Spēka stāsts: Kā Linda Vītoliņa kļuva par dziednieci un cīnījās par sava bērna dzīvību 0
Par viņu savulaik dzirdēju saistībā ar labdarības projektu Sirds siltuma darbnīca. Par šo veikumu Linda Vītoliņa saņēma Latvijas lepnuma balvu. Piepeši viņas vārdu ieraudzīju konferences Ja esi savādāks projektā. Tajā piedalījās jaunieši, kuri redz pasauli plašāk, atšķirīgi no citiem. Linda jau bērnībā jutusi neparastas spējas, taču tikai nesen apjautusi to īsto spēku, sākusi palīdzēt citiem. Viss sācies ar meitas piedzimšanu.
Kā var piepeši just sevī īpašas spējas? Kā kļūst par dziednieku? Vaicāju to Lindai. Viņa smaida vien. Tomēr viņas dzīvesstāsts nedaudz paver noslēpumainās durvis.
Skatiens debesīs
Diez vai Latvijā ir daudz ģimeņu, kurām pasniegtas divas ābeles, Latvijas lepnuma balvas. Linda rāda savu kristāla ābelīti, saudzīgi ceļ pret gaismu. Pirms diviem gadiem ar to novērtēta labdarības projekta īstenošana – viņa rosināja adīt zeķītes, cepurītes un īpašas lietiņas priekšlaicīgi dzimušiem bērniem, labajā darbiņā iesaistīja daudzas sievietes.
Otra ābele ir viņas dzīvesdrauga Matīsa apbalvojums, ko viņš saņēma 2008. gadā kopā ar brāli Oskaru. Brāļi Barkovski tika sumināti par labdarības projektu, viņi ziedoja Bērnu slimnīcai līdzekļus, ko ieguva par skolēnu zīmētām apsveikuma kartītēm.
Tieši Matīss pamudināja Lindu pievērsties sevis izzināšanai, meditācijai, ļāva apjaust, ka viņai dots kaut kas vairāk. Arī viņš pats ir apveltīts ar īpašām spējām, pulcina ap sevi līdzīgi domājošos. Vairāk var uzzināt, ielūkojoties Matīsa veidotajā portālā Miera māksla (www.art-of-peace.info).
Ģimene dzīvo gan Valmierā, gan Rīgā. Tiekamies Rīgas dzīvoklī, kas atrodas kāda nama augšējā stāvā. Plašais logs ļauj skatienam ieskriet tieši debesīs. Skan mantru dziedājuma ieraksts, smaržo vīraks.
“Necenšos skandināt, ka esmu dziedniece, cilvēki paši mani atrod. Daudzi cer uz brīnumu, gaida, ka visu atrisināšu viņu vietā. To nedaru, vien ļauju saredzēt, ka katrs cilvēks pats ir brīnums,” – tā iesāk Linda.
Mostas metāla dievs
“Ļoti labi atceros sajūtas bērnībā – tās bija līdzīgas, kā man ir tagad. Biju pavisam maza, kādi četri gadi, kad acu priekšā sāku redzēt skaitļus, tie nāca rindās, virtenēs, dažādās kombinācijās, kas ļoti ātri mainījās. Ar bērna prātu to nevarēju aptvert, pat nobijos.
Ne reizi vien ar mani kāds runāja. Nevaru pateikt, kas tas bija, bet dzirdēju. Drīz vien sapratu, ka tas, ko redzu, sajūtu, nav labi, nav normāli, jo nevienam citam tā nav. Tagad zinu – ikviens bērns piedzimst ar augšu vaļā. Daudz ko redz, taču vēlāk tas zūd, cilvēks vienkārši aiztaisās ciet,” spīvi saka Linda.
Pusaudzes gados apskaidrība kā vilnis nākusi vēlreiz, gribējies kliegt – pasaule nav tikai tas, ko redzam!
“Bieži gulēju uz palodzes un skatījos zvaigznēs. Bija sajūta, ka runāju ar debesīm. Īsti vairs neatceros, bet tā bija kaut kāda informācija par planetāro sistēmu. Ļoti interesanta, lai gan ne visu sapratu. Pēc tam sāku vairāk interesēties par ģeogrāfijas stundās mācīto.
Neticēju, ka cilvēks var dzīvot vienkārši tāpat – kā mašīna, neko neredzēt, neapjaust. Manī milza protests, sāku klausīties smago metālu, visu pēc maksimālā! Par tādu situāciju mēdz teikt, ka pusaudzī mostas metāla dievs. Tas tāpēc, ka man nācās būt tādai, kādu mani grib redzēt citi. Nevarēju būt pati.
Pabeidzu skolu, sāku studēt, strādāju, apprecējos, piedzima pirmais bērns, dēls. Viss kā vajag, kā sabiedrība akceptē.”
