Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
10. oktobris, 2015
Drukāt

Dziesminieka rudens. Sarunas par Uldi Stabulnieku mūzikā, dzīvē, Latvijā

Foto - LETAFoto - LETA
Dzīves gājums

Uldis Stabulnieks, komponists, pianists, dziedātājs.

Dzimis 1945. gada 8. oktobrī Rīgā, miris 2012. gada 27. septembrī Rīgā.

Mācījies Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā.

1965. gadā bijis viens no karavīru ansambļa "Zvaigznīte" dibinātājiem.

1972. gadā absolvējis Latvijas Valsts konservatorijas Jāņa Dūmiņa kordiriģēšanas klasi, 1975. gadā Valentīna Utkina kompozīcijas klasi.

No 1969. gada līdz 1988. gadam Latvijas Televīzijas un radio estrādes un vieglās mūzikas orķestra koncertmeistars. 70. gados dziedājis kamerkorī "Ave Sol".

No 70. gadu vidus līdz 80. gadu sākumam vadīja Latvijas Filharmonijas ansambli, kur dziedāja Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs.

1981. gadā ar dziesmu "Tik un tā" ieņēma 2. vietu "Mikrofona aptaujā". Sarakstījis mūziku filmām "Svešās kaislības", "Aizaugušā grāvī viegli krist" un "Dīvainā mēnessgaisma", kā arī 30 teātru izrādēm.

1973. gadā Monako Starptautiskā džeza kompozīciju konkursa laureāts, 1995. gadā saņēmis Lielo mūzikas balvu, 2004. gadā – Autortiesību bezgalības balvu. 2007. gadā piešķirta Aleksandra Čaka balva, 2011. gadā – Atzinības krusts.

Nāk rudens apgleznot Latviju… Šī dziesma trešo rudeni skan bez sava komponista. Ulda Stabulnieka 70 gadu atcerei “Lauku Avīzes” izdevniecība laidusi klajā muzikoloģes Daigas Mazvērsītes aizraujoši uzrakstītu un fotogrāfijām bagātīgi ilustrētu grāmatu “Uldis Stabulnieks. Tik un tā”. Vārds grāmatas autorei Daigai Mazvērsītei, Ulda Stabulnieka atraitnei Rutai Stabulniecei, meitai Elīzai Rozītei un dzejniekam Leonam Briedim.

– Kāpēc rakstījāt grāmatu par Uldi Stabulnieku?

Daiga Mazvērsīte: – Par savu misiju uztveru kalpot Latvijas inteliģentiem, izcelt viņus no aizmirstības putekļiem. Arī Uldi Stabulnieku. Esmu viņu daudz intervējusi, klausos ierakstus – tik labskanīga valoda, personības siltums un, protams, brīnišķīgā mūzika. Vēlējos atgādināt, ka Uldim nav bijusi tikai viena dziesma. Kad lasītājs ieraudzīs ārkārtīgi iespaidīgo viņa dziesmu sarakstu, un kur nu vēl visa teātra mūzika! Vienlaikus ar grāmatu “Uldis Stabulnieks. Tik un tā” iznāk arī “Ulda Stabulnieka nošu grāmatas 1. daļa” ar dziesmu aranžējumiem ansambļiem.

Grāmatā “Uldis Stabulnieks. Tik un tā” vairāk runājis Uldis pats. Es pasaku tikai to, ko viņš nepasaka. Izmantoju autentisku materiālu, kas man jau bija. Aptaujāju laikabiedrus. Piemēram, Dzintra Klētniece atceras Čaka ciklu, par ko dzirdētas vienīgi leģendas. Un režisors Edmunds Freibergs stāsta par teātra mūziku.

– Kas tad paliek? Kur ir viņa mūziķa nopelns?

– Uldis bija tīrradnis un unikāls mākslinieks. Mēs esam pieraduši, ka dziesminieki strinkšķina ģitāru un uzdzied pa virsu. Bet Uldis bija dziesminieks profesionālis – ar augstāko mūzikas izglītību un ārkārtīgu paškritiku. Kā zinām, daudzi meistari sacer meldiņu un tad pieraksta klāt kaut kādus vārdus. Uldis vienmēr teica – dzejas teksts ir galvenais un tulkoja dzeju savā mūzikā. Ar to viņš ir unikāls. Tāpēc katrai Ulda dziesmai ir dubults iedarbības spēks. Dzeju, protams, viņš izvēlējās labāko. Uldis pasūtināja daudz preses izdevumu, no tiem izgrieza un kārtoja dzejoļus, pirka dzejas grāmatas un draudzējās personiski ar dzejniekiem.

Viņš bija plaša redzesloka, augstas kultūras cilvēks, kuru arī sagrāva kapitālisma dzirnakmens. Pēc Radio orķestra likvidēšanas Uldim bija divi varianti – vai nu nomirt badā, vai mēģināt pielāgoties. Simboliski, ka grāmatas “Tik un tā” prezentācija notika “Hotel de Rome”, kur “Otto Švarca” restorānā Uldis vienpadsmit gadus spēlēja klavieres. Tas bija viņa veids, kā izdzīvot. Intervijās viņš gan saka: priecājos, ka man ir darbs. Bet tāda ranga māksliniekam spēlēt, kad citi skandina dakšiņas un glāzītes un skaļi sarunājas…

– Tur taču nācās visu laiku improvizēt. Kur viņš apguva šo māku?

– Uldis ir uzaudzis teātrī. Viņa mamma Vera Stabulniece bija Jaunatnes teātra aktrise. Jau padsmit gados Uldis sāka braukāt viesizrādēs līdzi, tolaik magnetofonu vēl nebija un viņš spēlēja klavieres kā pianists. Ja tevi kā kaķēnu iemet ūdenī un tev ir jāizķepurojas, iemācies superprofesionālismu – tu nevari apjukt, jo instrumentu pārvaldi visā pilnībā, pat aizvērtām acīm. Būtībā no tām klavieru improvizācijām vēlāk izauga Ulda džezs. Nedrīkst aizmirst, ka Monako džeza konkursā viņš ieguva godalgu par kompozīciju “Balāde”, kas patiešām ir šedevrs, ko vajadzētu atskaņot kādā koncertzālē.

– Kā viņš 1973. gadā pamanījās nokļūt Monako džeza konkursā?

– Tas ir tieši Ulda stilā. Viņš pasūtināja visu sociālistisko valstu presi, un čehu žurnālā “Melodija” lappuses apakšā maziem burtiņiem bijis rakstīts, ka Monako izsludināts džeza konkurss. Uldis nodomājis – aizsūtīs kompozīciju, vismaz saņems atpakaļ vēstuli ar Monako pastmarku, kādas tolaik nebija redzētas. Viendien, mazliet iesilis, nāk no Skapja – pastkastē aploksne! Taisot vaļā, gandrīz noplēš Monako marku, un iekšā vēstule – esat saņēmis skatītāju simpātiju balvu un trešo prēmiju. Tas bija milzīgs notikums visā PSRS, jo tolaik džeza kustība bija ārkārtīgi aktīva. Uldim bija darbs Radio orķestrī, tāpēc viņš no džeza pagāja malā. Bet Monako balvas ietekmē viņš 1975. gadā tika pie savas pirmās platītes. Tolaik tas bija kaut kas.

Pievienot komentāru

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+