uz āķa un vilinājis upes līdaciņas. Kopš tēvs pirmklasniekam Edvīnam iedāvinājis teleskopisku metāla spininga kātu, zēns kļuvis par zvērinātu šā rīka piekritēju. 


Tagad savās darba dienās Edvīns labo televizorus. Atelpu no kinoskopiem un mikroshēmām Edvīns rod izbraukumos pie ūdeņiem, un šim vaļaspriekam netiek žēlots ne laiks, ne līdzekļi.

Kardināls pavērsiens viņa makšķernieka gaitās noticis pirms gadiem septiņiem, kad Liepājas ezerā galīgas necopes laikā Edvīna vilktais šūpiņš aizķēris nogrimušu makšķer-auklu, kuras galā bijis dīvains vizulis. Nolēmis, ka ir vienalga, uz ko neķeras, televizormeistars uzkabinājis trofejnieku un sācis to lēnām vilkt, laiku pa laikam ieturot pauzītes. Liels bijis vīra pārsteigums, kad pēc neilga laika sajutis pamatīgu bliezienu pa kātu, un vēl pēc brīža laivā spārdījusies skaista piecniece. Pāris stundu laikā tai piebiedrojušās vēl divas tāda paša izmēra skaistules. Copes biedrs, kurš pa visu dienu nevienu līdaku nebija piemānījis, rokas vien noplātījis. Tā notika Edvīna pirmā iepazīšanās ar “Cormoran” firmas džerku. Nākamajā copes braucienā uz Engures ezeru šis pats džerks viņam atnesa vēl pāris piecnieces, un tad jau džerkošanas āķis Edvīna lūpā bija dziļi jo dziļi un sākās lielais izzināšanas un mācīšanās process.

Kopā ar vēl vienu džerkošanas entuziastu Ivaru Zīli tika pirkti kāti, multiplikatorspoles (tikai tās spēj izturēt lielo slodzi) auklas, pavadas un, protams, džerki. Vīri lasīja visu pieejamo literatūru, skatījās video, un rezultāti kļuva labāki un labāki.

Izkristalizējās arī atbilstošākie copes rīki, un tagad par savējiem Edvīns sauc “Savage Pro logic” kātu, “Abu Garcia Levo Toro” multiplikatorspoli, kas aprīkota ar 0,41 mm resnu “Power Pro” auklu.

Spoles bremzei gan jābūt vaļīgi noregulētai, kāts smagnējs, aukla nestiepjas ne gramu, spole paliek vienīgais posms, kas amortizē lielas zivs rāvienus un neļauj āķim izplēst zivs lūpu. Par labākajiem džerkiem Edvīns uzskata “Cormoran”, “Westins” un “Strike Pro” firmu darinājumus.

Pēdējā laikā šiem firmas piedāvājumiem pievienojušies arī kāda izveicīga amatnieka darinājumi, kas neesot ne gramu sliktāki par veikalā pirktajiem. “Amatniekam varu pasūtīt, kādu krāsojumu un izmēru vēlos, tagad topā ir zaļš asaris ar sarkanīgu vēderiņu,” smaidot paskaidro Edvīns.

Vaicāts par vietām, kur meklēt līdakas, Edvīns stāsta, ka upē tās noteikti ir vietās, kur aug ūdensaugi. Kamēr lēpes un ūdenszāles pavasaros vēl nav izaugušas līdz ūdens virsmai, atkarībā no dziļuma viņš lietojot grimstošos džerkus vai suspenderus (lat. suspensus – uzkārts; atlikts, apturēts); džerks, ievilkts konkrētā dziļumā, iepauzējot tur arī paliekot. Vasarā, kad lēpes klāj ūdens virsmu, ideāli strādā peldošie, kas ar kastingista precizitāti jāiemet lēpju logos. Rudenī, kad zāles sāk atmirt, atkal labāki ir grimstošie.

Medījot zaļsvārces dziļākos ūdeņos, Edvīns savus džerkus aprīko ar papildu sviniņiem, piekabinot tos pie āķu gredzeniem. Kādreiz daudz braucis uz Liepājas, Engures un Babītes ezeru, tagad priekšroku dod Lielupei.

Šeit neaizstājams palīgs ir eholote, bet šī ierīce kalpo tikai kā gultnes reljefa noteicējs. Džerkošanas procesā ļoti svarīgi ir zināt upes dibena reljefu – bedres, sēkļus un pārejas no dziļuma uz seklumu.

Par savu veiksmes atslēgu Edvīns dēvē spēju nesteigties, izspēlēt vizuli lēnām un mierīgi. Lielas līdakas kampiens parasti notiekot pauzes laikā vai tūlīt pēc tās, kad džerks atsāk kustību, tāpēc Edvīns pēc pauzes džerku nedaudz pakustina, lai līdaka neaizsit garām, un tikai tad atsāk džerka vilkšanu. Viņš uzskata, ka ātri vilkts māneklis lielu līdaku neuzrunā, toties uz lēnām vilkto lielā notēmē un pauzes laikā metas virsū kā bullis sarkanai lupatai. Kas tad zaļo plēsoņu pamudina pat karstā vasaras dienā uzbrukt ievērojama izmēra māneklim? Pieredzējušais džerkotājs domā, ka tās varētu būt neordinārās ūdens svārstības, kas rodas dažādos veidos izspēlētam māneklim, savas teritorijas aizsardzība un savdabīgais mānekļa krāsojums. Saki vēl, ka zivis krāsas neatšķir.

Nu ko, rezultāti runā paši par sevi – šogad pieveiktas trīs deviņnieces, sešniece, septiņniece, astoņarpuskilogramīga zaļā un saldajā ēdienā – divpa-dsmit kilogramus smaga zaļsvārce. Diemžēl apmēram tikpat arī pamukušas. Pievilkta pie laivas, norāvusies arī visu laiku lielākā līdaka, kas iekārojusi Edvīna vadīto džerku. Nav jau tā, ka ar spēcīgiem rīkiem var izvilkt visu, kas pieķeras. Edvīns labo televizorus un brīvdienās – sev piederošos zivju rekordus. Kas zina, varbūt kādreiz kritīs arī Latvijas rekords.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+