Kultūra
Kultūrpolitika

Tallinas Dziesmu svētku estrādē – arī dušas, alus un alpīnisti 16

Foto – visitestonia.com, Avots: Eesti Laulu- ja Tantsupeo SA

Kaimiņos – citi mērogi

Lai gan Rīgas un Tallinas Dziesmu svētku estrādes ir dzimušas aptuveni vienā un tajā pašā laikā, to apsaimniekošanas  metodes pamatīgi atšķiras. Igauņu piemērs Latvijai varētu būt pamācošs.

Pavisam drīz atskanēs starta šāviens Somijas (2017) un visu triju Baltijas valstu (2018) neatkarības simtgades atzīmēšanai, kuras garīgā kulminācija Latvijā (2018) un Igaunijā (2019) būs Dziesmu svētki. “Kultūrzīmes” jau vairākkārt vēstījušas par igauņu pragmatisko gatavošanos valsts simtgadei. Reizēm tiešām nevar saprast, kāpēc, dzīvojot līdzīgās politiskajās iekārtās, citu Baltijas valstu politiķi, tautsaimnieki un pat ierindas ierēdņi daudzos jautājumos bijuši vismaz pussolīti priekšā Latvijai. Šoreiz interesējāmies par tiešām sāpīgu jautājumu, kas skar Latvijas un kaimiņvalstu koru dziedāšanas kultūru un attīstību un Dziesmu svētku procesu kopumā, – izpētījām, kā tas nākas, ka Tallina un Viļņa savulaik, 20. gs. 60. gados, ir tikušas pie tik labas Dziesmu svētku estrādes ar tik lielu ietilpību, kā igauņi apsaimnieko savu estrādi un – ko latviešiem no tā būs mācīties pēc beidzot no mūžīgā sastinguma zonas izkustinātā Mežaparka estrādes rekonstrukcijas projekta īstenošanas.

Pēdējā gada laikā Tallinas Dziesmu svētku estrādi esmu apmeklējusi divas reizes. Pirmā bija 2015. gada novembrī, drēgnā un lietainā dienā. Esmu vairākkārt bijusi arī rudenīgajā Mežaparka estrādē – tur, liekas, gaisā virmo aizgājušo Dziesmu svētku skaņas. Tallinā bija citādi – aizskatuves restorāns pilns pusdienlaika ēdāju, zem estrādes kupola virvēs karājās alpīnisma skolas audzēkņi un pie ievērojamā kordiriģenta un komponista Gustava Ernesaksa (1908 – 1993) vairāk nekā divus metrus augstā bronzas pieminekļa lielai Sanktpēterburgas tūristu grupai gide krievu valodā stāstīja par Igaunijas dziesmoto revolūciju. Gustavam Ernesaksam tajā bija nozīmīga loma – viņa komponētā dziesma “Mu isamaa on minu arm” (“Mana dzimtene ir mana mīlestība”) ar dzejnieces Lidijas Koidulas (1843 – 1886) vārdiem kopš 1947. gada Igaunijas PSR Dziesmu svētkiem kļuvusi par Igaunijas neoficiālo himnu, un ik reizi svētku noslēgumā dziedātāji un skatītāji to izpildīja kopā – gluži kā mūsu “Pūt, vējiņus”.

Otrreiz estrādi aplūkoju pirmsjāņu laikā. Šīs vasaras programmā ievēroju, ka tur vai ik nedēļu notiek koncerts, izstāde vai sporta pasākums. Ar nenovīdīgām domām lasīju 16. jūlija “Elektroniskās mūzikas ģimenes festivāla” reklāmas rindas: “… festivāls notiek jau piekto vasaru un par vienu no tā vērtībām uzskatāma nelielā klausītāju auditorija – divdesmit tūkstoši.” Acīmredzot skaitliski mazākajā kaimiņvalstī ir pavisam citi mērogi…

Galerijas nosaukums

Estrādes Tallinā un Viļņā – pēc līdzīga projekta

1955. gadā Latvijā kā pirmajā no Baltijas valstīm, lai 21. jūlijā Rīgā atzīmētu padomju varas 15. gadadienu un sarīkotu Padomju Latvijas III Dziesmu svētkus, Mežaparkā uzbūvēja jaunu, pastāvīgu estrādi, kas bija paredzēta septiņiem tūkstošiem dziedātāju, 100 dejotāju pāriem un līdz 35 tūkstošiem skatītāju. 1954. gadā republikāniskajā Projektu institūtā izstrādāja estrādes projektu ar nosaukumu “Tribīne ar estrādi masu sarīkojumiem kultūras un atpūtas parkā “Mežaparks””, tā galvenais autors bija Maskavas arhitekts Vladimirs Šņitņikovs, piedaloties arhitektēm Guntai Irbītei un Karīnai Dannenhiršai. Estrādē bija iemiesots tam laikam tipiskais parādes arhitektūras stils, ko vainagoja tēlnieka Ļeva Bukovska skulptūras, kas tur atradās līdz pat 1990. gadam. Pirmos lielākos remontdarbus estrāde piedzīvoja pagājušā gadsimta 70. gados, un tie notika pēc “Latkomunālprojekta” arhitektes Ināras Caunītes projekta.

Zinot ierobežoto vietu skaitu uz Mežaparka estrādes skatuves un mūžīgajām problēmām ar biļešu trūkumu uz Noslēguma koncertu, zīmīgs liekas komponista Oļģerta Grāvīša 1985. gadā intervijā laikrakstam “Pionieris” teiktais: “(Saistībā ar Dziesmu svētkiem) būtiskāka man šķiet tīri muzikālā izaugsme. Ja mūsu Mežaparka estrāde varētu uzņemt vēl pāris tūkstošus dziedātāju, mums nebūtu jāuztraucas, kas dziedās. Jo daudzi patiešām labi kolektīvi nevar braukt uz Dziesmu svētkiem tieši estrādes celtnes apjoma dēļ.”

Skan apbrīnojami mūsdienīgi – Latvijā ikreiz svētkiem gatavojas ap 40 000 dalībnieku, bet Mežaparka estrādē, kuras rekonstrukcijas projekts tikai pavisam nesen iekustējies, arī pozitīvākā risinājuma gadījumā droši varēs izvietoties ap 
13 000 vai, maksimāli, 
14 000 dziedātāju.

1960. gadā, godinot Igaunijas Padomju Republikas divdesmitgadi, Tallinā Kadriorgas parka piekājē pēc igauņu arhitektu Alara Kotli, Henno Sepmana un Uno Telpusa projekta vecās, 1928. gadā pēc arhitekta Karla Burmana projekta celtās Dziesmu svētku estrādes vietā uzbūvēja jaunu, plānotu 15 tūkstošiem dziedātāju un 75 tūkstošiem skatītāju. Kadriorga Dziesmu svētku estrāde bija ­pirmā ­pēckara modernā celtne­ ­Igaunijā. ­Projekta izstrādē tika veiksmīgi izmantotas vietējā reljefa īpatnības: skatītāju zona atrodas uz dabiskas nogāzes, un lokveida estrāde atbalso no skatuves nākošo skaņu klausītāju virzienā. Vēl joprojām šis estrādes projekts tiek uzskatīts par vienu no veiksmīgākajiem igauņu modernās arhitektūras paraugiem.

Tāpat kā 1928. gadā būvētā estrāde, arī jaunā varēja uzņemt 15 tūkstošus dziedātāju, bet bija iespējams izmantot arī plašu skatuvi. Pēc tā paša igauņu projekta 1960. gadā uzbūvēja estrādi arī Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, Viņģu parkā.

Tallinā – uz skatuves 43 000, Rīgā – 13 000

Mūsdienu svētku rīkotāji Igaunijā uzskata, ka vispiemērotākais skatītāju skaits ir aptuveni 75 tūkstoši, taču Dziesmu svētku laikā parasti vienkopus sanāk ap simts tūkstošiem skatītāju. 1988. gadā “Nakts Dziesmu svētkos” ik nakti esot ieradušies pat ap 300 tūkstošiem skatītāju. Savukārt 1969. gadā, kad atzīmēja Dziesmu svētku simtgadi, uz skatuves atradušies 24 500 dziedātāju. Parasti Dziesmu svētkos vienlaikus uzstājas ap astoņpadsmit tūkstošiem dziedātāju.

Arī Viļņas Viņģu parka estrādē rīkotāji plāno vietas līdz pat 100 tūkstošiem klausītāju, un 2014. gada svētkos estrādes zonā atradās 400 kori ar 15 tūkstošiem dziedātāju. Daļa pasākumu notiek arī estrādē Kalnu parkā un “Žalgiris” sporta stadionā. 2014. gada Lietuvas Dziesmu svētkos sēdvietu cenas svārstījās no 5 līdz 23 eiro, savukārt stāvvietas bija bez maksas.

Vairākkārt dzirdēts, ka Latvijā 2009. gada vasarā nebija iespējams rīkot popdziedātājas Madonnas koncertu, jo viņa uzstājas tikai tādas auditorijas priekšā, kas nav mazāka par 70 tūkstošiem. Tallinā Madonna dziedāja 72 067 klausītājiem. 2006. gadā grupu “Metallica” klausījās vairāk nekā 78 000 fanu, savukārt 1997. gadā Maikls Džeksons dziedāja vismaz 85 tūkstošiem.

2014. gadā 26. Igaunijas Dziesmu un deju svētkos kopumā piedalījās 43 000 dziedātāju un dejotāju, un šos svētkus baudīja gandrīz 
154 000 liels skatītāju pulks. Nav pat iedomājams, ka kāds gribētājs paliktu bez biļetes. Biļešu cenas 2014. gada svētkos svārstījās no 7 līdz 25 eiro. Salīdzinājumam – 2013. gada XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV deju svētkos uz Noslēguma koncertu uz vienu biļeti pretendēja 100 cilvēki, un pēc Mežaparka estrādes rekonstrukcijas pirmās kārtas, ko paredzēts īstenot līdz 2018. gadam, klāt varētu nākt 8000 sēdvietu. Līdz šim pieprasījums pēc sēdvietu biļetēm Noslēguma koncertā ik reizi vismaz astoņas reizes pārsniedzis iespējamo piedāvājumu.

1994. gadā, jau atjaunotās Igaunijas laikā, pēc igauņu arhitekta Romāna Smuškina projekta tika uzcelta Tartu brīvdabas estrāde Tehtverē, kurā ir ap 10 000 skatītāju sēdvietu un 5000 stāvvietu. Tartu dzīvo vairāk nekā 
97 000 iedzīvotāju. Kultūras intensitātes ziņā šo pilsētu var salīdzināt ar Liepāju, kurā ir gandrīz 78 000 iedzīvotāju, taču leģendārajā 1964. gadā celtajā koncertdārzā “Pūt, vējiņi!”, kura rekonstrukcijas nepieciešamību aktualizējis šobrīd norisošais festivāls “Liepājas vasara”, būtu vieta tikai 800 sēdvietām un 4500 stāv­vietām.

Visa Igaunija – vienā estrādē

Tallinā satikos ar Dziesmu svētku estrādes direktoru RIHO RĒMUSU, kurš savā amatā ir jau vairāk nekā divdesmit gadus. Igauņi viņu bieži kritizē par pārāk tuvo draudzību ar Tallinas mēru, populistiskās Centra partijas vadītāju Edgaru Savisāru. Neraugoties uz to, Dziesmu svētku estrādes attīstība ir acīm redzama un rodas iespaids, ka direktors, kurš pats dzimis vienā gadā ar estrādi, pratis sabalansēt savas partijas un valsts kultūras attīstības vīzijas. Parka kopējā platība ir 300 000 kvadrātmetru, no kuriem 
35 000 ir estrādes daļa ar zālienu un asfaltu. Pēc organizatoru aplēsēm, uz viena kvadrātmetra var novietoties četri klausītāji. Līdz ar to parka kopējā teritorijā teorētiski iespējams atrasties gandrīz visiem Igaunijas iedzīvotājiem – 1 miljonam 300 tūkstošiem.

– Kā Tallinas Dziesmu svētku estrāde gatavojas valsts simtgadei? Kad gaidāmi tuvākie remontdarbi?

R. Rēmuss: – Šoruden Tallinas pilsētas dome ir piešķīrusi līdzekļus torņa atjaunošanai – tas tiks kapitāli remontēts un pēc tam tur atradīsies Dziesmu svētku organizatoru centrs, preses un drošības dienesti. Pārbūvēs arī vecās biļešu kases, jo mūsdienās tās izmanto ļoti maz – skatītāji parasti ieejas biļetes pērk internetā. Biļešu kasu vietā atradīsies jaunais tūrisma informācijas centrs. Tāpat ļoti svarīgi ir veikt estrādes ēkas pamatu drenāžas un hidroizolācijas darbus, jo vecās tehnoloģijas kopš 1960. gada ir novecojušas un 2008. gada lielā remonta laikā naudas trūkuma dēļ darbi aizkavējās. Nenoliedzami, ir pienācis laiks arī domāt par gaisa kondicionēšanu uz skatuves, jo reizēm koncertu laikā ir ļoti karsts.

– Cik reizes estrāde līdz šim ir remontēta?

– Ilgus gadus tika atjaunota tikai fasāde, bet 2008. gadā ar pilsētas atbalstu bija iespējama pilnīga renovācija iekštelpām. Pēdējo piecdesmit gadu laikā parka teritorijā uzcelta tikai viena jauna ēka – publiskā tualete. Ar to, protams, nepietiek, un mums no padomju laikiem vēl ir daudz ēku, kuras nepieciešams pārveidot un piemērot mūsdienu vajadzībām. Ļoti svarīga ir arī pastāvīga vieta ātrajai palīdzībai un ugunsdzēsējiem.

– Kādi vēl ir plāni estrādes nākotnes attīstībai?

– Esmu sācis virzīt domu par Dziesmu svētku muzeju, kas varētu darboties kā Teātra un mūzikas muzeja daļa (līdzīgu muzeju ir iecere izveidot arī rekonstruējamajā Mežaparka estrādē – tās administratīvajā ēkā. – Red.). Tāpat estrādes ēkā varētu atrasties svētku organizatoru un koru biedrību centrs, jo uzskatu, ka šeit tam ir piemērotāka vieta nekā Tallinas vecpilsētā. Estrādes turpmākai attīstībai būtu nepieciešama arī otra, mazāka, skatuve un mūsdienīgas palīgtelpas māksliniekiem.

– Cik bieži estrādi izmanto citos gadalaikos?

– Tallinas iedzīvotājiem un viesiem vienmēr uzsveram, ka Dziesmu svētku estrādes parks ir brīnišķīga vieta gan ģimeņu piknikiem, gan pastaigām. Parka reljefs piesaista jaunatni – te bieži nāk skrituļslidotāji, riteņbraucēji un skrējēji. Tuvā nākotnē esam plānojuši ierīkot dušas, kuras varētu izmantot sportisti – arī slēpotāji un snovbordisti ziemā.

– Estrādē organizētie pasākumi ir ļoti dažādi – gan Dziesmu svētki, gan alus festivāls. Esmu dzirdējusi iebildumus, ka estrāde nav piemērota vieta pārmērīgai alkohola lietošanai.

– Dziesmu svētku aura un to nozīme igauņu kultūrā ir ļoti būtiska. Tas ir viens no svarīgākajiem nacionālās identitātes apliecinājumiem, tomēr parks nevar pastāvēt un attīstīties tikai reizi četros gados un pārējā laikā būt slēgts. Organizējot dažādus, nenoliedzami, arī finansiāli izdevīgus pasākumus, ir iespējams segt līdz pat deviņdesmit procentiem ikdienas izdevumu. Alus festivāla tradīcija ir nostiprinājusies un uzskatu, ka kauss alus nevienam neliek zaudēt savu cilvēcisko cieņu. Protams, pastāv dažādi aizliegumi ar mērķi atturēt bērnus un jauniešus no veselībai kaitīgu vielu patērēšanas. Mūsu sabiedrībai ir jābūt pietiekami izglītotai. Alus festivāls, dažādu rokkoncertu rīkošana dod iespēju apmeklētājiem aktīvi izmantot parku visu gadu, 24 stundas diennaktī.

– Ko jums pašam nozīmē Dziesmu svētki?

– Tas ir nepārtraukts darbs daudzu gadu garumā. Parasti neiedomājas par plašajiem sagatavošanas darbiem un milzīgo darbinieku komandu, kura visu paveic. Svētkiem ir dziļa nacionāla un svēta nozīme ikviena igauņa sirdī un, klausoties lielkora balsī, esmu lepns par man uzticēto atbildību.

FAKTI NO DZIESMU SVĒTKU VĒSTURES BALTIJĀ

1869. gada jūnijā Dienvidigaunijas pilsētā Tartu notika pirmie Dziesmu svētki Baltijā, kurus organizēja igauņu nacionālās atmodas dzejnieks un žurnālists Johans Voldemārs Jansens un vīru kora “Vanemuine” biedrība. Pirmajos Igaunijas Dziesmu svētkos (Eesti laulupidu) piedalījās 51 vīru koris, kā arī pieci orķestri ar 845 dziedātājiem un mūziķiem. Svētkos pirmo reizi skanēja patriotiskā dziesma “Mu isamaa, mu õnn ja rõõm” (“Mana dzimtene, mana laime un prieks”), kas vēlāk kļuva par Igaunijas valsts himnu (mūzikas autors – vācu komponists Frederiks Paciuss, himnas melodija vienāda gan Igaunijai, gan Somijai).

Lietuvā pirmais lietuviešu kora koncerts notika tikai 1895. gadā, bet pirmie Dziesmu svētki (Dainų šventė) tika rīkoti 1924. gada augustā Kauņā, piedaloties 86 koriem ar trim tūkstošiem dziedātāju.

Gan pirmskara, gan pēckara Lietuvā Dziesmu svētkus rīkoja katru ceturto gadu galvaspilsētā Viļņā vai kādā citā pilsētā. Pat padomju varas deportētie lietuvieši esot izveidojuši trīs korus Sibīrijā – Irkutskā.

Pirmie Vispārējie latviešu dziesmu svētki notika 1873. gada vasarā Rīgā, un tajos piedalījās ap tūkstoti dalībnieku.

Pirms Otrā pasaules kara visi Dziesmu svētki (izņemot IV Dziesmu svētkus Jelgavā) risinājās Rīgā, kur tiem ik reizi no jauna tika speciāli būvētas estrādes dažādos Rīgas laukumos. Estrāžu projektēšanā piedalījās ievērojamākie latviešu arhitekti – Jānis Frīdrihs Baumanis (1873, 1880, 1888), Konstantīns Pēkšēns (1895), Ernests Pole (1910), Pauls Kundziņš (1926), Aleksandrs Birznieks (1931, 1933, 1938, 1948). IX Dziesmu svētku kopkoncerti 1938. gadā skanēja īpaši svētkiem uzceltajā brīvdabas estrādē Uzvaras laukumā Pārdaugavā.

Mūsdienās var tikai mēģināt aptvert, kāda bija padomju Baltijas republiku pēckara izmisīgā slepenā cīņa par savu tautu kultūras pastāvēšanu. Proporcionāli tieši Igaunijā 20. gs. 60. gados bija visvairāk komunistiskās partijas biedru un kandidātu (pēc Lielās padomju enciklopēdijas 3. izdevuma datiem, 
590 940, Lietuvas PSR – 54 324, Latvijas PSR – 65 947), kuri 
izjuta lielāku atbildību saglabāt savas tautas nacionālo kodolu.

1955. gadā Latvijā kā pirmajā no Baltijas republikām Meža­parkā uzbūvēja jaunu, pastāvīgu estrādi. Tallinā un Viļņā – 1960. gadā.

Kas notiks ar Rīgas Mežaparka estrādi

Renovācijas tehniskā projekta izstrādes finansēšanai Rīgas pašvaldība Valsts kasē ņems aizņēmumu līdz 
1 772 400 eiro apmērā, bet projekta īstenošanai, tostarp autoruzraudzībai un būvuzraudzībai, 2017. – 2019. gadā – aizņēmumu līdz 45 miljoniem eiro.

Rekonstrukcija tiks veikta atbilstoši arhitektu Jura Pogas un Austra Mailīša biroju izstrādātajam skiču projektam.

Pirmajā daļā līdz 2018. gadam plānota skatītāju lauka un skatuves paplašināšana, kā arī pagaidu koru tribīņu projektēšana un būvniecība. Izmaksas – līdz 18 miljoniem eiro.

Otrajā daļā ietilpst esošo koru tribīņu pilnīga demontāža un jaunu tribīņu izbūves projektēšana un būvniecība līdz 2020. gadam. Jaunajā estrādē varēs atrasties 11 000 dziedātāju un vēl aptuveni trīs tūkstoši izvietoties uz skatuves tribīņu priekšā. Izmaksas – līdz 25 miljoniem eiro.

Līdz 2017. gada decembrim plānots saņemt būvprojektu, lai organizētu iepirkumu, 2018. gada augustā saņemt būvatļauju, bet 2020. gadā – nodot ekspluatācijā paveikto.

* Raksta sagatavošanā izmantota Saulcerītes Vieses grāmata “Mežaparks – pilsēta priežu silā”. Interneta vietnes www.periodika.lv, www.ut.ee, www.laulupidu.ee, www.dainusvente.lt, Энциклопедия Коммунист.Ru, A. Locika pētījums “Vēlā staļinisma arhitektūra (1945 – 1955)”.

LA.lv