Dziesmu svētki. Mirkļi un dzinējspēki 0
Lai cik grandiozi būtu svētki, tie sastāv no mirkļiem. Atsevišķiem koncertiem, dziesmām, tekstu fragmentiem, klusuma brīžiem, piepildītām bezaplausu pauzēm, operatoru fiksētiem kadriem, kam vēlāk būs lemts kļūt par konkrēto svētku pazīšanas zīmēm.
Tādiem kā Haralda Medņa uznāciens 1985. gada Dziesmu svētkos. Kā Roberta Zuikas diriģētā Baumaņu Kārļa latviešu tautas lūgšana un Vītola atvadu sveiciens “Kalēja” skaņās – nule notikušajos. Kā Ilgas Reiznieces uznāciens tautas mūzikas koncertā “Raksti” un viņas trīsuļojošais vainags. Izlokšņu mūzika teicēju īsajos runātajos tekstos noslēguma koncertā. Operatoru izceltās kordziedātāju sejas lielajā ekrānā: kadri fiksē svētmirkļu pacilātību tuvplānos, dziedātāju acīs – arī atdevīgumā aizvērtās vai asaru pilnās. Tradīcija turpinās, jo pārsvarā tās ir jaunas sejas. Vienīgi vīru koros viedie šķiet esam vairākumā. Vai šis zars izsīks?
Jāzepam Vītolam – 150. Arī šī zīme ir atstājusi nospiedumus svētku veidojumā, liekot aizdomāties ne tikai par Vītola radošā mantojuma nozīmi – koncertos universitātes Lielajā aulā vai noslēgumā. Savulaik Vītols kā starptautiski atzīta autoritāte kopā ar Skaņražu kopas pīlāriem – profesionālajiem komponistiem Alfrēdu Kalniņu, Emili Melngaili un citiem radošajiem līdzbiedriem – cēla augšup un noturēja Dziesmu svētku repertuāra latiņu augstumos, nosakot toni un svaru arī koncertu veidošanā un organizēšanā. Vēsturiski auglīgā tradīcija būtu jāatminas. Jaunā latviešu mūzika šodien izskan skaitliski bagātīga. Taču komponistu un ekspertu (ne tikai atskaņotāju!) profesionālajam vārdam varētu būt nozīmīgāks svars atlasē. Lai tradīcija un jaunrade lielākā līdzsvarā. Lai jaunrade mērojas spēkiem ar klasiku, augot ne tikai apjomā un skaitā, bet arī daudzveidībā un profesionālā spēkā. Tradīcijas pastāvēšanas pretrunīgajā dzinējspēkā.
