Mobilā versija
Brīdinājums +2.0°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
7. jūnijs, 2012
Drukāt

Dziednieces BLOGS: Veltījums visiem, kas saskārušies ar neizskaidrojamām lietām

Foto-Flicrkr/foto footprintsFoto-Flicrkr/foto footprints

Šis ir mans veltījums visiem cilvēkiem, kas ir saskārušies ar neizskaidrojamām lietām, un arī tiem, kas ar tām vēl tikai saskarsies. Mēs varam paši saprast un tulkot savus sapņus un redzējumus. Un, ja vēlamies, varam ieraudzīt saikni starp šodienu un daudz tālākiem notikumiem un norisēm dabā.

Šodien atkal bija atlidojuši, kā es tos saucu, “sarkanie”, pēdējā laikā diezgan regulāri tie mani apmeklē, jo cilvēkiem ir problēmas ar asinsriti, un katru reizi pēc viņu apmeklējuma man kāds piezvana ar lūgumu palīdzēt.

Visas zemes katastrofas, kā, piemēram, zemestrīce Japānā vai cunami Indonēzijā, atstāj iespaidu uz cilvēka ķermeņa šķidrumiem, un nav svarīgi, ka tas šķiet tālu no Latvijas, mēs visi dzeram no vienas Visuma akas, un būtu nepieņemami, ja uzskatītu, ka kādam izdodas padzerties tikai svaigu ūdeni, bet citiem paliek netīrais.Viss ir saistīts, tā ir tikai metafora, kaut gan doma ir jāsaprot tieši, nav svešu nelaimju un savas laimes, viss, kas notiek ar tevi, var notikt arī ar tavu bērnu, mazbērnu, citiem tuviniekiem vai iedomāti svešiem cilvēkiem. Kā dabā pārtop formas, pārejot no viena veidola otrā, radot jaunas dzīvības, tā arī pārtop jebkuras situācijas, veidojot jaunas, viss notiek kustībā, un mēs veidojam ievirzi nākamai notikumu gaitai.

 

Visas zemes katastrofas, kā, piemēram, zemestrīce Japānā vai cunami Indonēzijā, atstāj iespaidu uz cilvēka ķermeņa šķidrumiem, un nav svarīgi, ka tas šķiet tālu no Latvijas, mēs visi dzeram no vienas Visuma akas, un būtu nepieņemami, ja uzskatītu, ka kādam izdodas padzerties tikai svaigu ūdeni, bet citiem paliek netīrais.

 

Tagad atgriezīšos pie sarkanajām bumbām, kas man parādās pret rītu, starp miega un nomoda fāzi. Dažreiz tās mēdz būt arī citā krāsā un formā, tad arī nozīme ir cita, tās var būt melnas, zilas, dzeltenas, sudrabotas utt., bet katra stāsta kaut ko savu, es tās sāku redzēt pēc smaga zaudējuma, tuva cilvēka nāves, bet sākums bija vēl neizskaidrojamāks.

Domājot par kādu slimo cilvēku, rakstīju viņa vārdu ar zilo lodīšu pildspalvu, pēkšņi pildspalva sāka rakstīt ar sarkanu krāsu. Es sapratu, ka tās ir beigas, bet, tā kā ar mistiskām lietam saskaros sen, uztvēru to kā informāciju. Satraukums, protams, bija, bet ne jau par notiekošo, jo sapratu, ka drīz zaudēšu neizsakāmi tuvu dvēseli. Pēc neilga laika tā arī notika.

Šī saskarsme ar citiem cilvēkiem neredzamām lietām manā dzīvē ienāca tad, kad atnāca cerība, ka manī var būt pozitīvas pārmaiņas. No ilgas atrašanās vienā punktā es biju sākusi strauji zaudēt virzienu un gāzos ar lielu ātrumu lejā pa dzīves ievilktajām līnijām. Viss, ko cilvēks var zaudēt, bija pazaudēts, vērtību skala bija sagrauta, padomi un pārmetumi iespaidus neradīja, pilna ar savu aizvainojumu planēju starp notiekošo, un bija sevis neizsakāmi žēl.

Es domāju, ka viss notiekošais mani piemeklējis nepelnīti. Tā, sēžot un sevi mierinot, lai viss notiek, kā likteņa grāmatā ierakstīts, jo tā ir vieglāk, nekas nav jādara, domas ievirzījās pavisam neierastā gultnē un skatiens piesaistījās krustam, kas mums ceļoja līdzi jau no nezināmiem laikiem. Vienkāršs alumīnija krusts ar Jēzus tēlu, relikvija, kas līdz šim nekādu iespaidu nebija manī atstājusi. Zināju vienīgi to, ka vecāmāte Franciska to glabāja kā acuraugu un teica: “Visas valdības ir pārejošas, tikai Dieva valdība būs mūžīga.” Vakaros, kad pie viņas ieskrēju istabā, aizmirstot pieklauvēt, viņa vienmēr satrūkās, jo lasīja lūgšanas. Bet, lai mēs par to nejautātu, viņa pārrunās neielaidās. Tagad saprotu, kāpēc, – valdīja ateisms un atmiņas par karu, par Staļinu lika sevi manīt. Kara laikā zaudēts bija vecaistēvs Vikentijs, pēdējās vēstules tika saņemtas no Rīgas Centrālcietuma, tajās tika rakstīts par gaidāmo SS leģiona tiesu, meitiņām, kuras viņš bezgala mīlēja, un manu vecomāti, kura visu mūžu cerēja viņu ieraudzīt vai vismaz saņemt kādu ziņu.

Tā iegrimu atmiņās par bērnību, kura nemaz nešķita jauka, jo biju adoptēts bērns. Vienīgais, kas bija kā ieguvums, – uzvārds Zobens, bet krievu laikā galotne tika mainīta uz “a”, un arī tas vairs nelikās jauks. Vecāmāte bija vienīgais patvērums, viņa ar savu mīlestību laikam bija panākusi arī manis pasaulē laišanu, jo tajā laikā mazpilsētā Līvānos vienai bez vīra dzemdēt bija liels kauns. Vairāk to atcerēties negribas, piedzimu un viss, augu pasaku un veļu valstībā līdz četriem gadiem, un tad sākās īsta pilsētas dzīve ar man svešiem ļaudīm. Gāja visādi, piedzima māsa, un, protams, es paliku otrajā plānā. Augu sportiska meitene ar visām fantāzijām, kas pilda pusaugu meitenes dzīvi, baznīca un ticība neaizņēma lielu dzīves daļu, bet tādi svētki kā kapusvētki, Lieldienas, Ziemassvētki tika svinēti. Tagad, kad tā jau ir pagātne, es saprotu, ka tieši tas palīdzēja pārdzīvot grūtos brīžus, jo nezināma saite ar garīgām lietām aizsējās un turpina pavadīt mani visu mūžu.

Pirmo reizi par to dabūju pārliecināties, kad man bija septiņpadsmit gadu. Draudzene precējās. Tā kā viņa nāca no diezgan nelabvēlīgas ģimenes, vecāmāte atļāva izmantot kāzu svinībām savu dzīvokli. Kā vēlāk izrādījās, tā nebija laba doma, jo mielasta laikā notika nelaime – klājot galdu, vecaimātei izlija degvīns, viņa ķēra pudeli, lai to saglābtu, un aplējās. Kāds pa jokam izlieto degvīnu aizdedzināja, un liesmas pārlēca uz vecomāti. Viņas ietērps bija sintētisks, tas izkusa, radot plašus apdegumus, un finālā kara hospitālī konstatēja septiņdesmit procentus apdegumu.

Kad aizgāju uz slimnīcu, skats pavērās drausmīgs. Vecāmāte čukstus centās man kaut ko pateikt, es stāvēju kā stabs un raudzījos, cik viņa izskatās slikti. Tad ievēroju, ka viņa kļūst uztraukta, un sapratu, ka viņa mani uzrunā: “Aizej pie Anitas un pasaki, lai viņa attaisa aizkarus un logu!” Nodomāju – vecāmāte murgo. Bet viņa cītīgi runāja savu, un es sapratu, kas tās ir par istabām un ka viņa runā nopietni. Piezvanīju minētajai sievietei, viņa to izdarīja. Izrādījās, viņai secen gāja nopietna slimība. Arī vecaimātei kļuva labāk.

Vēlāk viņa negribēja stāstīt par notikušo, bet es nelikos mierā. Un tad viņa man atklāja: “Kad es vēl biju maza meitene, kāds vīrs staigāja pa lauku mājām ar Likteņa grāmatu rokā un man pateica – tu slīkdama nenoslīksi un degdama nesadegsi, pēc tam vēl ilgi dzīvosi!” Slīkt viņa slīka, kad cēlās pāri Daugavai ar ragavām – ielūza ledus, bet viņu aiz garajām bizēm izvilka ārā. Tagad bija apdegums, un viņa izdzīvoja.

 

Kad es vēl biju maza meitene, kāds vīrs staigāja pa lauku mājām ar Likteņa grāmatu rokā un man pateica – tu slīkdama nenoslīksi un degdama nesadegsi, pēc tam vēl ilgi dzīvosi!” Slīkt viņa slīka, kad cēlās pāri Daugavai ar ragavām – ielūza ledus, bet viņu aiz garajām bizēm izvilka ārā. Tagad bija apdegums, un viņa izdzīvoja.

 

Pēc daudziem gadiem, skatoties raidījumu “Degpunktā”, ieraudzīju, ka liels ugunsgrēks nopostījis māju Rīgā. Ielūkojos vērīgāk, un, ak šausmas, tā bija māja, kurā dzīvoja kāzu svinētāja. Bija sadegusi viena sieviete, es gan precizēt negāju, kas, bet man bija aizdomas…

Tie visi ir tādi starpgadījumu, ko tagad atceros, lai izveidotu secību, kā tas ar mani sākās. Pirmais redzējums notika pēc neskaitāmiem pārdzīvojumiem, atbildes meklējumiem – kāpēc?

Es redzu sapnī, kā ugunīgs krusts nāk lejā no debesīm. Aiz muguras ir nolauztas kolonnas, izdedzināta zeme, cilvēki skrien, meklē patvērumu. Es stāvu un domāju – nav tādas vietas, kur patverties. Pēkšņi ieraugu cilvēku pelēki plīvojošā tērpā ar kapuci, seju neredzu. Viņš pārvietojas, nepieskaroties zemei. Gribu viņām pieskarties, viņš ir man aiz muguras, un tā visu laiku – kurp negriežos, viņš jau citur. Atjēdzos, tā arī viņam nepieskārusies. Ilgi domāju, ko šī aina nozīmē, jo kaut ko tādu nekad nebiju redzējusi. Vienīgais, ko sajutu, – tas bija zīmīgi. Nolēmu uzprasīt kaimiņienei Lonijai, lai palīdz to iztulkot, jo viņa, ticīgs cilvēks, varētu saprast. Kad pajautāju, viņa paskaidroja: “Krusts vienmēr ir ciešanu simbols, gatavojies – tev būs grūti laiki!” Diemžēl viņai izrādījās taisnība.

Otrs redzējums notika pirms Lieldienām. Bija pagājis vismaz gads, kad es aizvien maldījos savos lēmumos, ko darīt. Redzēju sapnī vietu pie bijušā planetārija, kur tagad ir Pareizticīgā katedrāle. Aiz de Tolli pieminekļa bija iestādītas sarkanas rozes. Vieta pilnībā atbilda tai, kur notika Jēzus krustā sišana. Es skatījos un redzēju – asinis nāk no viņa plaukstām. Man bija bail, es jutu līdzi, pārdzīvoju. Pēkšņi viņš mani uzrunāja: “Silvij, tas, ka tu redzi manas fiziskās ciešanas, nav nekas salīdzinājumā ar pasaules nodevību.” Es pamodos četros no rīta “nekāda”. Sapnī Jēzus ar mani bija runājis un man bija atnākusi skaidra atbilde, es varu izlemt to, ko iepriekš nevarēju, jo šis redzējums man palīdzēja pārvarēt turpmākos cilvēku nosodījumus un pārmetumus, ka Dievam nav nekāda sakara ar cilvēku dziedināšanu, izmantojot dziedniecību ar rokām. Tagad, ja man kāds ko tādu pārmet, es to varu mierīgi uzklausīt, zinot, kas ir mans skolotājs un soģis, manī dzīvo pārliecība.

Mēs varam rast skaidrojumu saviem sapņiem un redzēt sakarības, ja to vēlamies

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+