Mobilā versija
+0.2°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. jūlijs, 2015
Drukāt

Džezs piedzīvo uzplaukumu, bet naudu jāmeklē pašiem

Foto-Aleksanders IvanovsFoto-Aleksanders Ivanovs

Pēdējo 20 gadu laikā Latvijas džeza mūzikas kustība, pateicoties žanra entuziastiem, soli pa solim piedzīvo nebijušu uzplaukumu, kāds nav bijis pat padomju džeza kustības ziedu laikos, kad dumpīgi rietumniecisko džeza brīvības skaņu piejaucēja spēcīgos, tomēr cenzūras kontrolētos ansambļos. Tikko vasaras sezonu noslēdzis vērienīgais džeza, pasaules un improvizācijas mūzikas festivāls “Rīgas ritmi”, bet tam pa pēdām jau šonedēļ seko 18. Saulkrastu džeza festivāls – līdz 25. jūlijam tas pieteicis plašu džeza koncertu un meistarklašu programmu.

Žanra pārstāvji uzsver – Latvijas kultūras kartē džezs kļuvis par līdzvērtīgu spēlētāju līdzās akadēmiskajai mūzikai, un cer, ka viņu veikumu novērtēs ne tikai rūpīgi audzinātā publika, bet arī tie, kam rūp profesionālās mūzikas attīstība valstī un Latvijas vārds pasaulē.

Nopietni nenopietnais žanrs

“Priekšstats par džezu kā kaut ko sarežģītu, nesaprotamu un tikai šauram izredzēto lokam adresētu kļūst par pagātni,” saka pieredzējušais džeza mūziķis, festivāla “Rīgas ritmi” vadītājs Māris Briežkalns. “Kad 90. gados stāstīju par savu vīziju veidot Rīgā džeza festivālu, ārvalstu kolēģi teica – bet nav taču publikas! Sākām ar dažiem simtiem. Džeza mūzikas klausīšanās ir savā ziņā darbs, ne tikai izklaide, un man ir prieks, ka šobrīd mums jau ir uzticama publika, kas to spēj novērtēt.”

Tiesa, skaistajai medaļai ir arī ēnas puse. Pašmāju džeza kustības pārstāvji atzīst, ka panākumi sasniegti, lielākoties pateicoties pašu entuziasmam. Lai gan žanrs, tāpat kā akadēmiskā mūzika, prasa ievērojamus resursus gan izglītībā, gan sastāvu uzturēšanā, nemaz nerunājot par pamatīgo darbu, kas ieguldīts augsta līmeņa festivālu, meistarklašu organizācijā, tas inerces pēc ieskaitīts “vieglās” a priori – ienesīgās mūzikas kategorijā. “Reiz iesniedzot atbalsta projektu Valsts kultūrkapitāla fondam, mums teica – klasiskā mūzika bez mūsu palīdzības nevar izdzīvot, bet jūs – varat,” atminas M. Briežkalns.

“Šobrīd situācija ir uzlabojusies, atsevišķiem projektiem atbalstu saņemam, tomēr līdzekļus festivāla mākslinieku aicināšanai, meistarklasēm bērniem un jauniešiem meklējam paši – paldies Rīgai, privātiem sponsoriem un pašu mūziķiem, kas piekrīt koncertēt un skolot jauno paaudzi par nesamērīgi mazu atlīdzību.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un Kalniņu (2)Diriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+