Latvijā
Sabiedrība

Dzimis Rīgā, nonācis ASV hokeja Slavas zālē. Saruna ar Visvaldi Nagobadu 16


Visvaldis Nagobads: “Mūsējo, vecākās paaudzes mediķu, pieredzi diemžēl Latvijā nepieņem ar atplestām rokām. Man saka – tu mūs nesaproti, bet īsti nevar pateikt, kas ir tas, ko es nesaprotu…”
Visvaldis Nagobads: “Mūsējo, vecākās paaudzes mediķu, pieredzi diemžēl Latvijā nepieņem ar atplestām rokām. Man saka – tu mūs nesaproti, bet īsti nevar pateikt, kas ir tas, ko es nesaprotu…”
Foto – Ligita Kovtuna

“Viņš ir viens no visvairāk mīlētajiem un cienītajiem cilvēkiem hokejā,” par mūsu tautieti Dr. med. Visvaldi Nagobadu teicis ASV Hokeja federācijas prezidents Rons Degregorio. Ārsts nesen nosvinēja 95 gadu jubileju.

Ārsta Nagobada vārds iekļauts arī ASV hokeja Slavas zālē (2010. g.), un viņš pirmais saņēmis Starptautiskās ledus hokeja federācijas (IIHF) prezidenta Paula Loika vārdā nosaukto balvu, kas tiek piešķirta par īpašiem nopelniem hokeja attīstībā (2003. gadā). Laikā no 1967. līdz 1990. gadam bijis vadošais ASV hokeja izlases ārsts un ne tikai – Nagobads bijis hokejistu, jauno puišu draugs, padomdevējs un dažbrīd pat audžutēvs. Bet viena no izlases zvaigznēm Džimijs Kreigs esot viņam gluži kā dēls. Gan viņš, gan laba daļa slavenās hokeja komandas, kas 1980. gada olimpiskajās spēlēs Leik­plesidā uzvarēja PSRS hokeja izlasi, aizvadītā gada novembrī bija ieradušies Mineapolisā sveikt dakteri 95 gadu jubilejā.

Arī man bija izdevība apciemot gaviļnieku. Možs un priecīgs viņš sagaidīja mūs ar dakteri Jāni Dimantu savā mājā, kur viesistabā rotājās krāšņs rožu puš­ķis no māsas, pazīstamās diplomātes, savulaik Latvijas vēstnieces Francijā Ainas Nagobads-Ābolas. Bet blakus istabā galds noklāts ar vēstulēm un grāmatas “Gold, Silver, Bronze” (“Zelts, sudrabs, bronza”) eksemplāriem, ko doktors veltījis ASV hokejam un kurā viņš sakopojis savas atmiņas par nozīmīgākajiem brīžiem šai sporta jomā. Grāmatas vāku rotā foto no gaviļu mirkļa minētajā 1980. gada spēlē, kad doktors finālā uzskrējis uz ledus laukuma un apkampies ar Džimiju Kreigu. Grāmatā redzams arī foto, kur doktors tur rokā hronometru jeb magic stopwatch, par kura lomu stāsta tā: “Šis maģiskais stopwatch palīdzēja izcīnīt vēsturisko uzvaru. Bija tā – pirms spēles mani uzrunāja izlases galvenais treneris Herbs Brūks. Viņš mēdza apspriesties ar mani. Šoreiz Herbs novērtēja pretinieka – PSRS izlases – augstās spējas un bija nospriedis, ka spēles pēdējā trešdaļā sevišķi svarīgi ir raudzīties, lai hokejistiem būtu “svaigas kājas”, proti, ik pēc 35 – 40 sekundēm viņi jāmaina. Vienojāmies, ka es hronometrēšu laiku un došu signālus, kad hokejists jāmaina. Līdz šai dienai atminos krievu pārsteigumu un viņu trenera Viktora Tihonova izbrīnu. Bet mūsējais Helmuts Balderis bija “uzķēris”. Krievu izlases hokejists Valerijs Vasiļjevs vakarā mums uzsauca šampanieti un palūdza man atklāti pateikt: “Ko tu, dakter, devi savējiem ēst un dzert?! Pēdējā trešdaļa taču vienmēr ir mūsējā… Bet te mēs tikai saķērām galvu un kliedzām užas, užas! (briesmas – krievu val.).” Atbildēju apmēram tā – mūsu jaunības dzirksts!”

 

Neraugoties uz cienījamo vecumu, jūsos patiešām ir jaunības dzirksts.

V. Nagobads: Es visu laiku esmu pavadījis jaunu cilvēku vidū. Pat nekad neesmu ārstējis vecus cilvēkus, vienmēr bijusi darīšana tikai ar jauniem. 36 gadus nostrādāju universitātē, rītos agri cēlos, lai dotos uz darbu hos­pitālī. Mana sieva Velta, kura diemžēl jau aizsaulē, mēdza jokot – tu jau skrien tās jaunās meitenes skatīties… Nopietni runājot, kad sveikt bija sabraukuši mani puiši, tā arī teicu – pateicoties jums, vēl turos!

 

Mana draudzene Aina Rodriguez-Mata, kura arī novembrī svinēja nozīmīgu jubileju, uz to pašu manu jautājumu atbildēja tā: pirmkārt, galva ir tas orgāns, kas visvairāk jātrenē, otrkārt, ik dienu glāze sarkanvīna, treškārt, nevajag bāzt degunu svešās darīšanās…

Tā nu gan arī ir laba recepte! Un vēl – jau kopš mazām dienām esmu bijis ļoti kustīgs un ātrs. Skolā spēlēju hokeju, volejbolu, futbolu, basketbolu. Ģimnāzijas pēdējā klasē gāju trenēties Armijas sporta klubā pie Valdemāra Baumaņa.


 

Iestājāties Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātē, kas notika tālāk?

Kad biju pabeidzis divus pirmos kursus, sākās karš, mani iesauca leģionā. Dienēju sanitārajā rotā, strādāju frontes slimnīcā kopā ar latviešu ārstiem Pauli Dzintaru, Raini Bērziņu, Kārli Zvejnieku. 1944. gadā biju nonācis Tībingenē, Vācijā, franču zonā. Tur 1951. gada februārī pabeidzu medicīnas studijas, bet uz Ameriku aizbraucu jūnijā. Jau tolaik labi zināju, ka jābūt Dr. medicine, lai turpmāk varētu veiksmīgi strādāt profesijā. Sāku doktora darbu farmācijā, par hormoniem, tolaik jaunu tēmu. Lasīju un tulkoju no angļu valodas amerikāņu grāmatu par moderno terapiju, centos.

 

Cik valodas jau tolaik zinājāt?

Redziet, kad vēl bijām mazi bērni, tēvs pateica: ja gribat izaugt par inteliģentiem cilvēkiem, jums jārunā vismaz divās lielajās valodās, ar vienu vien latviešu valodu nekur tālu netiksiet. Mans tēvs bija Rīgas pilsētas 2. ģimnāzijas direktors, viņš stingri uzskatīja, ka izglītība ir pirmajā vietā. Un aizveda mūs uz Madame Šato franču bērnudārzu Rīgā, tur, kur tagad Zviedrijas vēstniecība. Kad sākām iet pamatskolā, vienalga ik piektdienu bija jāiet pie Madame Šato uz mājām un stundu pusotru jāmācās franču valoda, lai neaizmirstas. Bet pamatskolas gados mums mājās nāca studente Ērika Benefelde, ar kuru sarunājāmies tikai vāciski. Vēl tagad ar māsu Ainu jokojamies: “Vor dem Essen Hände waschen!” (“Pirms ēšanas jānomazgā rokas!”)

Līdz ar to, ģimnāziju beidzot, plūstoši runājām franču un vācu valodā. Dienējot franču zonā un strādājot medicīnas departamentā, nebija nekādu valodas problēmu. Ar angļu valodu gāja švaki. Nonācis Amerikā, sākumā strādāju slimnīcā par sanitāru, bet cītīgi ieklausījos, iedziļinājos, centos izzināt. Pēc trim mēnešiem jau varēju strādāt zviedru hospitālī par internu.

 

Kādas ir jūsu profesionālās saites ar kolēģiem Latvijā? Jūs esat arī viens no LĀZA – Latviešu ārstu un zobārstu apvienības – dibinātājiem 1947. gadā Eslingenā…

Priecājos, ka LĀZA tagad jauns un sparīgs vadītājs – Uģis Gruntmanis. Kā viņš, tā arī es uzskatām, ka šobrīd galvenais ir dot iespēju jaunajiem Latvijas ārstiem specializēties un papildināties ārzemēs, lai iegūtu jaunu pieredzi, ko pārvest uz Latviju. Mūsējo, vecākās paaudzes mediķu, pieredzi diemžēl Latvijā nepieņem ar atplestām rokām. Pats esmu dabūjis “aukstu dušu”, kad mēģināju ienest savas idejas. Zinu, ka arī vēl dažam labam tā bijis. Man saka – tu mūs nesaproti, bet īsti nevar pateikt, kas ir tas, ko es nesaprotu…

 

Jūs esat strādājis rok­rokā ar citu ASV pazīstamu latviešu ārstu Bertramu Zariņu.

Mēs esam seni draugi un domubiedri; abi esam ASV Sporta medicīnas asociācijas locekļi, divi vienīgie latviešu ārsti šai asociācijā. Bet mūsu pirmā tikšanās bija 1979. gadā Maskavā, kad Bertrams bija “Bostonas Bruins” ārsts. Izcils ārsts ortopēds, savulaik ASV olimpiskās izlases ārsts, kurš devis arī lielu ieguldījumu Latvijas medicīnā.

 

Par jūsu mīļoto hokeju runājot – kāpēc Rīgas “Dinamo” tā neiet?

Liela nozīme ir trenerim – vai viņš spēj saturēt kopā komandu un iedvest puišiem cīņassparu, vai viņam ir svaigas idejas.

LA.lv