Dziesmu svētki: izcili aizsākumi, mūžīgi strīdi 0
Nozīmīgākajās Dziesmu svētku vēstures lappusēs no pirmajiem līdz IX Dziesmu svētkiem, kas bija pēdējie pirms padomju okupācijas, ielūkojamies kopā ar Rīgas Latviešu biedrības Mūzikas komisijas priekšsēdētāju muzikologu Arvīdu Bomiku.
Cimzem – 200
Ir 19. gadsimta pirmā puse: presē parādās ziņas par latviešu koru koncertiem Vecpiebalgā, Raunā, Liezērē. Dibinās dažādas, tostarp arī dziedāšanas, biedrības. Būtiska loma skolotāju semināriem Vid-zemē, Valmierā un it īpaši Valkā, kuru vadīja Jānis Cimze, un Irlavas Kurzemē, kur darbojās Jānis Bētiņš. Te liek pirmos profesionālos pamatus muzikālajā izglītībā. Jānim Cimzem 2014. gadā apritēs 200 gadi. Cimzem kā tautasdziesmu apdaru autoram dažkārt pārmet vācu ietekmi. Vai pelnīti? Apkārtējā ietekme savu spiedogu, iespējams, arī atstājusi. Atcerēsimies – valsts pārvalde tobrīd ir krievu, bet pilsētās valdošā ir vācu kultūra. Turklāt Cimze mācījās Vācijā un ieguva tam laikam ārkārtīgi augstu izglītības līmeni. Taču, ja palasām 1914. gadā Cimzes simtgadē izdotajā un 2008. gadā pārpublicētajā grāmatā viņa semināros, izlaidumos un citviet teiktās izvērstās un patriotiskās runas, mūziķis atklājas kā varens, stalts, aizrautīgs, labu izglītību guvis vīrs. Arī viņa veidotās latviešu tautasdziesmu apdares joprojām turam godā.
1864. gadā mācītājam Jurim Neikenam, rīkojot Dziesmu svētkus Dikļos, izdodas no sešām draudzēm sapulcēt ap septiņdesmit dziedātāju. Taču Rēvele (tagad Tallina) vīru korus no Baltijas guberņām uzņēma jau 1857. gadā.
Par Latviešu vispārējo dziesmu svētku ģenerālmēģinājumu var uzskatīt pirmos Kurzemes dziedāšanas svētkus 1870. gadā Dobelē. Bet jau 1869. gadā notiek Vispārējie dziedāšanas svētki Tērbatā. Vispārējie Latviešu dziesmu svētki pirmo reizi notiek 1873. gada 8. – 11. jūlijā (pēc jaunā stila) Rīgā. Šim notikumam šovasar apritēs 140. gadskārta.
Protams, Latvijas vēl nav, ir Krievijas impērijas sastāvdaļas – Kurzemes un Vidzemes guberņas. Latgale ietilpst Vitebskas guberņā un pirmajos svētkos nepiedalās.
Svētku rīkošana tiek nolemta 1873. gada 19. februārī, svinot Rīgas Latviešu biedrības 5. gadskārtu, piedaloties arī Vidzemes gubernatoram. Par virsdiriģentiem ievēl Indriķi Zīli un Jāni Bētiņu. Tagad gribas jautāt – kā tik ātrā tempā var sarīkot Dziesmu svētkus? No vienas puses, nav nekā pārsteidzoša – repertuārs jau iepriekšējās sadziedāšanās reizēs izdziedāts un pārbaudīts. Bet Zīle nedaudz arī baidījās, vai pirmajiem svētkiem dotais mēģināšanas laiks tomēr nebūs par īsu. Gatavošanās sākās tikai marta beigās, bet dalībnieki – zemnieki. Kādā no savām vēstulēm ērģelnieks rakstīja: “Es prasu, lai notis priekš maija mēneša būtu dziedātāju rokās… Visi mēs zinām, cik zemnieki vasarā ir nevaļīgi. Pietiekams laiks jāparedz arī ģenerālprovei Rīgā, jo kur gan citur lai šie kori sadziedātos.” (No grāmatas “Indriķis Zīle un Dziesmu svētku sudraba lira”)
Pirmo svētku atklāšanā Rīgas Latviešu biedrībā svinīgā sanāksmē ienesa karogu “Līgo” un Baltijas skolotāju semināra audzēkņu neliels korītis nodziedāja Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”, ko autors bija atsūtījis no Pēterburgas, nemaz vēl nenojauzdams, par ko šī dziesma latviešu tautai izvērtīsies turpmākajos gadsimtos.
Garīgās mūzikas koncerts Doma baznīcā unikāls tādēļ, ka Doms tolaik bija vāciskās Rīgas citadele, kurā reti kāds latvietis dabūja kāju spert. Laicīgais koncerts notika Ķeizardārzā (tagadējā Dziesmu svētku parkā) īpaši veidotā estrādē. Turp veda arī svētku gājiens un norisinājās pirmie “koru kari”, aizsākot līdz mūsdienām dzīvo un aizrautīgo tradīciju.
Vāci vairs degunus nerauc
II Dziesmu svētkos kopkora repertuārā 29 dziesmas, no tām 11 ir piecu latviešu autoru darbi. Tāpat kā pirmajos svētkos virsdiriģentu godā Indriķis Zīle un Jānis Bētiņš, bet pirmo reizi kā komponisti debitē Jurjānu Andrejs un Oskars Šepskis.
Interesantākā ir sabiedrības attieksme pret pirmajiem trim latviešu Dziesmu svētkiem. Tā spilgti atspoguļojas Matīsa Kaudzītes secinājumos 1888. gadā pēc III Vispārējiem latviešu dziesmu svētkiem:
“Pirmo reizi Dziesmu svētkos īsti mazāk izglītoti Rīgas vācu puses iemītnieki rādījuši šur tur latviešu dziedātājiem atklāti nievāšanu un izturējās pret viņiem dažā ziņā aizskaroši. Otros svētkos nievāšana gan vairs nebija manāma, bet sastopama lielākoties vienaldzība. Turpretim tagad, trešajos, parādās vispārīga laipnība vai vismazāk godīga pieklājības izrādīšana.”
Muzikāli mākslinieciskajos panākumos būtiski, ka trešajos svētkos kā diriģenti un atskaņotājmākslinieki ienāk cilvēki ar Pēterburgas un Maskavas konservatoriju izglītību. To vidū vijolnieks Jēkabs Ozols, pianists Ludvigs Bētiņš, brāļi Jurjāni un viņu mežraga kvartets, virsdiriģenti Jurjānu Andrejs un Vīgneru Ernests.
IV svētki 1895. gadā notiek Jelgavā un ir pirmie ārpus Rīgas. Šajā laikā latviešu pulcēšanās varai sāk nepatikt, bet svētku rīcības komitejas priekšnieks, Jelgavas Latviešu biedrības vadītājs, nākamais pirmais Latvijas Valsts prezidents Jānis Čakste ir tas, kuram pateicoties svētki vispār izskanēja. Programmā tika iekļauta arī Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju” (pirmatskaņojums Dziesmu svētkos), kas bija vairākas reizes jāatkārto. Ievērojamais latviešu Dziesmu svētku pētnieks Valentīns Bērzkalns atzīst: “Zīmīgi, ka šī dziesma jau tad noteikti asociējās ar latvju himnas jēdzienu.” Apsīšu Jēkabs ir pārliecināts: “”Dievs, svētī Latviju” var cienīgi līdzās stāties labākajām “tautu himnām”.” Jānim Čakstem izdodas Dziesmu svētku atļauju dabūt ar gudru ziņu – tie notiek “par godu simts gadu atcerei kopš Kurzemes guberņas pievienošanas Krievijai”. Par vispārējās kultūras attīstību liecina tas, ka pirmoreiz piedalās 170 dalībnieku liels latviešu simfoniskais orķestris, Jurjānu Andreja lolojums.
Pēc pusotra gadu desmita
V Dziesmu svētki sākumā bija iecerēti 1901. gadā, pieskaņojot tos Rīgas septiņsimt gadu jubilejai. Ideju noraidīja. Neizdodas arī nākamais mēģinājums svētkus sarīkot 1903. gadā. Krievijas–Japānas kara dēļ aizliedza jebkādu līksmošanu. Trešais piegājiens notika 1908. gadā – svētkus domāja “veltīt” divsimtai gadadienai kopš “Vidzemes guberņas nonākšanas zem krievu cara žēlastības”. Taču sabiedrībā parādās pretestības gars: vai tiešām trīs gadus pēc melnās sotņas neģēlībām sāksim slavināt cara tētiņu? Īsti šos svētkus negribēja ne kreisie, ne labējie. Bet mūziķi turēja mutes. Sava viedokļa neatklāšanu Jāzepam Vītolam vēlāk pārmeta. Jā, dažādi sabiedriski politiskie apstākļi – sociālā noslāņošanās, sociāldemokrātisko ideju izplatība, 1905. gada revolūcija un pēcrevolūcijas krīze – bija iemesls, kādēļ no IV līdz V svētkiem bija jāpaiet pusotram gadu desmitam.
Mūsdienās muzikologi un vēsturnieki vērtē: kā būtu bijis, ja 1901. gadā svētkus rīkotu uz to pretendējošā visai kreisi noskaņotā Pēterburgas Ārrīgas dziedāšanas biedrība, kuras priekšnieki deviņdesmitajos gados bija arī Pēteris Stučka un Rainis?
Profesionālās mākslas līmeņa kāpums būtiski iespaido arī amatiermākslai izvirzītās prasības. Emilis Melngailis 1903. gada jūnijā “Rīgas Avīzē” raksta: “Būtu vajadzīgs atgādināt vispārīgos principus, pēc kuriem Dziesmu svētku programma būtu stādāma. Jāņem pirmkārt tautasdziesmas, kuras būtu ierīkotas vienkārši, tautiski. Otrkārt, oriģinālkompozīcijas ar tādu pat raksturu. Jāievēro arī sveštautu māksla un jāņem no tās krietnākie ziedi.” Un, lūk, dzimst līdz pat mūsdienām aktuālais strīds par Dziesmu svētku programmas sarežģītības pakāpi. Melngailim iet secen iespējamā V svētku virsdiriģenta debija. Taču, savas korvadoņa spējas prasmīgi un vērienīgi lietā likdams, viņš spītīgi rīko pats savas Ķeizardārza un Ķīšezera malas – Zvērudārza dziesmu dienas gan pirms, gan tūlīt pēc 1910. gada jūnija svētkiem Rīgas centrā, gan arī 1911. un 1912. gada vasarās. Nu beidzot par Melnogaili dēvētais mūziķis nosaka tiklab repertuāra izvēli, kā priekšnesuma kvalitāti, pats baudīdams arī šo sarīkojumu pašieceltā virsdiriģenta godu.
Bet V Vispārējos dziesmu svētkos 1910. gadā laicīgajā koncertā izskan tikai (!) latviešu kompozīcijas, 11 autoru 24 darbi. Virsdiriģentos ir Jurjānu Andrejs, debitanti Pāvuls Jurjāns, Pauls Jozuus un Jāzeps Vītols, kuram tobrīd ir 47 gadi.
Zīle un Bētiņš jau goda virsdiriģentu kārtā. Kā latviešu komponisti debitanti parādās Nikolajs Alunāns, Emīls Dārziņš, Pāvuls Jurjāns, Alfrēds Kalniņš, Emilis Melngailis. Pirmatskaņojumu piedzīvo Jurjānu Andreja “Mūsu Tēvs debesīs”, “Pūt, vējiņi”, Vītola “Gaismas pils”, Dārziņa “Mēness starus stīgo”, Alfrēda Kalniņa “Imanta”.
Kāpēc tik sarežģīti…
Līdz VI Latviešu dziesmu svētkiem paies sešpadsmit gadu. Priekšā Pirmais pasaules karš, revolūcija Krievijā, mūsu brīvības cīņas un Latvijas valsts dibināšana. Un VI svētku sakarā 1926. gadā vārda “guberņa” vietā pirmoreiz – Latvija. Taču tieši šajā laikā izceļas arī vislielākais ļembasts Dziesmu svētku vēsturē. Ir nodibināta Skaņražu kopa, Diriģentu biedrība, Dziesmu svētku biedrība, latviešu komponisti savos darbos apliecina ārkārtīgi augstu māksliniecisko līmeni, kas visiem vairs nav pa spēkam. Uzliesmo diskusija: kāpēc tik sarežģīti, kāpēc tik grūti? Tieši Jāzeps Vītols ir tas, kurš nepiekāpjas vieglākā ceļa mudinātājiem un iestājas par latiņas celšanu augšup. Kā diriģenti debitē Alfrēds Kalniņš, Teodors Reiters, Emilis Melngailis, goda virsdiriģenti Pāvuls Jurjāns un Vīgneru Ernests. VI svētkos simtprocentīgi skan tikai latviešu mūzika – četrpadsmit autoru 42 darbi. Komponisti kopkora debitanti ir Jāzeps Mediņš, Jānis Zālītis. Pirmatskaņojumu piedzīvo Emīla Dārziņa “Mūžam zili”, “Sapņu tālumā”, “Senatne”, Emiļa Melngaiļa “Bārenītes slavināšana”, “Bij` man vienas rozes dēļ”, Alfrēda Kalniņa “Latvju himna”, Jāņa Zālīša “Biķeris miroņu salā”, “Birztaliņa”. Tas ir repertuārs, kas arī mūsdienās pilnvērtīgi pa spēkam tikai labākajiem amatieru koriem. Latvijas Universitātes prorektors Gustavs Klaustiņš, Diriģentu biedrības vadītājs, 1929. gadā saka:
“Programmas skaņdarbu izvēlē jāizvairās no ekstrēmiem. Pagājušie svētki bija komponistu prezentācija ar grūtām dziesmām, bet koriem mocīšanās, vājākie padarīti bezspēcīgi ar astoņbalsīgām dziesmām, dziedātājos apātija. Kori nīkuļojuši, jo mocījušies ar grūtībām, nav varējuši astoņbalsīgas dziesmas uzvest savos sarīkojumos, kuras pie mazāka sastāva neskan kā vajadzētu.
Jāpiemērojas novadu svētku līmenim, jāņem vērā vidējo koru spējas…”
1927. gada 4. janvārī diriģentu kongresā izskanēja arī šāds viedoklis: “Tie kungi tur Rīgā saņem tos tūkstošus, lai arī tie nāk un iemāca tās vērtīgās kompozīcijas ar modernajām disonansēm.” Avīze “Pēdējā Brīdī” arī pamanījusi ne vien dziedātāju saviļņojumu, bet arī grūtības: “Visi trīs – Emilis Melngailis, Teodors Reiters un Teodors Kalniņš – ir bargi savas krāšņās dziesmas tautas virsgani. Noteikumi dziedātājiem ļoti stingri, īpaši nodrukāti, sastāv no 30 punktiem. Visbargākais – mēģinājumos un koncertos no estrādes noiet var tikai ārkārtējos gadījumos. Jau pirmajā dienā ap 400 dalībnieku karstajā saulē un nepietiekoši atpūtušies ir paģībuši, taču, ar ožamo spirtu atžilbināti, atkal turpina mēģinājumu. Koncertā piedalīties var tikai tie, kas saņēmuši pēc mēģinājumiem speciālus talonus. Stingri noliegta smēķēšana uz estrādes un apmešanās telpās. Gājiena laikā dziedātājiem atļauts vicināt ar rokām, lakatiņiem, ziediem. Dziedāt gājienā var tikai kori, kas saņēmuši rakstisku atļauju. Par noteikumu neievērošanu draud izslēgšana no svētku gaitnieku kopas.”
Repertuāra sijāšanas dēļ radušies diriģentu strīdi ir par iemeslu tam, ka 1926. gada, kā arīdzan 1931. un 1933. gada Dziesmu svētkos atsakās no pirmajos piecos notikušajiem “koru kariem”, kurus atjauno tikai svētkos 1938. gadā. (Šie IX svētki kļūst par pašiem masveidīgākajiem – piedalās 381 koris ar 14 456 dziedātājiem, apvienotais simfoniskais orķestris ar 250 mūziķiem. Kopkora mūzikā debitē Jānis Mediņš, Jānis Norvilis, Ādolfs Skulte, Alfrēds Feils.)
Ar VI Dziesmu svētkiem (1926) saistītajos repertuāra sarežģītības strīdiņos virsroku tomēr gūst Jāzepa Vītola un viņa līdzdomātāju nostāja.
Nākamajos, VII svētkos 1931. gadā pirmatskaņojumu piedzīvo Jāzepa Vītola “Karaļmeita, “Saules svētki”, “Upe un cilvēka dzīve” (iekļauta arī XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku programmas noslēguma koncertā “Līgo”).
Savukārt VIII Dziesmu svētkus (1933) bagātina kopkora repertuāra debitantu – komponistu Pētera Barisona, Volfganga Dārziņa, Jāņa Kalniņa – jaundarbu pirmatskaņojumi.
Lai arī cik sarežģītas bija komponistu, diriģentu, dziedātāju, organizētāju attiecības, ko tikai Jāzepa Vītola milzīgā autoritāte spēja mīkstināt un visus vairāk vai mazāk saliedēt vienotam mērķim, tomēr visi šie svētkos izskanējušie jaundarbi gadu gaitā kļuvuši par nozīmīgiem latviešu kora mākslas repertuāra darbiem, daudzi no tiem par repertuāra spožākajām lappusēm.
