Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
6. septembris, 2012
Drukāt

Dziesmu burlakas no Abula malas

ReklāmfotoReklāmfoto

“Abulmalas burlakas” dzīvo, strādā un muzicē 800 gadus senajā Trikātā, tagadējā Beverīnas novadā. Patiesībā šie “burlakas” ir gaužām 
lādzīgi, tiesa, viņiem 
tīk vilkt uz zoba visu un visus, sevišķi tos, kas atbild par nebūšanām mūsu zemītē.

 

Kā labi zināms, par burlakām Rūdolfs Blaumanis dēvēja ļautiņus, kam tīk bez atļaujas aizņemties sev nepiederošas lietas svešās sētās, un šī nozīme tad arī iesakņojusies tautas prātos. Tomēr pulciņš dumpīgu muzikantu no Trikātas atgādina – savulaik par burlakām dēvēti tie, kas strādājuši par vēdera tiesu. Kādam šis nosaukums savukārt varētu saistīties arī ar slaveno Repina gleznu “Burlaki na Volge” (“Volgas strūdzinieki”). Volgas Trikātā, protams, nav, taču te plūst Abuls, upe, kam dots viens no retajiem Latvijas upju nosaukumiem vīriešu dzimtē. Muzikanti smej – tā ir straume, kur lielie kuģi nepiestāj, bet mazie – iet garām. Pašsaprotami šķitis upes krastos muzicējošo vienību saukt par “Abulmalas burlakām”, kas braši muzicē kāzās, ballītēs un citās saiešanās kopš 2007. gada Lieldienām.

Būdami vienkārši ļaudis, Trikātas muzikanti maķenīt ķecerīgo burlaku nosaukumu pielāgojuši savai muzicēšanas manierei – ne mazāk neparastai. Tautas mūzikas kapela, kā sevi dēvē paši “burlakas” ir jokdari, brīvdomātāji un dumpinieki, pagrūti iekļaujami kādos muzikālā žanra vai virziena rāmjos. Pašu spēlēto dēvē par mūslaiku kuplejām – tieši šāds nosaukums dots arī viņu pērn iznākušajam pagaidām vienīgajam albumam.

 

“Burlaku” daiļradi iedvesmojusi arī savulaik brāļu Laivinieku aizsāktā humora un satīras piestrāvotā tradīcija. “Žanrs, kam esam pievērsušies tagad, arī nāk no mūsu vēstures, no 30. gadiem, Latvijas zelta laika,” skaidro “burlaku” runasvīrs Ando Krūze.

 

Tāpat “burlakām” tuvs esot arī aktiera un dziedoņa Edgara Liepiņa un Alfrēda Vintera muzikālais mantojums. Paši muzikanti smej – viņi dziedot par visu, ko redz. Skrien garām briedis, tātad par to ir iekšēja prasība dziedāt. Pirmdienas rītā ir grūti – uzdziedot arī par to. Bet, ja tuvojas tāda “nacionāla nelaime” kā vēlēšanas, viņi dzied: “Nu kā var, kā var nesolīt?” Repertuārā ir arī tautasdziesmu aranžējumi un pašreiz aktuālā latvju danču mūzika. Galvenais – dziedāt latviski, jautri un uz visu paskatīties no humora un satīras puses.

“Burlakas” gana brīvi varot paust to, kas uz sirds, jo muzicēšana piecniekam neesot iztikas, bet tīrā prieka avots, tālab nav jāseko tam, ko pieprasa šlāgermūzikas tirgus. Abulmalas mūziķu rindās ir gan pieredzējušais stādaudzētavas saimnieks Ando Krūze (mūzikas autors, ģitāra, balss, mandolīna, autoharps), viņa dēls Lauris Rozenbaks – skolots akordeonists un kaislīgs ģitārmūziķis, kam tuvas arī smagā roka noskaņas, daudzu dziedošu amatierkolektīvu pieredzējušais dalībnieks Uldis Punkstiņš (balss, ģitāra, ķemme), kurš uz skatuves ir kopš bērna kājas, arī galdniekmeistars Māris Cināts (bass, balss), allaž gatavs jaunām “burlacībām”, un grupas vienīgā dāma, dabas talants, vijolniece un profesionāla uzņēmuma menedžere Daina Kurte – grupas vīri viņu dēvē par “zelta gabaliņu”.

 

Šlāgeraptaujas klausītājiem jau pazīstama “burlaku” “Pirtnieku dziesma” ar Jāņa Petera vārdiem. Savukārt vasaras aptaujā “burlakas” par sevi atgādina ar “Filozofisku ziņģi” ar grupas iecienītā dzejdara Valda Artava tekstu, vēstot seno stāstu par bagātajiem un nabagajiem.

 

“Savulaik uz brīvu Latviju daudzi bija gatavi doties kaut vai pastalās, bet, šķiet, šajā nodomā kaut kas nogājis griezi,” dziesmas saturu klāsta A. Krūze.

Pašlaik šlāgeraptaujas sacensības process esot labvēlīgāks Latgales muzikantiem, tur klausītāji ir arī aktīvi balsotāji, bet vidzemniekiem vēl jāsasparojas, smej “Abulmalas burlakas”, bet galvenais taču ir piedalīties.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+