Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. augusts, 2012
Drukāt

Dziednieces BLOGS: Izstumjot no skolām agresīvos, radīsim jaunu atstumto grupu

Foto-Flickr/Philippe PutFoto-Flickr/Philippe Put

Sabiedrību ir satraukusi situācija skolās ar agresīviem bērniem. Kur viņus likt, kā agresivitāti mazināt? Ir sācies gatavošanās laiks skolai un, protams, vecāki domā par savām atvasēm. Par situāciju ir dažādi viedokļi un piedāvātie risinājumi. Viens no tiem – agresīviem bērniem tiek piedāvāta apmācība mājās, bet, domāju, ka tad nāksies atzīt, ka bērns ir slims un nespēj skolā koncentrēties! Patreiz iet runa arī par psihologu darbu skolās, kuriem jābūt aktīvākiem un piejamākiem katram bērnām!

Saskatu šeit vairākas problēmas. Pirmkārt, cenšanos vecākiem atbrīvoties no audzināšanas ģimenē, jo skolā visas problēmas risinās psihologs. Tiklīdz audzinātaja netiks galā ar saviem darba pienākumiem, tā sūtīs vai nu pie psihologa vai mājās!

 

Varbūt vispār veidot „mierīgo” skolas un pārējos izolēt kur kuro? Kā var dalīt bērnus tādā veidā kā ar sūtīšanu mājās – lai viņš tur dara, ko vēlas?  Skaidrs, ka bieži šie bērni nebūs no pozitīvām ģimenēm, sekas ir neprognozējamas!

 

Skolotāji arī dalās agresīvos un mierīgos, kā risināt šo problēmu? Ar agresīviem bērniem ir jāstrādā psihologiem, protams, piesaistot vecākus un ir jāveido veselības pārbaudes, kāpēc ir izveidojusies šī agresija, uzbudinājums galvas smadzeņu centros. Vai tās ir galvas traumas sekas vai tas ir reaktīvais psihes stāvoklis, kas sevī ietver pārdzīvotu traumatisku situāciju dzīvē un nespēju no tās patstāvīgi izkļūt u.tml.

 

 

Silvija Zobena, dziedniece. Mācījusies Maskavas Astroloģijas akadēmijā, sastāda kosmogrammas; apguvusi Ēriksona hipnosi neklātienē Briseles universitātē; vada seminārus ceļojot, sadarbībā ar tūrisma aģentūrām; dziedina ar roku uzlikšanu. „Kurās durvīs klauvēsi, tās atvērsies, atliek vienīgi izvēlēties, pacensties sevī saglabāt pozitīvās emocijas, ar kurām esam piedzimuši – prieku, asaras, smieklus – lai debesis mūs varētu atpazīt kā cilvēkus, kuru talanti zvaigznēs ierakstīti.”

 

 

Agresija pret apkārtējiem ir sekas. Turot bērnus mājās, zinot mūsu sabiedrības nosodošo attieksmi pret citādajiem (neglītiem, resniem, nabagiem), radīsies jauna atstumto grupa – agresīvie!Tagad daudzi vecāki redz tajā izeju – prom no acīm un lai tad mājās vecāki ņemās ar saviem nevaldāmajiem bērniem. Bet bērni ies ārā no mājām vēl agresīvāki un bīstamāki apkārtējiem, jo viņu iekšējās problēmas nebūs atrisinātas, viņos būs tikai dusmas un aizvainojums, pazemojums, ko viņi centīsies „nomest” uz vājāko sabiedrības daļu! Nevar piekopt tāda veida politiku, kā strausiem iebažot galvu smiltīs, gaidot, kamēr pāries briesmas, tas maksās dārgu cenu nākotnē! Nav arī izslēgts, ka bagātākie vecāki vainos visā skolotājus un klasesbiedrus, viņos arī droši snauž agresija, sāksies sūdzību kalni skolās, ministrijās, savukārt atlikušie vecāki, iespējams, mēģinās savus bērnus aizstāvēt sev pieņemamā veidā.

Atstādināt uz kādu laiku no mācībām skolā… bet kas notiks ar bērnu mājās? Vai sistēma paredz ārsta-psihiatra uzraudzību, kopā ar sociāliem dienestiem? Vai šī mājapmācība neizraisīs vēl lielāku nespēju kontrolēt situāciju? Šīs ģimenes, kas ir izaudzinājušas bērnus ar nestabilu psihi, dažādu iemeslu dēļ, nespēs viņus pāraudzināt!

 

Turot bērnus mājās, zinot mūsu sabiedrības nosodošo attieksmi pret citādajiem (neglītiem, resniem, nabagiem), radīsies jauna atstumto grupa – agresīvie!

 

Sastopoties ar vecākiem savā ikdienas darbā, redzu, ka ģimenes nesaprot, par ko ir runa un gaida, ka viss atrisināsies pats no sevis. Tikai uzdodot jautājumus par galvas traumām, dzemdībām, norādot uz agresijas cēloņiem, pārrunājot psihisko klimatu ģimenē, daļēji izdodās atbrīvot no sekām, kas izpaužās kā agresija. Cilvēki neizprot, kas vainas viņa bērnam – sportisks, aktīvs, nu skaļš, bet tas tāpēc, ka vesels! Tāds ir domu gājiens! Nevienu pārsvarā neinteresē, ka bērns jau sen traucē apkārtējiem, citreiz „paspīdot” ar zināšanām. Japanā visu atļaujot bērnam darīt… Jā, piekrītu, visu, kas netraucē citiem.

Tikai savs personiskais piemērs var izveidot pareizu attieksmi bērnam pret lietām, svarīgi ir vecākiem pašiem pareizi modelēt savu dzīvi un reakciju uz apkārtējo. Bērnam no mazotnes jāparāda, kā  jāpieņem notiekošais dzīve. Kristīgā samierināšanās ar situāciju jebkurā tās izpausmē, cerības ienešana dzīvē un pazudušās aitas meklēšana, pametot deviņdesmitdeviņas un pievēršoties vienai, kurai nepieciešama palīdzība. Atstājot savus nepadarītos ikdienas darbus, problēmas, ir jāatrod laiks savam bērnam, jānokrista, jāstāsta par līdzjūtību pret citām dzīvām radībām, jāveido saiknes ar radiniekiem! Tas viss ir svarīgi, lai izveidotos resurss, kur nākotnē bērnam paņemt iztrūkstošo miera enerģiju. Lai viņu nesvaidītu no malas uz malu, bet lai viņš zinātu un redzētu, cik cilvēki ir atšķirīgi, cik dažādas ir reakcijas uz situāciju, kādi ir risinājumi, ka bērēs cilvēki skumst un raud, kāzās priecājas, teātrī sēž klusi un sapucējušies, ka apliecināties var arī, uzrādot labus rezultātus jebkurā jomā.

Vecākiem ir jāzina savu bērnu veselības un emocionālais stāvoklis. Kāpēc vinš ir skaļš un nedzird aizrādījumus?

Klases audzinātājai būtu jāiziet testi, vai viņai ir zināšanas un vesela psihe, kas ir nepieciešama darbam ar bērniem, nevis formāli jāpieņem lēmums par klases audzināšanu, lai varētu saņemt lielāku algu.

Psihologs vajadzīgs ar pieredzi darbā ar bērniem, nevis tāds, kam mazāk jāmaksā!

Ģimenē jāsaprot bērns ar problēmu uzvedībā, tas ir viņu mistiskais spogulis, kurā viņi ierauga neredzamo!

 

 

Lasiet arī citus dziednieces Silvijas Zobenas blogus:

Kā samudžināt dzīvi ar kļūdām, ko saucam par risinājumiem

Atbildes no zemapziņas

Veltījums visiem, kas saskārušies ar neizskaidrojamām lietām


 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+