Foto: Anna Rancāne

Dziedošās Eriņu ģimenes saimnieces maize – kā no vecāsmātes krāsns 17

Rēzeknes novada pašvaldības ēkas foajē piektdien, 30. janvārī, notiks šogad pirmais lauku labumu tirdziņš “Izvēlies novadā ražoto!”, kur savu izaudzēto un saražoto piedāvās novada zemnieki, amatnieki, mājražotāji. Starp viņiem būs arī Dricānu pagasta zemniece, dziedošās Eriņu ģimenes mamma Aina Eriņa. Viņas cepto baltmaizi un rupjmaizi pagājušā gada Ziemassvētku tirdziņā izpirka visātrāk, informē Rēzeknes novada pārstāve Anna Rancāne.

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Viņa stāsta, ka lielveikalu piedāvājums šobrīd ir gana plašs – gan maize, gan gaļas un piena izstrādājumi tiek piedāvāti lielā sortimentā, taču arvien vairāk patērētāju labprātāk izvēlas mājās ražotus produktus, vislabāk no pazīstamiem zemniekiem. “Tirdziņā pirktā pašceptā maize, lai arī dārgāka, tiek apēsta līdz pēdējai garoziņai, māju speķis garšo pavisam citādi, un arī āboli no zemnieku pagraba smaržo daudz kārdinošāk,” pārliecināta Rancāne.

Eriņu ģimenes mamma Aina Eriņa stāsta, ka viņa cep klasisko, parasto lauku baltmaizi un lauku rupjmaizi tā, kā to agrāk cepa – bez piedevām. “Kviešu milti, piens, drusciņ rauga, lai uzrūgst, un nedaudz taukvielu jāpieliek, parasti sviestu, bet tik tiešām nedaudz, lai maize nebūtu pārāk trekna un drupena,” ar recepti labprāt dalās saimniece. Eriņu mājās šobrīd notiek remonts, tomēr saimniece pamanās iejaukt mīklu lielajā abrā, lai izceptu īstu lauku baltmaizi.

CITI ŠOBRĪD LASA

Cept maizi Ainai iemācījusi vīramāte. Apprecējusies pavisam jauna – 18 gadu vecumā, bet jau virtuves gudrības bijušas zināmas, vienīgi maizi – to gan cept nav pratusi. Visgrūtākais bijis pamatīgi izmīcīt mīklu, jo vīramāte teikusi – jāmīca, kamēr mugura kļūst slapja. Kādas sajūtas ir, kad gatavo kārtējo cepienu? “Liela nopietnība, tādas kā bailes, satraukums, vai izdosies labi. Vai sāls nav par daudz, vai siltuma pietiks. Katru reizi jau ir kaut kā citādāk. Pamatā lieku lapu koku, bērzu, alksni, apses malku. Skuju koku maizes cepšanai nedrīkst izmantot”.

Lai pārbaudītu krāsni, vai tā gatava – saimniece dara tāpat kā senos laikos – izrauš ogles un ieber uz krāsns grīdas šķipsniņu miltu. Ja nedeg, viegliņām apbrūnē, tad var likt maizīti iekšā.

Pagājušā gadsimta 90. gados, kad tikko veidojās privātbizness, Aina cepusi maizi vietējam veikalam, vēlāk tā tirgota Rēzeknes ēdnīcā “Pumpuri”, kam paši bijuši līdzīpašnieki. Maizes cepšana apsīkusi tad, kad vairāk pievērsušies lauksaimniecībai. Eriņu ZS “Pumpuri” apsaimnieko vairāk nekā 130 hektārus zemes, audzē graudus, arī dārzeņus. Šad un tad tikai uzcepts kāds baltmaizes rieciens pašu saimes galdam. Taču tagad, pateicoties Lauku konsultāciju un izglītības centra un Rēzeknes novada pašvaldības darbinieku mudinājumiem, tirdziņu apmeklētāji atkal varēja nobaudīt Ainas Eriņas cepto maizi.

“Parasti iemīcu vienu lielu abru. Sešus klaipus tā var sataisīt, pa 4 kilogramiem klaipā. Ziemassvētku tirdziņā biju ap 40 kilogramu maizes atvedusi, visu izpirka, vēl labdarības grozos noliku pa gabaliņam,” stāsta saimniece. “Cenu neliku lielu, sākumā jau jāapskatās, kā ies, vai pircējiem garšos. Ja jau ies tā lieta, ja garšos, tad jau varēs arī domāt par peļņu. Pagaidām tikai atpelnu to, ko esmu ieguldījusi cepšanas procesā.”

Izejvielas tiek ņemtas no savas saimniecības, vienīgi pagaidām milti tiek pirkti veikalā, bet Aina domā, ka vajadzēs atkal darīt tāpat kā agrāk, kad pašu izaudzētos graudus veduši uz dzirnavām Varakļānos vai Felicianovā, un arī graudi maizei izaudzēti atsevišķā tīrumā, kur nelietotu nekādu ķīmiju.

“Tirdziņi novada pašvaldībā – ļoti patīk. Ļoti laba tradīcija. Es vispār neesmu tāds tirgu cilvēks, man labāk patīk mājās darīt, nekā tirgū sēdēt, bet tur ir labi. Tā ir iespēja pašam parādīt savu prasmi un citus paskatīties. Zem jumta, siltumā, kur tad vēl labāk, ne tā, kā pie veikala “Maxima”, kur augu dienu aukstumā jāstāv. Mēs Latvijā mierīgi varētu sevi ar pārtiku apgādāt. Nevajadzētu ne lietuviešu piena, ne Ķīnas ķiploku, ne poļu gaļas,” stāsta saimniece.

Reklāma
Reklāma

Ainas Eriņas maize tagad būs iegādājama arī tiešās pirkšanas pulciņā Rēzeknē, veikalā “Zaļais”, kaut gan, kā atzīst pati Aina, neorganizēti viņa šādā kustībā ir iesaistījusies jau sen – līdz šim daudzi zvanot individuāli, reklāma par labiem produktiem ejot no mutes mutē, tad jau paši fasējot un vedot uz pilsētu. Ar tūristu grupām regulāri sadarboties vēl tā kā pabail – tad jau būs jācep nepārtraukti, bet nevar zināt, kāds būs noiets.

Rēzeknes novada pašvaldības nodibinājuma lauku ekonomikas attīstībai “LEARN” vecākā konsultante Daina Butlere gan domā, ka tas ir iespējams. “Kad iestrādātos, tad jau apmēram zinātu, cik no katra tūristu autobusa maizi izpērk. Kas paliek pāri, tas aizietu tiešās pirkšanas kustībai, tad – tirdziņam. Tad jau varētu plānot savas produkcijas noietu un peļņu.”

Eriņi arī audzē dārzeņus – galda bietes, burkānus, kāpostus, kartupeļus, arī sīpoli, ķiploki, viss pa kādam pushektāram. Dārzeņus piegādā Rēzeknes ēdnīcām, arī individuālajiem patērētājiem. Tagad divus mēnešus Eriņu izaudzētie kartupeļi tiek vesti Rēzeknes skolu un bērnudārzu ēdnīcām. Iepirkuma noteikumi gan bijuši vietējiem neizdevīgi, vinnējis Valmieras uzņēmums, kas piesolījis lielākus apjomus un zemāku cenu, taču vienlaikus tiek meklēti vietējie zemnieki kā apakšuzņēmēji.