Dziesmas un gaismas rits 0
“Prieka, mana liela prieka, līgo, līgo! Vilnis grieza rudzu lauku, līgo, līgo! Prieka mana otra prieka, līgo, līgo! Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo! Stallī bēri kumeliņi, līgo, līgo! Raibas govis laidarā, līgo, līgo!”
Līgo ir pārtapšanas, garīgas un fiziskas attīrīšanās, auglības un pats galvenais – gaismas (saules) pavadīšanas un sagaidīšanas – rituāls. Apliecinājums, ka, sekojot dabas Saulgriežu ritam, šāda atdzimšana ir iespējama ne vien katra cilvēka, bet veselas tautas dzīvē.
Latviešiem šāda atdzimšana šobrīd nepieciešama vairāk kā jelkad tautas pastāvēšanās vēsturē. Dziesmu svētku unikālais daudzbalsīgais koris ir reta iespēja simtiem dziedātāju un tūkstošiem klausītāju dziesmotā Līgo rituālā piedzīvot simbolisku augšāmcelšanos, kas dotu savu artavu vispārējā, grūtajā tautas garīgās atdzimšanas procesā.
Mums, noslēguma koncerta veidotājiem Airai Birziņai, Ivaram Cinkusam, Ivaram Mailītim, Pēterim Krilovam, šo rindu autorei, ir būtiski, lai dziedātāji un klausītāji dvēseliski sajustu šo dziesmas un gaismas ritu. Lai katrs justos aicināts un lolots. Lai mēs simboliski izietu caur Ivara Mailīša veidoto Sidraba birzi un “ne zariņa nenolauztu”.
Lai koncerta brīnuma brīdis būtu kā godalga tiem tūkstošiem dziedātāju, kuri ar savām balsīm Latviju dara labāku. Lai tas būtu dvēseles svētku brīdis virsdiriģentiem, goda virsdiriģentiem, komponistiem, vārdu autoriem. Dvēseles svētku brīdis tautai. Lai spētu to izjust tā, kā VI Dziesmu svētkos aicināja komponists Jāzeps Vītols, kuru šajos Dziesmu svētkos sumināsim viņa 150. gadskārtā: “Bet dziesmu svētkiem tomēr paliek un vienmēr paliks savs stiprais morāliskais, savs neapšaubāms politiskais spēks; tiem piešķirts uzdevums paralizēt tautas skaldīšanas procesu: dziesmā visi satiekas uz vienas platformas, vienā idejiski apvienotā frontē. Lai sestie dziesmu svētki būtu patiesi vienotās Latvijas svētki! No tiem nav atstumts, nav izslēgts neviens. Korī nebūs ne šķiru, ne partiju. Darait tā, ka arī klausītāju starpā nebūtu ne šķiru, ne partiju! Aizmirstiet visi parastās dienas smagumu, pelēkumu.”
Ne velti tieši Līgo ieausts Dziesmu svētku karogā 1873. gadā.
Līgo kā gaismas rits apliecinājis ne tikai cilvēka un dabas mijiedarbību, cieņpilnu attieksmi vienam pret otru, bet arī tautas pastāvēšanas cerību, balstoties dziļās kultūras, tradīcijas saknēs, mītiskajā un sakrālajā pirmsākumā.
Atmiņas par pirmo latviešu dziesmu dienu Dikļos 1864. gadā vēsta: “Svētku rīta saulīte mirdzēja caur plāniem, gaišiem padebešiem, un putnu balsis atskanēja siltā, klusā gaisā. Ap pulksten astoņiem jau viesi sāka rasties, visvairāk tālnieki, kas nebija zinājuši noteiktu stundu, kad dziesmas sāksies. Tie nāca arvien biežāki kājām un braukšus, līdz pēdīgi bija lasījies tāds ļaužu pulks, kā reti te būs redzēts. Dikļu pagasta skolā apsveicinājušies, balsis izmēģinājuši, tie nāca uz dziesmu placi, no klausītāju pulka uzmanībā gaidīti. Kad tie vienā korī Dievam par godu un savai tautai par liecību četrām balsīm dziedāja, tad klausītājiem sirds līdz uz augšu devās svētku līksmībā.”
Lai arī svētdien, 7. jūlijā, Mežaparka estrādē mūsu sirdis tā gavilē kopīgā dziesmu un gaismas ritā!
