Mobilā versija
+0.2°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. novembris, 2012
Drukāt

Dzimtas koka zarojums

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Vēlme pieķerties dzimtas vēstures pētīšanai Jēkabpils novada lauku attīstības konsultantei Inai Sēlei bijusi jau sen, bet nopietni tam pievērsusies vien pēdējos trīs gadus.

Meklēt liecības par saviem senčiem pamudinājuši divi spēcīgi dzinuļi – lai apzinātu saknes, jo tālāk par vecvecāku paaudzi neko nav zinājusi, un lai noorganizētu dzimtai piederīgo salidojumu. Jo Ina uzskata, ka katras kārtīgas lauku saimniecības pamats ir stipra ģimene ar tradīcijām un vēsturi.

 

 

Akmeņu kaudzīte

– Vispirms gribu sapulcināt savu dzimtu, tad – vīra. Uzaicināt visus, kurus esmu atradusi, lai cits citu iepazīst tie, kas saistīti ar radniecības saitēm. Daudzi pat nenojauš, ka viņos rit vienas asinis, – apņēmības pilna ir Jēkabpils novada Leimaņu pagasta “Priekšānu” saimniece Ina Sēle. Bet, lai šāds saiets varētu notikt, vēl esot krietni jāpastrādā. Tāpēc šo un varbūt arī nākamo ziemu vajadzēšot veltīt Latvijas Valsts vēstures arhīva virtuālajā lasītavā atrodamo dokumentu caurlūkošanai. Nepieciešamo informāciju, lai uzzīmētu tēva dzimtas koka stumbru, savākusi aizvadītajās divās ziemās, tagad esot jātiek skaidrībā, kādi priekšteči veido Gasiņu dzimtas koka zarus.

Cilvēku likteņi, dažādas likumsakarības, kas ietekmējušas ģimenes locekļu izvēles un virzību, Inu intriģējušas jau skolas laikā. Kaut arī padomju gados neviens nemudināja pētīt dzimtas vēsturi, viņa rūtiņu burtnīciņā veikusi pirmos ierakstus par savējiem. Apklaušinot tuviniekus, Ina esot noskaidrojusi tuvāku un tālāku radinieku tīklojumu 20. gadsimta ietvaros. Toties būtisks pavērsiens dzimtas apzināšanā noticis, kad Ina parunājusi ar klasesbiedra māti, kas zināja par Gasiņu dzimtas mājām.

– Viņa mani iepazīstināja ar kādu sirmgalvi, kuras albumā bija vairākas senas fotogrāfijas, kurās redzams gan mans vecvectēvs Juris Gasiņš, ar ratiem piebraucis pie ezera pēc zivīm, gan manas tantes ezera krastā.

Iepriekš par vecvectēvu, izņemot viņa uzvārdu, neko nezināju, bet tobrīd noskaidroju, ka fotogrāfijas tapušas pie neliela purva ezera, par godu kuram mājām bija dots tāds pat nosaukums – “Urvas”, un ka īpašums atradies tagadējā Jēkabpils novada Kalnu pagastā uz robežas ar Elkšņu pagastu, – stāsta Ina. – Klasesbiedrs mani aizveda uz manu senču mājvietu. Ieraudzīju līdzenu lauku, jo no ēkām bija palikusi pāri tikai akmeņu kaudzes.

Šo emocionālo mirkli, ko Ina piedzīvoja, pusmūžā pirmoreiz sperot soļus uz zemes, kur saimniekojuši viņas priekšteči vairākās paaudzēs, esot uzfilmējis dēls. Šis notikums dokumentēts tāpēc, lai varētu parādīt dzimtai, kad būs sanākusi vienkop salidojumā.

 

Virtuālā lasītava

Zinot vecvectēva māju nosaukumu un atrašanās vietu, enerģiskā sieviete varējusi daudz profesionālāk turpināt dzimtas vēstures izpēti. Tiem, kas vēlas noskaidrot savu identitāti, milzīgs ieguvums ir iespēja internetā piekļūt daudzu dokumentu oriģināliem digitālā formātā. To nodrošina Latvijas Valsts vēstures arhīva projekts “Raduraksti”, atverot virtuālo arhīva lasītavu, kur publiskotas Latvijas evaņģēliski luterisko, Romas katoļu, pareizticīgo, baptistu, reformātu, uniātu un vecticībnieku draudžu baznīcu grāmatas, kā arī rabinātu metriku grāmatas (līdz 1905. gadam), muižu dvēseļu revīzijas, 1897. gadā Kurzemes, Vitebskas un Kurzemes guberņās veiktās 1. Viskrievijas tautas skaitīšanas saraksti un pagājušā gadsimta sākuma preses izdevumi.

– Es šo brīdi ļoti gaidīju, jo man nav tik daudz laika, lai brauktu uz Rīgu, stundām sēdētu dažādos arhīvos un pētītu senus dokumentus. Vakaros, kad apdarīti ikdienas darbi, nu atliek tikai ieiet interneta vietnē www.lvva-raduraksti.lv un pārlūkot digitalizētos dokumentus, lai meklētu savus un vīra senču senčus.

Vispirms datorā izpētījusi digitalizēto Elkšņu pagasta draudzes baznīcas grāmatu un ekselī sākusi zīmēt dzimtas koku, sākot ar 1905. gadu (vēlāko gadu baznīcas grāmatas internetā nav pieejamas) un tad ejot pa paaudzei uz leju. Daži informācijas pavedieni trūkuši, tāpēc devusies uz Saukas baznīcu, kur ar kādas kundzes laipnu palīdzību varējusi caurskatīt baznīcas grāmatu oriģinālus. Ina atklāj, ka informācijas vākšanu par Gasiņu dzimtas stumbru esot atvieglojis tas, ka priekšteči pa tēva līniju kopš 1700. gada dzīvojuši “Urvās”. Tiesa, mājas parasti mantoja vecākais dēls, tāpēc jāmeklējot, kurp devušies jaunākie. To, no kurienes uz kurieni migrējuši cilvēki, esot iespējams noskaidrot, pāršķirstot muižu dvēseļu revīzijas. Grūtāk esot atrast no tēva mājām aizgājušās meitas, kas apprecoties maina uzvārdu. Ja baznīcas grāmatā neuzķerot šo faktu, tad radurakstu apzināšana pa sieviešu līniju varot iestrēgt.

Ina nosmej – lai darbi raitāk virzītos uz priekšu, esot pat reģistrējusies draugiem.lv, kaut gan iepriekš pret šo portālu bijusi skeptiski noskaņota. Reģistrējusies arī portālā 1188.lv, jo tad iespējams noskaidrot interesējošos stacionāro telefonu numurus.

– Draugos.lv visiem Gasiņiem uzrakstīju, lai atsaucas tie, kuriem varētu būt saistība ar Jēkabpils pusi, tātad varētu būt iespējama radniecība. Manuprāt, visi Gasiņi ir manējie, tikai jāmēģina tos pievienot ciltskokam.

Daļa neatbildēja, daži atrakstīja, ka neko tālāk par savu vectēvu nezina, taču atsaucās divi cilvēki, kas bērnībā esot dzirdējuši vecākus pieminam “Urvas”. Izrādījās, ka mūsu vecvecvectēvi bija brāļi. Šos abus zarus man vēlāk izdevās pievienot savam ciltskokam, – atceras Ina Sēle.

Viņai izdevies noskaidrot, ka ļoti kupls Gasiņu dzimtas zars aizvijies uz Kurzemi, otrs iestiepies Vidzemes augstienē, bet trešais – Pierīgā. Tagad arī zinot, ka pēdējais, kurš dzīvojis “Urvās” pie purva ezera, esot bijis vectēvs Jānis Gasiņš. Apprecoties viņš pārcēlies pie sievas uz Sunāksti, bet dzimtas mājas pamazām izputējušas.

 

No saimnieku cilts
ciltskoks_054_VS

Inas caurskatītajās baznīcas grāmatās teksts pārsvarā bijis vācu valodā, dažās – paralēli vāciski un krieviski, bet retās – latviešu valodā. Izpētes procesu atvieglojis tas, ka viņa prot visas šīs valodas. Lai vajadzīgā ieraksta atrašana veiktos raitāk, piefiksējusi, kurā ailē parasti rakstīts muižas nosaukums, kurā – cilvēka vārds un uzvārds. Tāpat zināšanai pierakstījusi, kurā baznīcas grāmatas lappusē atradusi nepieciešamo informāciju, lai gadījumā, kad kaut kas jāprecizē, nevajadzētu pārlapot visu grāmatu.

– Ja kādu tekstu nevarēju izburtot, rakstīju vēstuli uz arhīvu (interneta vietnē ir norādīta adrese ziņojumam). Šī iespēja noteikti jāizmanto!

Dzimušo un kristīto reģistros ir norādīts bērna vārds, uzvārds, dzimšanas datums, laiks un vieta; bērna vecāku vārdi un uzvārds, konfesija, sociālais stāvoklis vai nodarbošanās; vai bērns dzimis laulībā vai ārlaulībā, ziņas par krustvecākiem, tās personas vārds un uzvārds, kas bērnu kristījusi, un kristību vieta. Saderināto, uzsaukto un laulāto reģistros var atrast šo personu vārdus un uzvārdus, vecumu, sociālo stāvokli un arodu, dzimšanas vietu un konfesiju, iepriekšējo ģimenes stāvokli, saderināšanās, uzsaukšanas un laulāšanas datumus. Savukārt mirušo reģistros ir minēts gan aizgājēja vārds, uzvārds, dzimšanas vieta un ģimenes stāvoklis, gan miršanas datums un vieta, nāves cēlonis, apglabāšanas datums (dažreiz arī vieta). Katoļu draudžu mirušo reģistros mēdz būt ziņas par palikušo atraitni un bērniem.

– Iegūto informāciju es ievadu datorā, izmantojot programmu Microsoft Visio. Ja par datu pareizību esmu pārliecinājusies, rāmīti ar ziņām par dzimtas locekli iekrāsoju melnu, ja vēl nepieciešama precizēšana, rāmīti apvelku sarkanā krāsā, – stāsta dzimtas sakņu pētniece.

Vai Inai ir izveidojies priekšstats par saviem senčiem – kāds varētu būt viņu kopportrets?

– Manā dzimtas kokā dominē zemkopji, bijuši gan saimnieki, gan kalpi, bet vīra dzimtas kokā vairāk atrodami amatnieki. Vēl atklājās, ka daudziem (vismaz man tuvākajās paaudzēs) bijusi interese par kultūru un mākslu. Piemēram, mans vecvectēvs ir darbojies amatierteātrī un Elkšņos dibinājis izglītības biedrību. Un vēl interesants fakts, ka Gasiņu dzimtā māsīcas diezgan bieži precējušās ar brālēniem, toties vīra priekšteču ģimenes bijušas vairāk svētītas ar bērniem. Ļoti daudz noderīgas informācijas par “Urvām” un saviem priekštečiem atradu pirmskara laikrakstos portālā www.periodika.lv.

Ina atzīst, ka nu viņai esot mierīgs prāts, jo ar dzimtas koka pamatstumbram piederīgajiem izdevies piepildīt garu papīra rulli. Taču vēl nevarot dusēt, jo urda azarts pēc iespējas ātrāk atrast dzimtas koka iztrūkstošos zarus. Turklāt viņa ar izpēti aizraujas ne vien pati, bet arī rosina sava pagasta un apkārtējo pagastu ļaudis darīt to pašu – meklēt savas saknes. Septiņos pagastos interesentiem stāstījusi, kā šī izpēte veicama. Tagad dalīties pieredzē tiekot aicināta uz skolām.

 

Pievienot komentāru

Aukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības; sestdien stindzinās pat -16 grādu salsAukstums šoziem paņēmis jau 29 cilvēku dzīvības, bet vēl vairāki simti ar ķermeņa atdzišanu nonākuši slimnīcā, piektdien vēstīja raidījums “LNT Ziņas”.
Draugiem Facebook Twitter Google+