Mobilā versija
-3.1°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
4. jūlijs, 2013
Drukāt

Dziesmu svētku dalībnieki valkā arī “LA” konkursa laureātes 
austos tērpus

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Šī ir nedēļa reizi pa pieciem gadiem, kad varam acis mielot ar skaistu un pacilājošu skatu – Rīgas ielas pilnas cilvēkiem tautas tērpos. Skaisti, stalti, pašapzinīgi. Paldies tiem, kuri šos tērpus ir auduši, šūdinājuši, kaluši rotas…

 

Deviņus kolektīvus svētkiem ir saposusi audēja no Rūjienas Vija Rulle. Viņa ir “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursa “Sieviete Latvijai 2013” laureāte nominācijā “Tautiešami apsolīju”. Vijas Rulles alta balss Rūjienas kultūras nama jauktā kora “Ziemeļzeme” rindās kuplinās Dziesmu svētku skanējumu.

“Vija “apauž” vienu kolektīvu pēc otra Rūjienā, Valmierā, Rīgā, Ikšķilē un Vācijā Minsteres latviešu skolā. Darbnīcā top villaines, lielie lakati un audumi vestēm. Vija joko – Vidzemes novada rakstus jau aizvērtām acīm var noaust. Vija arvien mācās, meklē rakstus muzejos un grāmatās. Vijas ģimenē uzaugušas divas meitas un dēls, sirdi priecē pieci mazbērni. Un Vija atrod laiku arī dziesmai Rūjienas korī “Ziemeļzeme”.

Nav mums zelta tempļu, ar ko dižoties pasaulē, bet ir vienkārši, klusi un čakli cilvēki, kuri ikdienā veic darbu, kas prasa lielu pacietību un mīlestību pret mūsu nacionālajām bagātībām.” Tā savā vēstulē Viju Rulli konkursam ieteica Dzidra Grīnberga, Ināra Žingele un Lolita Timofejeva.

Ar Viju Rulli satikāmies pirmsjāņu tautas daiļamata meistaru darinājumu tirdziņā Gaiļezerā. Gan dakteri, gan slimnīcas apmeklētāji priecājās par Vijas austajiem brunčiem. Launkalne, Valmiera, Kuldīga, Rīga, Rauna, Krustpils, Renda, Suntaži, Bērzgale… Vija cilā brunčus un stāsta, kādi raksti un kādas krāsas katra novada senajām audējām bijušas pie sirds. Kāda ārste nevar vien izlemt – pirkt vienu vai otru, vai abus brunčus. Tikmēr parunājamies.

 

– Vai tad nemaz nav žēl, ka noaustais aiziet tautās…

Vija Rulle: – Tāpēc taču aužu! Esmu bezgala priecīga, ka mans darbs cilvēkiem patīk un ir vajadzīgs… Kad aužu deju kolektīviem vai koriem, kādu brunci noaužu pa virsu, lai varētu sakrāt kolekcijai. Ik gadu noausto tirgoju Brīvdabas muzeja tirgū. Vedu līdzi arī lielo spoguli. Meitenes uzvelk brunčus mugurā, nogrozās, man tas der! Un pērk. Svārku apakšmalu neatšuju, to katra pati var nomērīt, atlocīt un atšūt, cik garus grib. Arī par brunču vidukli – nekādas bēdas, tas ir regulējams, divas podziņas un desmit centimetri šurp vai turp. Reizēm pienāk garās meitenes un nopūšas – skaisti, bet tik garu brunču, kā man vajag, jau nebūs. Bet es saku – ir!

– Cik laika vajag, lai noaustu vienu brunci?

– Aušanas ilgums atkarīgs no tā, cik sarežģīts ir raksts. Vienkāršu rakstu varu pa dienu noaust. Protams, ja viss jau ir sagatavots. Bet ir jau priekšdarbi – kamēr dziju sameklē, reizēm tā ir jāpiekrāso. Tagad Limbažos ražo vilnas dziju, to mēs izmantojam. Kad gribas ko īpašu, pērkam baltu dziju un krāsojam paši mājas apstākļos.

– Kā iesākāt aust, vai mamma bērnībā jums to mācīja?

– Manā dzimtā nav neviena audēja. Sāku strādāt jau kā jauna meitene, jo vecākiem nebija tik liela iztikšana. Vidusskolu pabeidzu neklātienē un vienlaikus strādāju trikotāžas fabrikā “Māra” Rūjienas cehā. Pēc vidusskolas tūlīt aizgāju uz Ogres trikotāžas kombinātu. Bet kaut kā nevarēju tajā lielpilsētā iedzīvoties. Mamma jau arī sauca: mājās, mājās! Meklēju darbu Rūjienā, un tieši tolaik austuvē vajadzēja audēja mācekļus. Vadītājai Dzidrai Šmitei esmu ļoti pateicīga, viņa mani bīdīja, kā kaut kas jauns nozarē – lai Vija brauc mācīties. Un tā es Rīgas fabrikās daudz ko apguvu. Un tad, kad vecie laiki bruka un jaunie sākās, četratā privatizējām aušanas cehu. Bet kopā negāja. Nodomāju, kāpēc gan es nevarētu viena? Pirmie gadi jau nebija viegli, sāku ar dreļļiem – dvieļiem, galdautiem. Visu mūžu atceros – Valmieras brunči bija mani pirmie brunči. Braucu uz Valmieras muzeju, nozīmēju krāsas, rakstus. Tā sāku lēnām mājās aust.

– Kā jūs izdomājāt aust tieši tautas tērpus, varējāt taču aust, piemēram, dāmām kostīmu audumus?

– Tautas tērpi man vienmēr patikuši tās labās sajūtas dēļ, kas pārņem, tos valkājot. Uz kori dziedāt arī aizgāju tikai tāpēc, ka tur varēju tērpties tautas tērpos, padomju laikos tas bija kaut kas sevišķs.

Un vēl daudz agrāk – jau pirmajā klasītē Mazsalacā kultūras namā dejoju solo “Es meitiņa kā rozīte”. Vīrs arī bija dejotājs, kad apprecējāmies, balles mums bija prioritāte. (Smejas.) Mēs bijām lieli dancotāji, nu jau sešus gadus esmu viena. Vīrs nomira oktobrī, nākamais bija Dziesmu svētku gads. Tad visu ziemu audu, nebija laika sērot, domāt par zaudēto. Augšējie spēki gādāja, lai man būtu darbs, strādāju, pelnīju, visu padarīju. Man bija grafiks uz galda, cikos kas jāizdara. Un redz, atkal klāt Dziesmu svētki.

– Kā vērtējat, vai, laikam ritot, tautiskā pašapziņa ceļas vai sarūk?

– Interese par tautas tērpiem pieaug, pērk ne tikai Dziesmu svētkiem, arī pirms Jāņiem, visādiem godiem – kāzām, krustabām. Tautas tērpu gādā ne tikai sev, bet arī saviem bērniem, krustbērniem.

Bija viens atgadījums, kad nobrīnījos, cik tautas tērps­ ir iekārojams. Noaudu vienam deju kolektīvam ļoti skaistus brunčus. Tas cilvēks, kas brunčus veda, vakarā bija aizgājis uz teātri, un tikmēr no mašīnas bagāžnieka brunči bija nozagti. Brīnījos – kas gan zog tādu mantu.

Agrāk cilvēkus interesēja pusvilnas brunči, tagad tikai vilnas. Tad es piestrādāju, lai brunči nav tik stīvi, ka kaktā nolikti stāv. Lai būtu vilna, bet plānāka. Esmu iecerējusi vēl daudz ko jaunu.

– Ko mums dod tas, ka dziedam dejojam, atceramies un valkājam savus tautas tērpus?

– Apziņu, ka esam savējie, latvieši. Viena mana meita un znots dejo. Otra man palīdz noausto sašūt brunčos. Mazbērni arī dejo. Mazmeitas Lāsma un Krista abas pabeidza 5. klasi un pa vasaru nāk pie manis, sēž stellēs un auž. Krista skolā piedalījās projektā “Pūrs”, rakstīja par Rūjienas tautas tērpu, kā Rūjienas meitenes to valkāja. Darbs saņēma atzinību gan skolā, gan novadā. Priecājos, ka meitenes auž, ka man būs sekotājas. Aušana ir vairāk nekā amats. Aužot i dziedu, i runājos. Reizēm, kad naktīs pamostos, aizeju paaužu un guļu tālāk. Bet nu kad kaut kas sametas, iet spoles pa gaisu. (Smejas.)

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+