Filma “Skrējiens”: Džese Ouens – melnādainais olimpietis, kas sagrāva Hitlera cerības 0
Atzīmējot 80. gadadienu kopš Berlīnes olimpiskajām spēlēm, uz lielā ekrāna nonācis olimpieša Džeses Ouena dzīvesstāsts. Tas atklāj, kā melnādains skrējējs no ASV sagrāva Hitlera cerības visas pasaules acu priekšā nodemonstrēt āriešu rases pārākumu.
Uz Berlīnes olimpiskajām spēlēm nacisti lika milzīgas cerības. Sportistu uzvaras norādītu uz āriešu pārākumu, un tajās bija iesaistīts gan Jozefs Gebelss, gan nacisma propagandas slavenākā režisore Lenija Rīfenštāle, kuras filma “Olimpija” – protams, atbilstoši samontēta, atklāj stadionā notiekošās emocijas, un to nudien bija daudz. Taču diezin vai, plānojot ideālo variantu uz papīra, viņi spēja iedomāties, kādas korekcijas uzvarētāju rindās ieviesīs melnādainais amerikāņu skrējējs Džese Ouens.
To, kāda nākotne Džesi sagaida, viņš pats nezināja, aiz muguras atstājot vecākus, kā arī mīļoto meiteni un abu meitiņu. Par mātes ietaupījumiem iegādātais uzvalks viņa virzienā lika raidīt ne īpaši patīkamas piezīmes no pārējo studentu puses, taču izsaukums pie trenera Lerija Snaidera varēja beigties ar neko, ja vien starp abiem par spīti ādas krāsai – un 30. gadu Amerikā tai ir būtiska nozīme! – nerastos klikšķis, kas abus padarīs par vienu no veiksmīgākajiem tandēmiem sporta pasaulē. Ar strīdiem un skaļām diskusijām, apvainošanos un spītību viņi bruģēja ceļu Džeses iespējai piedalīties olimpiskajās spēlēs, taču viņš pats pēc sarunām ar melnādaino kopienas pārstāvjiem uzstāj, ka nekur nedosies, jo šādi varētu paust savu sociālpolitisko viedokli.
Par laimi, viss atrisinās par labu sportam – un četrām zelta medaļām pašam Džesem –, kaut arī lielā sporta aizkulisēs notiek ne īpaši tīras lietas, ko savu kabatu uzpildīšanai uzņēmies Eiverijs Brandeidžs, vēlākais Olimpiskās komitejas prezidents. Vēsturiskas nodevas veidotas arī attiecībā pret Jozefu Gebelsu un Leniju Rīfenštāli (aktieri Bārnabijs Meršurats un Karise van Houtena), bez kuriem, visticamāk, Berlīnes olimpiādes nozīmīgums būtu krietni mazāks. Proti, pēc Hitlera pavēles Rīfenštāle uzņēma vienu no visu laiku izcilākajām sporta filmām “Olimpija”, kurā izmantotie tehniskie paņēmieni vēl joprojām nemainīgās formās vērojami gan sporta filmās, gan televīzijas ziņu pārraidēs, taču politiskais fons tai piekarinājis diskutablu birku, ko nodzēst neizdosies nekad.
“Skrējiens” pēc kinematogrāfiskām kvalitātēm nestāv uz viena pakāpiena ar “Olimpiju”, taču tāds arī nav bijis filmas veidotāju mērķis. Viņu filma ir cieņas pilns veltījums galvenajam varonim Džesem Ouenam, par kura dzīvi pēc Berlīnes olimpiādes skopos teikumos vēsta titri filmas beigās, liekot uzdot ne vienu vien jautājumu. Bet tad jau ir aizmirsti visi sviedri, asaras, pārpūle, pārdzīvojumi, kas ļāva Džesem aizskriet pēc zelta, jo viņš jau agrā vecumā saprata, ka ne jau skriešana un kārtējās uzvaras plūkšana ir tas, kas viņam sagādā grūtības, bet gan cilvēku aizspriedumi, turklāt “Skrējienā”, kā uzsver vēstures zinātāji, tie atspoguļoti gana rožainā gaismā.
Un šeit ir vietā piebilst, ka ir vērts no prāta izslaucīt vai visus aizspriedumus par Džeisonu Sudeiķi, kuram uzticēta Lerija Snaidera loma. Pirmo reizi uz lielā ekrāna iejuties dramatiskā lomā – var jau būt, ka dalība pajēlajās komēdijās “Milleru ģimenīte”, “Neciešamie bosi” ļauj nomaksāt viņa rēķinus, taču diezin vai sit pa pašapziņas plecu, uzslavējot talantu –, un Sudeiķis to izdara lieliski, izgriežot pogas gan vecmeistariem Džeremijam Aironsam un Viljamam Hērtam, kam gan iedalītas otrā plāna lomas, gan arī kanādietim Stīvenam Džeimsam, kuram sava lielā izdevība vēl jāpievilina.
