Kultūra
Literatūra

Dziesminieka maģiskais reālisms0


Valdis Atāls. “Elles debesis”. “Dienas grāmata”, 2018.
Valdis Atāls. “Elles debesis”. “Dienas grāmata”, 2018.
Valdis Atāls. “Elles debesis”. “Dienas grāmata”, 2018.

Valda Atāla “Elles debesis”, ieskaitot gan pašmāju, gan ārzemju autoru izdevumus, ir viena no aizraujošākajām grāmatām šogad. Tas ir autobiogrāfisks stāsts, mūsdienu izpratnē varbūt pat romāns ar maģiskā reālisma iezīmēm, par autora ieslodzījumā pavadīto laiku, un tieši tas piešķir grāmatai samērā augstas daiļliteratūras kvalitātes. Šobrīd uzreiz nenāk prātā, ka būtu nācies lasīt šādu jaunlaiku tekstu ar minētajām iezīmēm pirmajā personā, turklāt autobiogrāfisku darbu, ar kura autoru vēl būtu personīgi pazīstams.

Priekšvēsture? Romantiska izskata garmatains vīrs ar prievīti, kurš spēlē ģitāru un dzied… Valdis Atāls jau gadus četrdesmit kā dziesminieks ir Latvijā pazīstama personība. Viņa pāris dziesmu hiti uz kādu laiku pielipuši gandrīz katram, kas tos dzirdējis. Tēlam labi piedien arī tas, ka viņš ir kamīnmeistars un no Cēsīm.

No jaunības draugiem 80. gados biju dzirdējis, ka viņš, īstajā vārdā Valdis Šatrovskis, 70. gados centies pretoties padomju varai ne gluži disidentiskā veidā un tiesāts par bandītismu grupā. Kā iespaidīgākā epizode tika minēta vilciena diversija, tas laikam tomēr netika nolaists no sliedēm. Lai vai kā, puiši tika nodoti un tiesāti.

Pēc ieslodzījuma Valdis turējās savrup, sabiedrībā parādījās gandrīz tikai tad, kad uzstājās kā dziesminieks. Tam bija nopietns pamats, jo draugi un paziņas no viņa vairījās, mazāk kā no bijušā cietumnieka, vairāk kā no iespējamā čekas savervēta aģenta.

Ar Valdi jau krietnu laiku pēc soda izciešanas biju šad tad ticies, taču par viņa lielo pagātnes kluci, sauksim to tā, jautāt nebiju uzdrošinājies, un arī redzēšanās bija pārāk īsas.

Formāli tas ir tā: padomju laikos Atāls bija notiesāts uz pieciem gadiem lēģerī par bandītismu. Dziesminieku tiesāja 70. gados kopā ar tā dēvēto Zilberta bandu – puišiem, kuri izdomāja savus veidus, kā cīnīties pret padomju varu. Mārtiņam Zilbertam piesprieda 15 gadus, Arnim Kanderam – 13, Robertam Tintem – deviņus un Atālam – piecus gadus.

Pirms kādā novembra nedēļas nogalē biju aizgājis uz mākslas muzeju “Rīgas birža”, kur Atāls pulcināja savas daiļrades cienītājus, draugus un paziņas gan uz šīs, gan arī tikko iznākušās dzejas grāmatas atvēršanas svētkiem (labs gads autoram!), gribēju pavaicāt klātienē vai arī pa tālruni par dažām detaļām sakarā ar konkrēto krimināllietu, jo Atāla grāmatā tās tomēr paliek aizplīvurotas un tā arī netop skaidrs, kas tad reāli bija nodarīts un kas vienkārši “piešūts”, un ko tieši darījis dziesminieks.

Taču tad sapratu, ka tam šajā darbā nav izšķirošas nozīmes. Tā zūd, pateicoties nu jau pilntiesīgā rakstnieka (pirms tam bija izkaisīti dzejoļi, dziesmu teksti, aforismu krājums un cietuma biedra Egila Bāra dzejas apkopojums) iespaidīgajam stilam. Dīvaini bija tas, ka Atāls prezentācijas pasākumā vairākas reizes atkārtoja, ka viņam svarīgi, lai visam, kas uzrakstīts, mēs ticētu.

Taču es zinu, ka tā var arī nebūt, lai arī man atkrīt vēlēšanās noskaidrot patiesību sarunā ar autoru, jo tā ir daiļliteratūra un dodu priekšroku tai, nevis autentiskumam. Ja darbs būtu ieturēts faktos, tas daudz zaudētu, jo grāmatas par to, kā gājis “pie baltajiem lāčiem” (domāts tāls izsūtījums) mums ir, bet šādas nav.

Ja neienāk prātā jēdziens “maģiskais reālisms”, tad, lasot grāmatu, jāatceras mednieku stāsti un kaut kādā mērā arī Minhauzens, kā arī kāds mans tikko mūžībā aizgājis jaunības draugs, kurš mēdza izpušķot notikumus ar pārdabiskām detaļām, lai gan zināju, ka arī bez tām notikums ir bijis visnotaļ iespaidīgs.

Maģija parādās tieši indivīda un situāciju šķietamā neiespējamībā; šeit nav, piemēram, mistisku dabas parādību, vismaz uzkrītošu.

No otras puses, jāatceras, ka padomju laikā bija iespējams daudz kas, kas jaunam cilvēkam šodien liktos absurds, ja vien viņš pats nedzīvotu tuvu gandrīz nojauktām robežām informācijas tehnoloģiju attīstības dēļ.

Par naudu padomju cietumā varēja dabūt gandrīz visu. No citām grāmatām atpazīstamas ir arī līdz nāvei sisto un spīdzināto cilvēku spējas izdzīvot. Grūtāk noticēt, piemēram, Atāla spējai bargā salā izlidot no velteņiem un ar kāju iesist kādam pa seju. Lai kādu cīņas mākslu viņš arī pārvaldītu, apstākļi kolonijās tomēr bija vārdzinoši. Taču šī un vēl citas epizodes grāmatā apliecina, ka autoru suģestē cilvēka spēju latiņas pārvietošana aug-stāk gan apziņas, gan fiziskajā līmenī.

Valdi Atālu kā vairāku mūzu kalpu (viņš arī zīmē un glezno) interesē arī dzīves māksla, mīlestība tās augstākajās izpausmēs, kā arī reliģija – ne tās publiskajās, bet ezoteriskajās niansēs, kuras nav pieejamas katram. Tam Atāls gan tieši, gan netieši pieskaras visā grāmatā, tāpēc nav jābrīnās, ka tā visai negaidīti beidzas ar kādas man nezināmas Austrumu garīgās prakses seansu skolotāja vadībā. Tas man nelikās saistoši, gaidīju piezemētākas beigas, taču Atāls nav izdabājis lasītājam, bet gan gribējis turpināt izdibināt dzīves noslēpumu ar savu izvēli.

Negribu iztikt, nepieminot dziesminieka divas laikam jau populārākās, par hrestomātiskām kļuvušās rindas, katru no sava dzejoļa dziesmas, kuras pārdzīvos autoru (lai viņam veselība!). Proti, “Es esmu mīlējis šo dienu…” un “Visskaistākais gadalaiks ir mīlestība”.

LA.lv