Mobilā versija
+0.8°C
Kristaps, Krists, Klinta, Kristers, Kristofers
Svētdiena, 17. decembris, 2017
28. novembris, 2017
Drukāt

Mārīte Puriņa: Dziesmu svētki ir kā infekcija

Foto - Mārtiņš Plūme/LETAFoto - Mārtiņš Plūme/LETA

Mārīte Puriņa

Mārīte Puriņa Dziesmu un deju svētku padomē ievēlēta kā nevalstisko organizāciju pārstāve, bet īpaši svarīga viņai vokālo ansambļu nozare. Kā pati saka – viena no jaunākajām nozarēm, kura tika iekļauta svētku sastāvā līdz ar Dziesmu svētku likuma pieņemšanu 2005. gadā. Šie būs trešie Dziesmu un deju svētki, kuros vokālajiem ansambļiem ir sava īpaša programma, savukārt Mārītes Puriņas vadītais ansamblis “Anima Solla” nākamgad svinēs apaļus 20 gadus.

– Vai ansambļa jubileju svinēsiet Dziesmu svētkos?

M. Puriņa: – Kā ansamblis esam radušās pēc svētkiem, rudenī. Tolaik strādāju Jumpravas skolā, diriģēju meiteņu kori. Piedalījāmies 1998. gada Dziesmu svētkos, bet pēc tam meitenes aizgāja uz Rīgu mācīties, un sapratu – no kora palicis pāri tikai ansamblis. Gribēju mest plinti krūmos, bet mani pierunāja turpināt, un tā laika gaitā “Anima Solla” izaudzis par labu, pusprofesionālu, diezgan varošu ansambli. Patlaban no sešām iepriekšējā sastāva dziedātājām palikušas tikai divas, tādēļ saku, ka esam jaunā “Anima Solla”. Taču mums jubilejai ir lieli plāni – jau esam pasūtījušas jaundarbus komponistiem, rīkosim jaundarbu koncertu, ciemos uzaicināts vīru ansamblis no Čehijas “Gentlemen Singers”…

– Vokālajiem ansambļiem Dziesmu svētkos pārstāvniecība nav ne tuvu tik plaša kā koriem vai deju kolektīviem…

– Mums kā nozarei dalība Dziesmu svētkos ir ļoti nozīmīga. Valstī esam viena no lielākajām amatiermākslas nozarēm – kādu laiku skaitliski bijām pati lielākā, bet tagad dejotāji mūs apsteiguši. Taču diapazons ansambļiem ir ļoti, ļoti plašs – no sadzīviskiem līdz faktiski pusprofesionāliem, kurus no profesionāļiem atšķir tikai tas, ka viņi nesaņem algu. Šie būs trešie Dziesmu svētki, kuros kā nozare piedalīsimies, par šo iespēju vienmēr trīcam un drebam, gribam parādīt visu labāko. Mūsu dalība Dziesmu svētkos tiešām ir balva par kvalitāti, jo piedalās tikai paši labākie. Koriem un dejotājiem ir citādi – ja esi apguvis repertuāru, tad, pat nebūdams visaugstākajā līmenī, tomēr vari piedalīties. Taču vokālo ansambļu ir aptuveni 700, un Dziesmu svētkos piedalās vien 40 līdz 50.

– Esam valsts, kurā Dziesmu svētku kustība nepārspīlējot saglabājusies visplašāk un arī visaugstākajā līmenī. Kas jums šajā fenomenā šķiet pats svarīgākais?

– Dziesmu svētki nav tikai tautas kustība, kopāsanākšanas iespēja, bet arī māksliniecisks pārdzīvojums, kuru var sasniegt, tikai pārvarot zināmas grūtības. Jāieliek laiks, zināšanas, finanses, tikai tad Dziesmu svētkiem tiek piešķirta personiska vērtība. Un, kad sasniedz ko tādu, kas sākumā šķitis neaizsniedzams, gandarījuma sajūta ir tik neatsverama, ka tai pat īsti neatrodu salīdzinājumu. Repertuāra jomā jābūt balansam, jo tradīcija un jaunrade ir tie divi svaru kausi, kuriem jābūt līdzsvarā, tad gandarījums, manuprāt, būs gan tiem, kuri gaida “Jāņu vakaru” un “Dziesmai šodien liela diena”, gan tiem, kuri alkst izaicinājuma. Es Dziesmu svētkus savā ziņā salīdzinu ar infekciju. Ja kādā brīdī, vismaz vienu reizi, kaut bērnībā, esi inficējies, tad ir cerība, ka tā labvēlīgos apstākļos atkal uzliesmos.

– Vai pati savā praksē esat pieredzējusi šādu “inficēšanos”?

– Man reiz skolā bija koris, kurā dziedāja gan latviešu, gan krievu bērni. Viņi man jautāja, kas ir Dziesmu svētki. Es nevarēju izstāstīt. Sanāk kopā cilvēki un dzied? Nu un? To nevar pastāstīt, tas jāizjūt. Bērni toreiz tika uz Dziesmu svētkiem, un man ir divas kārbiņas ar viņu atsaucēm un vēlējumiem, kuras rakstītas uzreiz pēc koncerta. Kad ir kāds smagāks brīdis, lapiņas izvelku un palasu, un tas palīdz, jo ļoti labi redzams, ka bērni tiešām piedzīvojuši Dziesmu svētkus. Tagad, reizēm sastopot savas audzēknes, viņas, jau pašas māmiņas būdamas, atceras to sajūtu, bet tām, kuras nav palikušas amatiermākslas kustībā, kurām tie bijuši vienīgie Dziesmu svētki mūžā, ir žēl, ka šo sajūtu vairs nav izdevies piedzīvot. Tātad inficējušās. Jo citādi nebūtu žēl.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+