Liāna Langa
Liāna Langa
Foto: Timurs Subhankulovs

Liāna Langa: Džezā tikai cilvēki 6

“Skaņu mežs” piedāvāja izmeklētu iespēju klausīties (īpašs paldies – Rihardam T. Endriksonam) improdžeza kvartetu, kura līderis ir viens no šobrīd pasaulē dižākajiem saksofonistiem Pīters Brocmans.

Reklāma
Reklāma
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

Ik gadu kopš 1995. gada cenšos apmeklēt profesionāļu aprindās augsti vērtēto starptautisko Viļņas džeza festivālu, ko organizē Antans Gusts. Mūsu profesionāļus tur nesastopu, lai gan attāluma ziņā tas ir mums tuvākais kvalitatīvais šā žanra pasākums. Šogad biju iepriecināta, dzirdot uz skatuves kopā ar igauni un lietuvieti muzicējam talantīgo latviešu bundzinieku Kasparu Kudeko.

Ļaušos atmiņām. Pirmo free jazz plati – Čekasina, Gaņeļina un Tarasova “Con Anima” (1976), pirmo PSRS izdoto free jazz ierakstu – 70. gadu otrajā pusē dzirdēju pie Valdas Melgalves, un tas izraisīja atšķirīgu pacilātību no tās, ko izjutu, dziedot korī vai klausoties klasiku un estrādi. Pie viņas dzirdēju arī Čiku Koreu un Santanu. Pēc tam plates pārrakstīšanai lentēs ieguvu no Jura Boiko un Eižena Valpētera. Kā vidusskolnieces ar Valdu apmeklējām koncertus Rīgas džeza klubā strādnieku atpūtas institūcijā “Oktobris”, kur sastapu cilvēkus ar sejām, kā sev noformulēju. Tie bija stilīgi ļaudis ar nesovjetiskām manierēm, liela viņu daļa, pārsvarā ebreji, no LPSR drīz vien emigrēja. Rīgas klubs izčākstēja, savukārt Lietuvā viņu īpašā džeza skola turpināja jaudīgi attīstīties un tagad kā izkopta parādība tiek augsti cienīta improdžeza pasaulē, kas ir tikpat neliela un sasniedzama kā dzejas, ja ir interese. Te atļaušos vilkt paralēles abu mākslas veidu principos, proti, tajos intelekts, sajūgts ar profesionalitāti un nepieciešamību pēc mākslinieciskās izteiksmes brīvības meklējumiem, savas apziņas paplašināšanas, tiecas uziet neparastas vietas mežā, kurā, Lediņa vārdiem sakot, “nav neviena”, tādēļ alkas būt pirmatklājējam un nokļūt krāsainās skaņu pļavās ir ļoti spēcīgas. Ņujorkā koncertos klausījos Alu Di Meolu, Kītu Džeretu, Tadžmahalu un citus, izvēloties intuitīvi, jo zināšanu trūka. 1995. gadā Rīgā satiku free jazz ierakstu kolekcionāri Sandru Ameriku (aizliedz sevi dēvēt par eksperti), kas daudzus gadus ar entuziasmu vadījusi improdžezam veltītu raidījumu “Radio NABA”. Tieši viņa kļuva par manu mūzikas guru, ierādot Viļņas un citus džeza festivālus, ļaujot iepazīt savu ierakstu kolekciju un sniedzot sistemātiskas zināšanas. Mūsu kopīgo interešu kulminācijas brīdis 2003. gadā bija uzdrīkstēšanās Ņujorkā intervēt komponistu un diriģentu, ģēniju Lorensu Baču Morisu, kurš tobrīd atzīmēja savas darbības 25 gadus, ar dažādiem sastāviem katru vienas nedēļas dienu sniedzot koncertus septiņās NYC zālēs un vienu – bārā. Tā publicēta “Mūzikas saulē”. Četrus gadus klausoties desmit viņa ierakstu CD komplektā, kuru viņš nosaucis par “Testament”, kopā 50 kompozīcijas, uzrakstīju savu trešo dzejoļu krājumu “Antenu burtnīca”. 2013. gadā 65 gadu vecumā viņš devās mūžībā – stihijā, kurai tik spēcīga spēja pieslēgt ar saviem kosmiska vēriena skaņdarbiem. Bet atmosfēra Viļņas festivālā 90. gadu otrajā pusē bija skaudra – tas notika neapkurinātā bijušajā Arodbiedrību pilī, publika šķībos krēslos drebinājās mēteļos, tualetes bija ar “pēdiņām”, tomēr atmosfēra iedvesmojoša. Saksofonista Īvena Pārkera senā solo koncertā “Skaņu mežā” neapkurinātā Andrejostas ēkas cehā piedzīvoju pat izdziedināšanās brīnumu – turp dodoties ar dzejnieci Mairu Asari, kurai bija atvēlētas dažas dienas brīvē, trijzaru nerva iekaisuma dēļ aiz sāpēm nevarēju pagriezt galvu ne pa labi, ne kreisi, bet pēc koncerta nespēju noticēt, ka šis iekaisums ir mistiski izgaisis. Notikuma lieciniece Maira tikko atstājusi mūsu ar ciešanām piesātināto pasaulīti. No viņas rakstnieku saime un draugi atvadījās Limbažos 30. oktobrī.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vispār biju iecerējusi dalīties ar spēcīgajiem iespaidiem, ko uz mani atstāja Noras Ikstenas “Mātes piens”, bet tad nodomāju – savu sajūsmu un kritiskās piezīmes kā draugam esmu darījusi viņai zināmas – tad kālab lai tās vēl arī publiskotu?