Latvijā
Vēsture

1908. gada 8. aprīlī. Dzimis tēvzemes mīlestības dzejnieks Leonīds Breikšs 16

Pirms 110 gadiem Maskavas guberņas Jeļizarovas muižas pārvaldnieka ģimenē piedzima dzejnieks un literāts Leonīds Breikšs, tautā populāru patriotisku un lirisku dzejoļu autors.

Vairāki no tiem izmantoti kā patriotisku dziesmu vārdi. Te minama “Himna”, plašāk atpazīstama ar pirmajām rindām “Svēts mantojums…”, un Imanta Kalniņa komponētā un Ievas Akurateres dziedātā “Lūgšana”.

Bieži citē arī veltījumu Brīvības piemineklim “Brīvības pieminekļa balādi”: “Akmens runu runā. Akmens… Dievu lūdz…” Mūsdienu latviešu komponisti, piemēram, Jānis Lūsēns un Imants Mežaraups, turpina saviem jaunsacerētajiem skaņdarbiem izmantot Breikša dzejas.

Breikšu ģimene no Krievijas uz Latviju pārcēlās tikai 1920. gadā, bet dzejnieka tālākās gaitas liecina par stingru nacionālo pārliecību, brīžiem acīmredzot robežojoties ar radikālismu, jo Breikšs bijis arī “Pērkoņkrusta” biedrs.

Nepabeidzis jurisprudences studijas LU, literāts pārgāja darbā nacionāli noskaņotajā laikrakstā “Latvis”, bet 30. gadu beigās strādāja kā redaktors Sabiedrisko lietu ministrijas ideoloģisko rakstu nodaļā.

Nav brīnums, ka padomju okupācijas laikā viņš nonāca aizliegto autoru skaitā un tika apcietināts pat pirms 14. jūnija deportācijām – 1941. gada 17. aprīlī.

Breikša kameras biedrs Astrahaņas cietumā Mārtiņš Bisters liecinājis, ka dzejnieks mēdzis ik rītu citiem ieslodzītajiem norunāt kādu naktī sacerētu, parasti savai zemei un tautai veltītu dzejoli. Nebrīvā tapusī dzeja, diemžēl, nav saglabājusies.

Zināms, ka Leonīds Breikšs saslima un nomira, iespējams, Saratovas cietumā 1942. gada vasarā vai rudenī. Precīzāku ziņu diemžēl nav.

Svēts mantojums
Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai,
Un svētīts tas, kas drošs par viņu krīt,
Lai mūžu mūžos zelt un plaukt Dievs ļauj tai
Un saule liek pār mūsu druvām līt.

Te tēvu tēvi sviedros vagu dzina,
Šī saule pirmā svētījusi mūs,
Lai takas tās, ko pirmais solis mina,
Redz gaitā pēdējā reiz ejam mūs.

Par visiem svētumiem, ko sirdī nesam,
Lai šo ikviens sev pirmā vietā liek:
No zemes šīs mēs izauguši esam,
Mums šajā zemē galva jānoliek.

Vēl kaut kur…
Vēl kaut kur – aiz cilvēkiem un namiem,
Vēl aiz visa, ko tie mīl un nīst,
Ir kaut kas, kas daudzreiz sirdīm pāri
It kā neredzama gaisma līst,
Un ikviens, ko gaišums šis ir skāris –
It kā skaidrots – raugās debesīs.

Neredz…Neredz viņās acs nenieka.
Pusnakts tumsa…Zvaigžņu mirgojums.
Bet kaut kas – bez cerībām un prieka
Vēl no viņām runāt māk uz mums.
Bet kaut kas…Tik liels un nepasakāms
It kā gaisma dažreiz stāv mums blakām.

***
Par visiem ugunskuriem maigāk
Mūs silda sapņu ugunskurs,
Un laimīgs tas, kas stundā baigā
To smaržojošām šķilām kurs.

Un laimīgs tas, kas mūsu miņās
Spēj liegā gaismā uzstarot:
Sirds, gaiši noreibusi viņās,
Tam bagātīgu algu dod.

Saistītie raksti

Latviešu vēlējums
Lai dod mums Dievs, ka mūžam varam
Mēs laikmetiem un laikiem garām
Arvienu dzīvā straumē traukt.
Kā sēja nebeidzas un pļauja,
Kā nerimst Daugava un Gauja,
Lai latvji nerimst spēkā augt.

Lai dod mums Dievs, ka mēs šo laiku
Ar sviedriem un ar darbu naiku
Pār visiem laikiem ceļam tā,
Lai audzes, kas reiz ars šais laukos,
Mūs pieminētu vārdos jaukos
Un pateicībā saulainā.

Priecīgā sirds
Es nezinu, vai pelnījis,
Mans Dievs, es esmu Tavu balvu,
Bet saulains pavasara prieks
Man sirdi reibina un galvu.

Kas bērziem iemācījis šalkt?
Kas zvaniem iemācījis dziedāt?
Nu mirdz man visa pasaule
Kā rases lāse – vienā ziedā.

No kurienes šī dziesma nāk?
No kurienes šī gaisma staro?
Pār mani vītols sudrabots
Līdz padebešiem zaro.

Debesu tēvs, kas visu vadi
,Debess tēvs, kas visu vadi,
Kas šim laikam licis nākt,
Liec lai mēs un mūsu radi
Šalcam druvā mūžīgā.

Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Šalc no gada jaunā gadā
Mūžam krāšņāk, varenāk.

Liec, ka droša mūsu tauta,
Kas no pašas zemes nāk,
Mūžam Tavai saulei pretim
Šalko straumē varenā.

Kad urgas sāk rūkt
Gaisos nošalc vēstījums gaidītais,
Nemiers urgās virmo un palo.
Mēness, klusuma dārznieks svaidītais,
Zilos ūdeņos pilsētu skalo.

Sauli, siltā laipnībā smejošo,
Sauc viņš vakarā klusi pie malas.
Sveicot martu, pa pilsētu ejošo,
Viņš ar zvaigznēm sajūsmā dalas.

Nav vairs dienu, kas slepenāk solītu,
Nav vairs vēju, kad trauksmaināk grieztos.
Šķiet, ka sidrabs sirdī mums nolītu,
Līksme – skurbinot dvēselē spiestos.

LA.lv