Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
25. augusts, 2016
Drukāt

Dziedātprieks nezūd. Aktieris Andris Bērziņš (1)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Andris Bērziņš

26. augusta vakarā Dzintaru koncertzālē notika populārās mūzikas festivāla “Bigbank Latvijas pērles” koncerts, veltīts dziesmu pērlēm no zīmīgām latviešu teātra izrādēm. Šī bija retā reize, kad pēc ilgāka laika gandrīz pilnā sastāvā uz skatuves kāpa arī kādreizējais Dailes teātra aktieru ansamblis “Mūžīgais unisons”. Pirms koncerta uz sarunu aicināju dziedošo aktieri Andri Bērziņu, kurš šobrīd pievērsies brīvmākslinieka koncertdzīvei un bauda Latvijas vasaru.

Iespaids, ka Andra skatuves gaitas pēdējā laikā pieklusušas, ir mānīgs. Aktieris teic – šobrīd esot sajūta, ka darāmā ir vēl vairāk nekā jebkad agrāk. Aizvadītajā nedēļā pirmizrādi piedzīvoja Krievijas producentu veidota filma “No pieciem līdz septiņiem”, bet rudenī uz ekrāniem nonāks režisora Mārtiņa Celma filma – abās filmēties aicināts arī Andris. “Spēj tikai iet uz pirmizrādēm,” smej aktieris. Aktieris manāms arī uz šlāgermūzikas skatuvēm – aizvadītajā nedēļā iepriecināti žanra cienītāji Mežaparka Zaļajā teātrī, kur aktiera vadībā norisinājās vasaras nogales lielā zaļumballe “Vēl mirkli vasarā”. Andris pasmaida: “Ja televīzija tagad pilna jauno “zvaigznīšu”, tas nenozīmē, ka mēs esam kaut kur aizbraukuši. Jautājums ir – ko reklamē masu mediji. Es vairs nevēlos skriet pie viena vai otra medija, stāstīt par sevi – savu laiku jau esmu izskrējis atliku likām.”

Aktieris jau četrus gadus ir brīvmākslinieks un par to priecājas. Šobrīd viņš atsaucoties vien uz atsevišķu teātru aicinājumiem – pirms trim gadiem Dailes teātrī spēlēts Džons Neilands, kāpis uz skatuves arī neatkarīgajā teātrī “Austrumu robeža”, bet šajā sezonā pavasara pusē Andrim piedāvāta loma Valmieras teātrī – režisores Ineses Mičules veidotā Semjuela Beketa darba iestudējumā. “Es ļoti mīlu teātri, labprāt piedalos atsevišķos projektos – tādos, kas atbilst manam redzējumam, tomēr atsakos būt sistēmas skrūve un pelnīt naudu kādam teātrim. Man patīk mana brīvība! Aktieris repertuāra teātros pēdējos gados ticis un tiek nesaudzīgi ekspluatēts – ja nav blakusdarba ārpus teātra, izdzīvot nav viegli. Saprotu – mēs, latvieši, esam maza tauta, turklāt trešdaļa ir izceļojusi, bet teātru mums ir ļoti daudz un par skatītāju jācīnās visiem līdzekļiem. Tomēr – tikko aktieris paraksta līgumu, ar viņu var rīkoties, kā ienāk prātā. Esmu sapratis, ka šī sistēma nav domāta man, tāpēc repertuāra teātrim esmu pateicis ardievas.”

Pēdējos gados aktieris izveidojis vairākas jaunas koncertprogrammas – tostarp klausītāju iemīļota ir Imantam Ziedonim veltītā epifāniju un dziesmu soloprogramma “Svētvakars Ziedonim” ar Raimonda Paula mūziku. “Ļoti skaistas dziesmas ar Imanta Ziedoņa vārdiem un Raimonda Paula mūziku – Maestro to iespēlēja īpaši man,” stāsta aktieris, piebilstot “man šķiet, cilvēki bija pat mazliet pārsteigti, ka nebija ierastās Bērziņa ampelēšanās.” Savukārt “Andra Bērziņa balzams jeb cher amie” ir programma, kurā skan mīlestības dziesmas. “Neslēpšu, šī programma patīk dāmām, un ne tikai 8. martā,” pasmaida Andris. Kopā ar kolēģi aktieri Ivaru Kalniņu laiku pa laikam kādā koncertā izskan iemīļotās “Mūžīgā unisona” dziesmas, bet paša Andra Bērziņa dziedātās dziesmas no 60. un 70. gadiem atlasītas programmā “Tev, mana labā”. “Man patīk dziedāt dziesmiņas, ko dzied citi, bet vēl vairāk tīk tās, kuras kaut kā esmu atklājis pats. Uzdziedu arī dziesmas, kas skanējušas vēl pirms “Paula ēras”, tādas mazliet romantiskas. Man piespēlē Kristapa Krievkalna lieliskā brigāde un tās lieliskie mūziķi – izcilais saksofonists Zintis Žvarts un lieliskais bundzinieks Guntars Lintiņš, un mans draugs Andris Barons ar ģitāru – man patīk vecu instrumentu skanējums un noskaņa, ko tie rada. Ja ļoti saņemos, varu pavadīt sevi uz akordeona,” smejas aktieris.

Šajā vasarā koncertējot apceļota vai visa Latvija. “Tieši tā – apceļota,” steidz piebilst mūsu sarunā klātesošā aktiera sieva māksliniece Inese Gūtmane. “Andris pie stūres, un mēs braucam!” Pāris jūsmo par sakoptajām un atjaunotajām Latvijas muižām, bet īpaša abu aizraušanās esot mūsu dižkoki. “Tāpat kā savulaik Ziedonis, esam atraduši dažus fantastiskus milzu kokus – milzīgi bērzi, kadiķi, lapegles. Tikko bijām Gaujas Nacionālajā parkā, pie Braslas upes, – atradām tādu vietu, kur vēl ir pamatīga resnuma koki – kā senā baznīcā. Tādu mežu atceros no tiem laikiem, kad pirmoreiz aizbraucu uz Slīteri 80. gadu vidū – tādu mežu nekur vairs nav. Filmējoties Unas Celmas filmā “Raganu mēnesis” kopā ar Hariju Spanovski, režisore “aizvilka” mūs uz Dienvidameriku – varbūt turienes milzu lavas laukos ir kaut kas no šīs varenās, pirmatnējās sajūtas. Vai tepat Latvijā, senu milzu ozolu kapsētā, tu zaudē valodu. Bet zālē – baravikas!” smejas Andris, un top skaidrs, kur salasītas turpat uz galda burciņā glīti sakārtotās sēnes.”Protams, ir vairāk nekā skumji, ka redzi arī šī skaistuma otru otru pusi. Latvija ir izpostīta – kādreiz bija govju, cūku fermas – tagad ir drupas. Daži zemnieki vēl cīnās – tomēr Eiropai mēs neesam vajadzīgi. Ko darīsim, kad Eiropa pateiks, ka nevēlas mūs vairs uzturēt? Latvijas zeme ir izpārdota citiem, neviens vairs pat nezina, cik Latvijas teritorijas pieder Latvijas valstij. Bet mēs skrienam pakaļ lielajām valstīm, mums ir pamatīga lielummānija – piemēram, milzu bibliotēkas bluķis Daugavmalā, kamēr Rīga un Latvija ir pilna telpu, kuras stāv tukšas. Tagad taisīsim vēl grandiozāku estrādi Mežaparkā, laukos sabūvēti grandiozi kultūras nami par miljoniem, kamēr īsti vairs nav tā cilvēku daudzuma, kam šajos glaunajos namos sēdēt. Esmu pārliecināts, ka mums šeit vajadzētu radīt tādu zaļo zemi – brīvdabas muzeju valsts mērogā, mežu mums pietiek, padomju gados tie sastādīti biezi jo biezi. Tā ir mūsu nākotne, nevis skriešana pakaļ Rietumiem!” Par spīti skepsei, kas lāgiem iezogas sarunā, Andra dzīvesspars un vēlme dziedāt neesot mazinājusies arī šajos laikos. “Latviešu tautasdziesmas sen jau visu pateikušas priekšā – dziedot dzimu, dziedot augu, dziedot mūžu nodzīvoju! Tajā ir kaut kāda taisnība. Nevaru nodzīvot dienu, ja neesmu vismaz padungojis. Kaut kas galvā dīc! Tā ir enerģētiska lieta, kas tevi harmonizē. Ja gadās kāds stress – dziedot tas ir prom. Varbūt latvieši uz to dziedāšanu ir tendēti kaut kā īpaši. Prieks, ka koncerts Dzintaros savedis kopā gandrīz pilnā skaitā ar “Mūžīgo unisonu” – dziedāšu kopā ar Jāni (Paukštello) un Vari (Vētru). Būs vecās labās dziesmas no izrādēm, ko varēs dziedāt līdzi. Ir sapulcināts lielisks aktieru sastāvs, būs skaisti!”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. jo tukšāks vēders – jo lielāks dziedātprieks !

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+