Mobilā versija
-1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
28. novembris, 2013
Drukāt

Dziļo līniju gultnēs. Saruna ar Neli Zirnīti

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

“Transfūzija” – tā medicīnā sauc asiņu pārliešanu. Dzīvības šķidruma pārliešanas metaforu savas jaunās izstādes nosaukumā likusi arī māksliniece Nele Zirnīte. Viņas jaunākajos darbos, kas līdz 29. decembrim aplūkojami Jūrmalas pilsētas muzejā, mākslinieka radošais spēks kā dobspiedes tehnikas kodinātais “stiprais ūdens” – skābe – pārlejas metāla platē, caurspīdīgi klusās dabas objekti un cilvēku silueti negaidīti saplūst ar dabu, vidi un uzsāk jaunu, noslēpumainu dzīvi.

Pazīstamās grafiķes Neles Zirnītes saknes ir kaimiņos, Lietuvā. Savādi liktenīgs izrādījies dzimtā ciema, Akmenes puses Latvēļu jeb latviešu sādžas nosaukums – lielākā daļa Viļņas mākslinieces dzīves no tiesas noritējusi Latvijā, zemē, kurā viņa nokļuvusi mīlestības dēļ, zemē, ko viņa sauc par mājām. Te lietuviešu spēcīgajā grafiķu tradīcijā izaugusī māksliniece pieredzējusi latviešu grafikas mākslas vecmeistara Gunāra Kroļļa skolu, te dzimusi viņas meita un tapuši teju neskaitāmi brīnišķīgi, smalki un noslēpumaini darbi.

Pasaulē bez robežām


Pati Nele dzimtenes robežas gan nemēra, viņa saka – ja dzīvo ar pilnu atdevi, tu dzimsti ik rītu un mirsti ik vakaru. Viss ir vienkārši –atrodi savu misiju un “atrodies” pats savā profesijā, savā vietā, un būsi mājās. “Esmu radījusi pati savu pasauli un nesu to sev līdzi. Tu taču vari pārvietoties ne tikai pa valstīm un pilsētām, bet arī Visumā. Tieši to jau arī dara mākslinieks: paver jaunu telpu vietā, kas līdz šim rādījusies plakana.”

“Saulrieta eņģelis”, “Kolekcija”, “Transfūzija” – no mākslinieces darbu tumšo krāsu un ēnu caurspīdīguma strāvo savpats pasaules redzējums. Ne velti Neles talantu uzreiz ievēroja arī Latvijā un Eiropā, kur to novērtē arvien. Māksliniece viņai ierastā pieticībā mulsi prāto, ka tas noticis it kā pats no sevis. “Kaut kā labi uzņēma vide. Varbūt tāpēc, ka biju savādāka. Pati nekur nerāvos, cilvēki atradās paši.”

Neles pārliecība par ejamo ceļu, kaismīgā aizraušanās ar dobspiedes tehniku ir klusa, bet spēcīga. Māksliniece smejas – laikam tāpēc jau studijās Viļņā bijusi daļa pasniedzēju, kuri “apgājuši viņai apkārt”. Mākslinieces draugi mēdzot teikt – Neli no uzsāktā ceļa nevarot novirzīt nekas. Nele aizdomājas – jā, ir sajūta, ka viņā ir kāda programma, kurai dots ļoti maz laika. “Tas ir vairāk nekā gaiss, ko elpo. Tāpēc tu reizēm neaizdomājies, kurā vietā atrodies. Tu vienkārši atrodies šeit, un viss, kas apkārt, ir jāmīl.”

Šobrīd Nele ir rīdziniece, taču viņu sauc daba, ārpus pilsētas telpa. Arī līdzšinējā mākslinieces darbnīca Mākslinieku savienības nama mitrajā pagrabstāvā pārtapusi viņas darbu un skiču glabātavā, bet pašu dobspiedes darbnīcu māksliniece iekārtojusi Jūrmalā. Nele smejas – laikam jau Klaipēdas jūrnieka meitu neapturami vilina ūdeņu tuvums, turklāt reizē varot arī apciemot meitu un mazmeitiņu, bet vasarās esot laba izkustēšanās, tālo ceļu mērojot ar divriteni.

Dziļuma māksla


Protams, Nele uz pasauli skatās grafiķes acīm. Bet vai tad dzīve nav tikpat izaicinājumu un grūtību pilnā kā viena tāda grafikas darba radīšana? Māksliniece saka – līdzās pašas darbu radīšanai strādājot Latvijas Kristīgajā akadēmijā kā grafikas pasniedzējai, viņa sapratusi – grafikas darba grūtības norūda arī dzīvei. Māksla un dzīve viena no otras nav atraujamas.

Oforts ir māksla, kuras patiesība piedzimst oriģināla spoguļattēlā, izkodinātas metāla plaknes novilkumā – kā tējas pēdējais, vislabākais uzlējums, kura krāsās un faktūrā atklājas dziļa, Neles darbos – pat bezgalīga telpa. Jā, oforta tehnika jeb dobspiede ir fiziski smaga nodarbe. Vai nesievišķīga? Varbūt, Nele parausta plecus un pavīpsnā – viņu pašu daudzi saucot par sievišķīgu, bet Nele saka – svarīgs ir cilvēks. Viņas darbu tēlos un pašas dzīves izjūtā gan vīrišķais, gan sievišķais saplūst vienā, arī viņā pašā. Par viņas spārnoto būtņu miriāžu gleznojumiem nereti saka, ka tie esot ļoti femīni. “Nezinu, citi tās būtnes sauc par dvēselītēm, citi – par eņģelīšiem. Es to tā netulkoju. Man nepatiktu, ka tēliem būtu tikai kāda viena puse. Gribu pavērt plakni. Oforts ir dziļums, kam jāelpo. Pat drukāšanas procesā tu ar roku ierīvē, izglezno krāsu, iztausti katru līniju. Kad darbā piedzims caurspīdīgums, tas ir brīnums.”

Franču valodā oforts ir “stiprais ūdens”, skābe, kuras kodinātajās metāla gultnēs plūst krāsai. “Stiprais ūdens” ir arī Neles Zirnītes veidota izstāžu sērija, kuras nu jau ceturtais turpinājums gaidāms arī Jūrmalā, līdzās jaunajai personālizstādei. Mākslinieces izauklētais un īstenotais projekts, pirms pieciem gadiem iesācies kā brīvdienu meistarklases “ofortistiem”, bet tagad pāraudzis vairāku desmitu starptautisku autoru izstādēs, kas pulcējušas māksliniekus oforta tehnikas popularizēšanai un atbalstīšanai. (“Titānika 100 gadu atcerei”, jaundibinātās “Oforta ģildes” izstāde, “Stiprais ūdens” Latvijā un Šveicē). “Varētu jau to nedarīt, neorganizēt un visu laiku veltīt sev, bet nevaru tikai slīgt savu darbu eiforijā, vajag kaut ko plašāku,” saka Nele.

Eiropā sarežģīto un smago oforta darbu tehniku protot novērtēt. Tā ir prestiža. “Aizeju uz vienu darbnīcu, otru un redzu, ka tas viņus interesē. Te vairāk novērtē to materiālo. Bet māksla ne vienmēr būs ērti nopērkamais dizaina objekts. Jā, ir skaisti dizaina darbi, bet dvēseles tur nav. Māksla ir dziļākas lietas, kas iet absolūti “out”, kosmosā!”

Dzīvība ielīst telpā


Projektos, kopīgās izstādēs, organizatoriskos darbos un mākslinieciskā jaunradē pieci gadi kopš iepriekšējās Neles personālizstādes “Laika rezervuārs” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā paskrējuši nemanot. Jaunās izstādes nosaukums “Transfūzija” nācis kā trāpīgs zibens spēriens, meklējot terminu pārliešanas procesam. Māksliniecei bērnībā paticis spēlēties ar caurspīdīgām pudelītēm un trauciņiem, pārliet ūdeni un krāsainās vielas, radot jaunu substanci. “Ar roku ikreiz smērējot, mainot krāsas formu uz plates formu, tu it kā ielej savas asinis darbā. Grafiķiem tas darbs ir kā uz nažiem – uz plates varbūt izskatās skaisti, bet, kad nodrukā, viss var izplūst.” Oforts ir meistara darbošanās starp ideju un eksperimentu. Jaunajā izstādē skatāmi šogad un pērn tapušie darbi, daži no tiem tikuši uz izstādi Bāzelē. Nele stāsta, ka šoreiz arī pati dobspiedes tehnika ir pavisam cita – ļoti daudz ir no foto gravīras principa.

Svarīgākais, ja transfūzija, dzīvības pārliešana notiek starp mākslinieku un skatītāju. Ja kāds saka, ka nedomā par to, kā uz viņa darbu reaģē skatītājs, tam grūti noticēt. “Mani darbi ir tiem, kuri redz pasauli vizuāli, kam krāsas, tāpat kā man, plūst kā mūzika. Katrai līnijai ir tonalitāte, pat melnam ir neskaitāmi toņi. Kustība.”

Pievienot komentāru

Jaunajā "Oņeginā" nav "fašistu" un "mūsējo". Pilnā saruna ar Rubiķi un KalniņuDiriģents Ainārs Rubiķis un režisore Rēzija Kalniņa operā "Jevgeņijs Oņegins" aicinās uz "romantikas, ilūziju un realitātes cīņu". Kā viņu redzējums atšķirsies no Andreja Žagara iestudējuma 2010. gadā?
Draugiem Facebook Twitter Google+