Mobilā versija
Brīdinājums -0.8°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
24. janvāris, 2012
Drukāt

Dziednieces BLOGS: Atbildes no zemapziņas

Foto-Flickr/daomna111Foto-Flickr/daomna111

Mēs visi redzam, cik dažādi esam, bet visa sapratne pazūd, kad veidojam attiecības viens ar otru ikdienā, darbā vai ģimenē. Un tad rodas jautājumi, kurš vainīgs, kāpēc nav savstarpējās saskaņas, rodas stress un kā sekas – dažādas saslimšanas.

Cilvēks labi jūtās, ja ir saprasts, mīlēts, gaidīts un – pats galvenais – nav vientuļš, jo esam izseni radīti kā kopums.

Šoreiz mazāk pieskaršos fiziskā ķermeņa problēmām, ar kurām daudz esmu darbojusies savā dziednieces praksē, vairāk pastāstīšu par darba pieredzi ar zemapziņas iespējām.

 

 

Silvija Zobena, dziedniece. Mācījusies Maskavas Astroloģijas akadēmijā, sastāda kosmogrammas; apguvusi Ēriksona hipnosi neklātienē Briseles universitātē; vada seminārus ceļojot, sadarbībā ar tūrisma aģentūrām; dziedina ar roku uzlikšanu. „Kurās durvīs klauvēsi, tās atvērsies, atliek vienīgi izvēlēties, pacensties sevī saglabāt pozitīvās emocijas, ar kurām esam piedzimuši – prieku, asaras, smieklus – lai debesis mūs varētu atpazīt kā cilvēkus, kuru talanti zvaigznēs ierakstīti.”

 

 

Pie manis atnāk sieviete un stāsta, ka neveicas ģimenē, meita aprecējusies un tagad znots dzīvo ar viņiem trīsistabu dzīvoklī. Vietas esot maz, un vispār – viņš esot vampīrs, jo sievietei galva sāpot nemitīgi, ir bezspēks. Un redzēt viņu grozāmies pa māju esot tīrās mocības, ļaunas domas vien lienot galvā. Noklausoties sūdzībās, saprotu, ka varētu piekrist stāstītajam un novārdot ziepes vai ūdeni, lai viss sakārtotos. Tomēr zinu, ka tas būs tikai ielāps problēmai, tādēļ piedāvāju pastrādāt mums abām ar šo situāciju, proti, lūdzu kundzi iegremdēties spilvenos un patīkamās atmiņās… Lēnām pazūd spriedze… saku, lai viņa iedomājas sevi kā kādu putnu, zvēriņu vai kādu citu dzīvu radību… Saņemu apstiprinošu atbildi, ka tas ir izdevies – sieviete redz sevi kā ērgli. Lūdzu, lai viņa simboliski ierauga arī citus ģimenes locekļus. Un, lūk, znots esot čūska, meita varde, mazmeitiņa zvirbulītis… Pats galvenais ir ieraudzīts, un es lēnām ļauju atgriezties realitāte, transa stāvokli noņemu ar roku kustībām un ciparu skaitīšanu. Skan jautājums: “kas tas bija?” Vizualizējot tēlus, kas slēpjas zemapziņā, var ieraudzīt sevī patiesās īpašības un vēlmes, par kurām ikdienā prāts klusē dēļ uzskatiem, audzināšanu un pieredzi, kas iegūta dzīves skolā. Es teicu – jūs ieraudzījāt patieso iemeslu, kāpēc nevarat atrast kopīgu valodu un problēmu risinājumu… Tas nav nekāds brīnums, ja „ērglis” grib sagrābt „čūsku” un „vardi”, arī „zvirbulēnu”.Sieviete aizdomājas un cenšas saprast, viņa nejūtas aizvainota, jo loma „ērglis” viņu apmierina. Bet vienlaicīgi viņa saprot, ka pārējie nav viņas suga, ja tā varētu teikt.

 

Vizualizējot tēlus, kas slēpjas zemapziņā, var ieraudzīt sevī patiesās īpašības un vēlmes, par kurām ikdienā prāts klusē dēļ uzskatiem, audzināšanu un pieredzi, kas iegūta dzīves skolā. Es teicu – jūs ieraudzījāt patieso iemeslu, kāpēc nevarat atrast kopīgu valodu un problēmu risinājumu… Tas nav nekāds brīnums, ja „ērglis” grib sagrābt „čūsku” un „vardi”, arī „zvirbulēnu”.

 

Atliek atrast risinājumu, turpinot seansu, jo noteikti atklāsim patiesos trauksmes cēloņus. Tālāk mēs nonākam uz kuģa vētrainā jūrā un mēģinām tikt ostā. Protams, tas notiek metaforas veidā, zemapziņas līmenī, transa stāvoklī. Prāts nepiedalās, ikdienas emocijas aiziet prom, cilvēks risina pats savas problēmas, atbrīvojas no satraukuma, niknuma, pareizi modelē nākotni. Protams, man palīdz ilgadējā dziednieces pieredze, spēja redzēt neredzamo, dzirdēt klusumā, just netveramo. Jo visiem neder viens. Tai pašai „rozei” ir deviņi veidi un krāsas, katrā gadījumā vajadzīgs cits paņēmiens.

Pastāv daudz paņēmienu un vajadzību, cilvēka mūžs ir pilns ar notikumiem, visam nepalīdzēsi, vienmēr kaut kas nebūs tā, kā gribētos… Var noņemt lāstu, var uzlikt, var nodarboties tikai ar to naudas pelnīšanai. Nevajag domāt, ja mēs ko neprotam, ka to neprot neviens. Ir cilvēku rakstīti likumi un ir pasaule, kura nav cilvēku radīta, kurā ir vieta visiem, ar dažādiem uzskatiem un viedokļiem. Astlēga tiek pasniegta, katrs cilvēks to saņem pēc nopelniem.

 

Dziednieka dzīve nav jāpielīdzina svēto dzīvei, kurā nav vietas grēkam. Ļoti bieži cilvēki meklē garīgo piemēru, cenšas līdzināties, bet, ieraugot patieso būtību, kuru piepilda parastas vajadzības, ikdienas rūpes un citas lietas, viļas.

 

Dziednieka dzīve nav jāpielīdzina svēto dzīvei, kurā nav vietas grēkam. Ļoti bieži cilvēki meklē garīgo piemēru, cenšas līdzināties, bet, ieraugot patieso būtību, kuru piepilda parastas vajadzības, ikdienas rūpes un citas lietas, viļas. Darbā tiek izmantotas cilvēka izdomātas metodes, prakses, kuras nevajag jaukt ar svētajiem rakstiem, pieņemot tās, kā pilnīgu patiesību. Neradiet sev elkus, attīstiet sevī talantus, mācaties lasīt zīmes. Ir jāsaņem iniciācija „no augšas”, kas tiek sūtītas cilvēkam dzīves grūtakajos brīžos, lai stiprinātu un teiktu „tu esi vajadzīgs, neej maldu ceļus”. Un tā katram tiek atvērts noslēpums, mūzika, dzeja, atklājumi, vajag tikai dzirdēt.

Pastāstīšu par vienu no savām iniciācijam. Atrodoties starp iemigšanas un pamošanās posmu, redzēju, ka nokļūstu tuksnesī. Ejot pa to, ieraudzīju zelta telti. Piegāju, ielūkojos tajā – tur notika dzīres, lija vīns un dejoja dejas, bija daudz skaistu cilvēku, gāja un nāca, līksmība sita augstu vilni. Mani sauca iekšā, bet tad es dzirdēju balsi, kas teica: “Paskaties pa labi, tur ir ala”. Jā, tur bija ieeja, redzams, tālāk nebija nekas. Es samulsu – šeit tik skaisti, viegli, tur – nezināmais. Tomēr izlēmu doties prom un ielūkoties alā. Ieejot iekšā mani sagaidīja dusmīgs, melnādains vīrs, ģērbies pelēkā tunikā. „Šeit nav vietas sievietei!” sarunājāmies domās. „Kāpēc?” es jautāju. „Tev bija jāpaliek tur, teltī,” es teicu. „To visu jau esmu baudījusi, mani intresē, kas notiek šeit.” Vīrietis paskatījās: „Labi, šī nav vieta, kas domāta sievietēm, šeit notiek lietas, kurās piedalās tikai vīrieša prāts, bet es tev došu iepēju: lūk, tur ir apaļa krūze no māla ar daudziem apaļiem caurumiem. Uzliec pirkstus tā, lai varētu padzerties no šīs caurumotās krūzes. Ja neizdosies, iesi atpakaļ uz telti.” Es uzliku pirkstus, pacēlu krūzi pie lūpām, un ūdens ietecēja man mutē. “Tas ir gudrības trauks un tikai tiem kas māk padzerties no tā, tas tiks pildīts!” Viss, es atvēru acis un sapratu, es varu praktizēt, zināšanu pietiks.Tas viss bija sen, bet tas vienmēr palīdz, kad rodās šaubas, vai daru pareizo darbu.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+