Foto – Timurs Subhankulovs

Dziesma uzlido debesīs
. Saruna ar virsdiriģenti Airu Birziņu 0

Vairs nav tālu brīdis, kad sāksies Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki. Aira Birziņa tos jau trešo reizi piedzīvos virsdiriģentes godā, turklāt šogad viņa kopā ar Ivaru Cinkusu ir Noslēguma koncerta mākslinieciskie vadītāji.

Reklāma
Reklāma

 

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

– Kā nu ir: var atvilkt elpu, jo lielie darbi apdarīti, vai arī tieši sācies īstais darbalaiks pirms Dziesmu svētkiem?

A. Birziņa: – Protams, tagad ir īstais darbalaiks. Trīs un vairāk gadus plānotie un darītie darbi pagājuši, tagad paliek paša Noslēguma koncerta norise ar visu, kas tajā vēl klāt pie kordziedāšanas. Tāpat tagad aktuāli loģistikas jautājumi, lai svētku dienu saplānotu pēc iespējas labāk, lai visu paspētu, lai labi varētu piedzīvot svētku svinēšanu – tā, ka gan viss kārtīgi samēģināts, gan arī dalībnieki nav pārāk noguruši. Kaut gan, man šķiet, svētku nedēļā dalībniekiem ir gluži cits emocionālais lādiņš, tad nogurums tiek noslāpēts, nomākts un aizstāts ar citām emocijām.

CITI ŠOBRĪD LASA

– Pirmo reizi Dziesmu svētku vēsturē arī rīta kopmēģinājums būs publisks. Vai tas neapdraud koncerta kvalitāti?

– Ģenerālmēģinājumi bijuši izpirkti arī visos iepriekšējos svētkos, kad varbūt par to tik skaļi nerunāja. Protams, rīta mēģinājums ir ļoti svarīgs, lai arī pūtēji un dejotāji varētu izmēģināt savus priekšnesumus, jo sestdienas vakarā Doma laukumā notiek pūtēju koncerts un Daugavas stadionā – deju lielkoncerts. Tādējādi sestdienas rīta mēģinājums viņiem ir galvenais. Piekrītot, ka rīta ģenerālmēģinājums varētu būt publisks – tā bijis arī agrāk, kaut gan pēdējos gados ne, – jāņem vērā, ka dziedātājiem tas nozīmē būt gataviem uz diviem koncertiem dienā.

Lai arī tos nosauc par mēģinājumiem, tie tomēr būs koncerti, kuros iespējamas atkāpes no koncerta tempa. Ar to savukārt jārēķinās klausītājiem – arī atklāts kopmēģinājums tomēr ir mēģinājums. Varbūt klausītājam tajā ir arī sava daļa eksotikas – iespēja ieraudzīt, kā koncerts top, un tad televizorā noskatīties, kas galā iznācis.

Vēl – es ļoti vēlētos, lai cilvēki vārdus “Dziesmu svētki” nelietotu neizprotot. Jo Dziesmu svētki ir rūpīgi darīts darbs, gatavotas pro-grammas, tādēļ svarīgi, ka arī klausītāji saprot – tas ir priekšnesums. No šiem svētkiem nebūtu jāgaida jubileju svētku elementi, kad klausītāji sadziedas krastmalā, pie Brīvības pieminekļa vai pēc koncerta Mežaparkā. Tādēļ jau izveidojusies tradīcija pēc koncerta kopā dziedāt tās, ko saucu par sirds gaviļu dziesmām – dziesmas, ko zina un var dziedāt kopā arī cilvēki, kuri ikdienā neiet uz kora mēģinājumiem. Tās ir gan tautasdziesmas, gan ziņģes, šlāgeri un mūsdienu populārie “Prāta vētras”, “Iļģu”, arī citu, varbūt mazāk pazīstamu grupu un dziedātāju hiti.

– Skates ir praktiski beigušās…

– Jā, skates beigušās visā Latvijā. Ir bijis daudz jauku brīžu, daudz jaunu dziedātāju, nākuši klāt jauni kori, daudzi kori repertuāru dziedāja no galvas, viņiem nav vajadzīgas grāmatiņas – tas man šķiet ļoti svarīgi.

Reklāma
Reklāma

Ja acīs runā sirds, dziedot nav jāmeklē notis un vārdi grāmatā, notiek Dziesmu svētku brīnums – dziesma uzlido debesīs. Tā elpo un uzrunā klausītājus. Mirdzums, prieks un gara vienotība var rasties tikai tad, kad cilvēks dzied ar sirdi un dvēseli, ir patiess, atdevīgs mūzikai.

– Piedalās diezgan daudz ārzemju latviešu koru, kuriem skašu nav bijis…

– Viņi jau kopš deviņdesmitā gada piedalās Dziesmu svētkos bez skatēm. Mēs priecājamies, ka ārzemēs ir tik daudz un tik kupli latviešu kori, ka ir aktīvi koru vadītāji. Vairākās valstīs notikuši kopmēģinājumi, uz tiem sabraukuši koru pārstāvji – Briselē pulcējās pārstāvji no sešiem koriem, notika kopmēģinājums Austrālijas Latviešu apvienotajam korim, bijām Maskavā, Anglijā Straumēnos, tāpat Stokholmā. Īrijā notika ne vien kopmēģinājums, bet arī svētki. Pati biju trijos šādos kopmēģinājumos un esmu ļoti priecīga par koriem, par balsīm, par ieguldīto darbu.

– Ko sakāt par šā gada repertuāru kopumā?

– Repertuāru šogad veido trīs lieli koncerta bloki, starp kuriem ir pūtēju un dejotāju priekšnesumi. Koncerta sākums ir svinīgs, patriotisks, varbūt arī klasisks, iezīmējas ar tādām jauktā kora dziesmām kā “Dziesmai šodien liela diena”, klasiķu – Emīla Dārziņa, Pētera Barisona, Jāzepa Vītola – darbiem un beidzas ar “Tev mūžam dzīvot, Latvija!”.

Šajā daļā atzīmēsim arī J. Vītola simt piecdesmit gadus – ar kantāti “Ziemeļblāzma”, kurai savukārt šogad aprit simts. Otrajā daļā būs viendabīgie kori – vīri ar patriotiskām dziesmām un dziesmām par mīlestību, sieviešu kori ar latviešu tautasdziesmu apdarēm no Oļģerta Grāvīša līdz Andrim Sējānam. Protams, vīru un sievu kori dziedās divas dziesmas kopā, tad savienosies ar dejotājiem. Trešais bloks būs tautasdziesmas, Līgo dziesmas, bet koncerta nobeigumā – trīs ļoti nozīmīgas dziesmas: “Saule, Pērkons, Daugava”, “Gaismas pils” un “Dvēseles dziesma”.

– Pati neesmu dziedātāja, bet no koristiem esmu dzirdējusi, ka pēc skatuves pārbūves Mežaparka estrādē dabiskā akustika ir izbojāta, tādēļ nepieciešami mikrofoni, kas nav gluži tas, ko gaidām no Dziesmu svētkiem…

– Protams, Dziesmu svētkiem būtu jānotiek akustiskā versijā. Tas ir virsdiriģentu sapnis, lai dziedāšana Mežaparkā atkal būtu iespējama akustiski un lai dziedātāji varētu to labi uztvert un dzirdēt. Bet ir arī otra puse.

Cilvēki pēdējos pārdesmit gados pieraduši pie arvien skaļākas vides, tādēļ arī koncertā gaida, ka būs daudz skaņas, nav gatavi piepūlēties un ieklausīties klusumā. Iepriekšējos svētkos vairākkārt mērījām skaņas līmeni korī un publikā, un decibeli atšķīrās maz, kas, manuprāt, ir nepareizi.

Ja reiz cilvēki nākuši uz Mežaparku, man šķiet svarīgi, lai viņiem gribētos dzirdēt koncertu, nevis īstenot ģimenes vai draugu satikšanos skaistā vasaras vakarā.

Vēl jau arī tas, ka estrāde ir daudz par mazu. Svētkos šogad būs 15 000 dziedātāju, un viņi nevar sastāties uz skatuves, kas paredzēta astoņarpus tūkstošiem, uz katru turklāt rēķinot četrdesmit centimetrus. Tādēļ šajos Dziesmu svētkos mēs Noslēguma koncertā ar atsevišķu uznācienu eksponēsim vīru un sieviešu korus, kopā apmēram 6000 dalībnieku. Arī pūtējiem pēc ilgiem gadiem šī būs pirmā reize, kad visi, kuri vēlas un var, atkal spēlēs estrādē uz podestūras. Noslēgumā atgriezīsies jauktie kori – ap 9000 dziedātāju, pievienosies viesu kori, beigās ar Uģa Prauliņa “Mistēriju” – atkal arī sieviešu un vīru kori. Podestu priekšskats, asfalta laukums, tāpat sānu podestu pagarinājums būs ne tikai piepildīts, bet arī pārpildīts. Bet tas, ka ir tik daudz cilvēku, kuri līdztekus visam, ko viņi dzīvē dara, vēl grib dziedāt, tikai priecē.

– Vēl aizvien uzvīd pretrunas par to, ka no repertuāra izņemta dziesma “Manai dzimtenei”, daži ir par, citi runā, ka esot ideoloģiski apsvērumi, kuru dēļ rīkotāji negrib ļaut dziedāt “… vēl nāks piektais gads”…

– Koncerts tiek veidots kā vienots muzikāls notikums. Ļoti bieži koncertiem nākas piedzīvot vairākus noslēgumus. Šogad koncerts beidzas ar trim iepriekš nosauktajām dziesmām.

Pieminēju sirds gaviļu dziesmas, kas sākas tūliņ pēc noslēguma – tas ir brīdis, kad var izdziedāt pro-grammā neierakstītos skaņdarbus, tādus kā “Pūt, vējiņi!”, “Rīga dimd”, “Cekulaina zīle dzied”. Manuprāt, “Manai dzimtenei” jau daudzus gadus ir folklorizējusies, un tā arī likta sadziedāšanās programmas galvgalī.

Man šķiet labi, ka sadziedāšanās programmā skanēs arī kora dziesmas, ka tā nav pārvērtusies tikai par šlāgermūzikas nakti. Katra paaudze labāk zinās un labprātāk dziedās citas dziesmas – jaunākie, iespējams, Renāra Kaupera “Mana dziesma”, savukārt pieredzējušie daudz sparīgāk par vidusskolēniem dziedās “Manai dzimtenei”… Ideoloģiski pamati tajā noteikti nav jāmeklē, jo Dziesmu svētku programma mūsdienās top gluži pēc citiem apsvērumiem.

– Jums šie būs trešie Dziesmu svētki virsdiriģentes godā. Vai noskaņojums – ar kādām jūtām svētkus gaidāt – atšķiras?

– Starp iepriekšējiem un šiem svētkiem tiešām jūtu atšķirību. Domāju, šobrīd paši dalībnieki ar citādu, lielāku interesi gaida svētkus. Varbūt arī laiks mainījies, pasaulē tomēr bijuši dažādi pārdzīvojumi.

Kad runāju ar savām koristēm par alkohola lietošanu estrādē koncerta laikā, viņas visas teic, ka uzskata to par necieņu pret sevi, ja kāds nāk uz svētkiem ēst un dzert, nevis klausīties koncertu. Jo tie ir tautas svētki, kas notiek tikai reizi piecos gados, kur jānovērtē darbs, ko kordziedātāji ieguldījuši, katru nedēļu mēģinot un strādājot.

– Ilgus gadus piedaloties Dziesmu svētkos un to rīkošanā, jums noteikti ir daudz stāstu. Bet vai ir kāds, kas jums šķiet atklājam īsto Dziesmu svētku piedzīvojumu?

– Tas, ko es gribētu atcerēties, laikam ir mani pirmie Dziesmu svētki 1985. gadā…

– … jums bija septiņpadsmit gadu…

– Jā, un es biju Mediņa skolas kora dziedātāja, piedalījos dažādos pasākumos, bet spilgtākais iespaids man saistīts ar to pašu stāstu, ar ko tas, iespējams, saistās daudziem, kas šos svētkus piedzīvojuši. Kādā brīdī no kora atskanēja skaļi saucieni, un es, vēl būdama nepieredzējusi Dziesmu svētku dalībniece, sākumā nesapratu, ko visi saka. Man tuvumā stāvēja vecākas dziedātājas, un, kad viņas arī pievienojās saukšanai, sapratu: “Medni! “Gaismas pili”!”. Vēlāk esmu lasījusi Haralda Medņa atmiņās, ka viņš domājis – iet vai neiet, jo bija noņemts no virsdiriģenta posteņa, arī dziesma bija izņemta no repertuāra. Tad iznāca priekšā mazs vīriņš, protams, es zināju, ka tas ir Mednis, bet nesapratu, kas tagad būs. Sākās dziesma, un blakus stāvētāja man iedeva dunku sānos, jo bija redzams, ka nesaprotu, ko dziedu vai vispār nedziedu. Es tiešām nesapratu, jo šo dziesmu nekad no galvas nebiju dziedājusi. Taču, tā kā Dziesmu svētkiem ir sena tradīcija, pieredzējušie dziedātāji šo brīdi novadīja, un Haralds Mednis tam ļāvās. To visu vairāk atceros kā sajūtas, nevis stāstu, bet tas man vienmēr šķitis Dziesmu svētku gara apliecinājums…

 

Radošā vizītkarte

AIRA BIRZIŅA

Diriģente, dzimusi 1968. gada 19. jūnijā Lubānā.

Strādā ar Ogres sieviešu kori “Rasa” (kopš 1997. g.), sieviešu kori “Dzintars” (kopš 2000. g.) un Rīgas Doma kora skolas meiteņu kori (kopš 2000. g.).

No 2003. gada ir Ogres novada koru virsdiriģente un Ogres Mūzikas svētku mākslinieciskā vadītāja.

Bijusi XXIII (2003) un XXIV (2008) Vispārējo latviešu Dziesmu svētku virsdiriģente, vairāku citu nozīmīgu kormūzikas svētku un izglītojošu sarīkojumu iniciatore un aktīva organizatore.