Foto – Anda Krauze

Dzimusi skatuvei. Saruna ar aktrisi, festivāla “Mana zvaigzne” rīkotāju Dzintru Klētnieci 2

Tie, kuri viņu ir redzējuši uz skatuves, – neaizmirsīs, jaunākie viņas enerģiju, savdabību un humoru sajutīs šajos atmiņu zibšņos. Dzintra Klētniece – aktrise un režisore, monoizrāžu “māte”. Viņas nopelns ir arī Starptautiskā monoizrāžu festivāla “Zvaigzne” radīšana un rīkošana. Šogad festivāls notiks jau 11. reizi. No 7. līdz 12. oktobrim varēsim skatīt izrādes Rīgā, Jēkabpilī, Jūrmalā, Ērgļos. Un arī tad, kad Dzintra Klētniece stāsta par savu dzīvi, tā ir īsta monoizrāde. Lūdzu – priekškars veras!

Reklāma
Reklāma

Trešā zvana trīceklītis 


Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”
Kokteilis
Numeroloģijas tests: aprēķini savu laimīgo skaitli un uzzini, ko tas par tevi atklāj 10
Lasīt citas ziņas

Droši vien es vairs nebiju plānota, manai vecākajai māsai jau bija sešpadsmit, un tas bija pēckara laiks… Bet es tomēr pievārēju šauro bezizeju un visi ģimenē bija laimīgi. Tomēr domāju, ka dzimšanas laiks mani ir ietekmējis, kā zinātnieki teiktu, šūnu līmenī. Visu mūžu man ir bijušas pazīstamas bailes. Trīsdesmit piecus gadus nostrādāju teātros, bet pēc trešā zvana, kad tūlīt jāiet uz skatuves, sākas tādas bailes… Skaļruņi aicina uz skatuvi, dzirdu troksni publikā… Man allaž ir licies, ka visi šķirsta programmiņu un pukojas: ā, vai dieviņ, atkal Klētniece, laba luga, bet kāpēc Klētniecei tur jāspēlē? Jā, tādas īstas, patiesas pārliecības, ka par mani labi runātu, man nav bijis. Varbūt publikā kāda skatītāja aiz prieka spiedza: paldies dievam, Klētniece spēlēs! Bet es jau domāju tikai to sliktāko. Murgs! Visu mūžu man ir neticība sev.

Tagad taisu lielu starptautisku projektu par Blaumani. Mēģināsim savienot viņa “Skroderdienas Silmačos” un “Trīnes grēkus”, spēlēs daudzu valstu aktieri vairākās valodās un mūsējie arī. Kas jau iepazinušies ar šo projektu, slavē – cik interesanti, cik labi, ka citu valstu aktieri iepazīs un iemīlēs Rūdolfu Blaumani! Bet es joprojām domāju – atjēdzies, tas nav nekas! Un tā man ir visās lietās, un tas gan ir traucējis. Sev ticēt tomēr vajag. Turklāt lielākoties jau dzīvē esmu dzirdējusi uzslavas. Tirgū pērku kāpostus vai burkānus un dzirdu: re, kā Niskavuori saimniece iepērkas! Parēķinu, “Niskavuori saimnieces jaunību” spēlēju Valmieras teātrī 1972. gadā. Tātad viens tirgus vecītis vēl atceras Valmieras teātra izrādi “Niskavuori kundzes jaunība”! Racionāli spriežot, varu būt gandarīta. Jā, bet trīceklītis ir, un man šķiet, ka tas ir kopš manas gaidīšanas laika kara beigās.

CITI ŠOBRĪD LASA

Vispirms – režisore


Mani vecāki spēlēja amatieru teātrī Jumpravā, dejoja tautas dejas, dziedāja korī. Mamma spēlēja teātri gandrīz līdz miršanas stundai, nu, ķerti bija! Citādus viņus neatceros kā ķertus. Tik apspriedās – kur nu atkal šovakar ir mēģinājums. Un tad – vai ies kopā ar mani, jo vienu jau mājās neatstās. Vecāki brauca arī uz Rīgu teātri skatīties. Reiz viņiem bija nopirktas biļetes uz “Zaļo zemi” Drāmas teātrī. Ir izsaukta Anniņa, mammas palīdzīte, kura šad un tad brauca mani pieskatīt. Bet atnāk no viņas ziņa, ka esot slima, nevar tikt. Vecāki ar šausmām saprot, ka četrgadīgais skuķis jāņem līdzi uz “Zaļo zemi”.

Somā tiek likts pa lellei, pa spēļlietai, bonbongas, saldās maizītes, pudelē limonāde. Jo vecāki var iedomāties to troksni, ko teātri sacelšu. Viņi zina, ka viedokli neslēpšu, es taču runāšu atklāti – ko domāju par “Zaļo zemi”, Andreju Upīti… Bet viss notiek gluži otrādi. Vietiņa, vēl šodien atceros, bija pirmā balkona pirmajā rindā labajā malā. Skuķis iekrampējies balkona samta apmalē un skatās visu izrādi bez kustībām. Starpbrīdī, kad vecāki rosina iet ēst kūciņu, skuķis atbild, ka nekur neies, jo tūlīt viss notiks, ka nenokavējam. Tā noskatos visu “Zaļo zemi”. Kā šodien atceros Jāni Osi – Brīviņu saimnieku, Veltu Līni – Bērziņu Lieni, Alfredu Videnieku – Zarēnu Kārli.

Kad pārbraucām mājās, ķēros klāt režijai. Man bija uzdāvināts Raiņa “Zelta zirgs”, 1949. gada izdevums, un lasīt es pratu. Jā, neņēmu iestudēt mazus štrunta dramaturgus, bet sāku ar Raini. Pagrabiņa augša bija Stikla kalns, kaimiņam bija zirgs un mums arī zirdziņš, ko nolēmu pārkrāsot. Lomas sadalīju šādi: tēvam – Balto tēvu, mātei – Melno māti, par Lipstu un Biernu neatceros, sev es iedalīju Saulcerīti, ko gan citu!? Antiņa lomai bildināju trīsdesmit piecus gadus vecu traktoristu, kurš dzīvoja kaimiņos. Ar tēvu un māti tūdaļ sākām mēģināt. Aiz gultas, kur viņi gulēja, bija skapis ar lielu spoguli. Tajā varējām redzēt, kā mums iznāk. Vecāki saprata, ka ir jāmēģina.

Reklāma
Reklāma

Bet lielākais trieciens man bija no Antiņa, viņš iedeva man kurvīti, – nespēlēšot. Gāju vēl. Trešajā reizē, kad viņu aicināju piedalīties Raiņa lugas iestudējumā, viņš nikni uzkliedza – vai tu vāksies prom, un sāka ņemt siksnu nost. No siksnas nekas saulains nenāk, to zināju, tāpēc manījos ātri prom. Vecāki saprata, ka bērnam interesē māksla, tāpēc nopirka biļetes uz baletu “Romeo un Džuljeta”.

Atceroties, cik aizrautīgi noskatījos “Zaļo zemi”, uz opernamu vecāki neņēma līdzi ne lelles, ne saldās maizītes, ne limonādi, neko. Baleta izrādē izslīdu mammai no klēpja un sāku klusas pastaigas starp solu rindām, jo nav taču teksta! Un pilnā balsī pa visu operu jautāju – kad viņi beidzot sāks runāt? Vecāki mani kušina. Stāvu pie pēdējās rindas, kādu brīdi vēroju, kā Romeo un Džuljeta dejo, un atkal skaļā balsī – mammu, kad viņi sāks runāt? Nu māte ar tēvu ķer bērnu, un cauri ir ar skatīšanos. Kad vēlāk arī no baleta “Doktors Aikāsāp” solistiem pieprasīju tekstu, opernama apmeklējumi beidzās, jo vecākiem bija pārāk liels kauns no citiem skatītājiem.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.