Mobilā versija
Brīdinājums -0.4°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
16. augusts, 2014
Drukāt

Dzimusi Amerikā ar Latviju sirdī
. Saruna ar Irmu Kalniņu (15)

Foto-Anda KrauzeFoto-Anda Krauze

Latvietība, etiķete, filantropija – pirmie vārdi, kas nāk prātā, domājot par IRMU KALNIŅU – ASV dzimušu dāmu, kas spēkus un enerģiju veltī Latvijai. Brīnišķīgu dāmu ar labu uzvedību un labu sirdi. Šodien viņa ir tērpusies baltā kostīmā, rotājusies ar vecmammas dāvātām kamejām un mātes dotu Nameja gredzenu. – Šīs rotas mani stiprina, es jūtu saikni ar saviem vecākiem, vecvecākiem, kuri mani ir veidojuši, – teic Irma Kalniņa. Un sāk savas dzīves stāstu.

 

Tu nedrīksti padoties!


Piedzimu Ņujorkā. Manai mātei patika skaistas vietas, tāpēc izvēlējās dzīvot Terītaunā, kur tilts iet pāri Hudzonas upei un ir skaists skats. Bet to jau mēs neredzējām, jo tēvs sākuma gados bija sētnieks un mēs dzīvojām pagrabā.

Mans tēvs Ādolfs Ferliņš pirms kara Rīgā bija drēbnieks, tāpat kā viņa tēvs. Vectēvam sākumā viņa tēvs gan licis kļūt par kalēju. Bet viņš, būdams trauslas miesas būves, teicis – nē, tas nav man! Un izvēlējies drēbnieka arodu. Pirms kara viņiem piederēja glauns veikals Merķeļa un Krišjāņa Barona ielu stūrī. Bet mana māte par savu ģimeni klusēja, jo bija par smagu to visu atcerēties. Mammas tēvs Kārlis Augusts Bušs nomira izsūtīšanas laikā ceļā uz Sibīriju. Viņam tas ceļojums bija par smagu. Vecmāmiņa Minna Natālija un manas mammas divpadsmit gadus jaunākā māsa Irmiņa dzīvoja izsūtījumā Sibīrijā smagos apstākļos līdz 1957. gadam. Bet savu vecāko meitu – manu mammu Ēriku – vecmāmiņai izdevās izglābt no izsūtīšanas. Bija tā. Mani vecāki dzīvoja vienā mājā ar vecvecākiem, tikai blakus dzīvoklī. Kad 1941. gada jūnijā Dzirnavu ielā 109 ieradās čekisti ar izsūtāmo sarakstiem, kurā bija arī manas mātes Ērikas vārds, viņi vispirms klauvēja pie vecmammas dzīvokļa durvīm. Vecmāmiņa bija ļoti gudra, apķērīga sieviete un teica: “Jums ir vecs saraksts, Ērika ir mirusi.” Tā viņa izglāba savu vecāko meitu.

Mūsu dzīvi veido vecāki, viņi mums dod estētiskās vērtības, centību un domu par nepadošanos – vienalga, kādos apstākļos esi nonācis, tu nedrīksti padoties. Par latviešu pirmajiem darbiem trimdā ir krāšņi stāsti. Arī par to, kā viņi cits citu stiprināja un uzturēja možu garu. Tēvs teica: sētnieks tu būsi pirmdienas rītā, bet sestdienas vakarā uzvelc fraku un ej uz balli vai operu! Tēvs strādāja trijos darbos. Nekādā gadījumā nevēlējās saņemt kāda labdarības fonda atbalstu, nē, nekādā ziņā! Māte zināja itāļu, franču, vācu, angļu, krievu, latviešu valodu, bet viņas pirmais darbs bija Bruklinā daudzdzīvokļu mājas kurtuvē lāpstot ogles krāsnī. Latvijā domā, ka mums trimdā bija ekskluzīva dzīve, bet viss nāca ar milzīgu darbu.

Kad man bija pieci gadi, vecāki pārcēlās uz Longailendu, dzīvojām tieši pie jūras. Mājās runājām tikai latviski. Piektdienu vakaros, kad pārējie gāja uz kino un randiņiem, man bija jāmācās, kāda bija rudzu raža 1933. gadā Zemgalē, cik pietekas ir Gaujai. Latvietība, baznīca, latviešu nometne katru vasaru, skauti, gaidas, koris, tautas dejas, lai tikai saglabāt latviskumu, kristietību un lai nekad nezaudētu cerību, ka Latvija kādu dienu būs atkal brīva! Bet es gribēju būt kā visi pārējie amerikāņu bērni.

 

Divi notikumi, kas pārvērta dzīvi


Divi notikumi manu bērnību pārvērta līdz nepazīšanai. Kādu rītu nespēju vairs pastaigāt, viena kāja bija pilnīgi paralizēta, otra mazliet. Bērnu trieka. Lai gan biju vakcinēta, tomēr pote nebija iedarbojusies, un gandrīz gadu pavadīju īpašā bērnu triekas slimnīcā, kur māsiņas bija mūķenes, kā filmās – visas melnā. Ojārs man dažkārt pārmet: tu mani, kad esmu saslimis, nežēlo! Nav tā, ka nežēloju, tomēr nesaku: vai, mīļumiņ, kas tev notika, bet saku – jāsaņemas un būs jādara tas un tas. Jo man tolaik mūķenes iemācīja – ir citi, kas ir vēl slimāki par tevi, nežēlojies! Un uz priekšu! Slimnīcā mums bija tāda gara telpa un no viena gala līdz otram – virves. Pie tām varējām turēties un rāpot uz priekšu. Tās ir spilgtas atmiņas. Skaidri atceros, ka slimnīcā bija jābrauc ar liftu augšā, kur taisīja mugurkaula punkciju pie skaidras apziņas, bez narkozes. Un tev neļāva raudāt. Tu nedrīksti raudāt! Varbūt tāpēc tagad es raudu par katru sīkumu. Toreiz bērnībā, kad gulēju šajā slimnīcā, nevarēju nojaust, kas še risināsies pēc vairākiem gadu desmitiem. Kad tēvam veica lielo sirds operāciju, ik pārdienu braucu milzīgu gabalu no Vašingtonas uz Longailendu pie viņa. Kaut kas šajā mazajā pilsētiņā man šķita pazīstams. Reiz abi ar Ojāru bijām atbraukuši un jautāju māsiņai, vai gadījumā te kaut kur nav liela bērnu slimnīca. Kā tad, māsiņa saka, tepat ap stūri! Redz, kā! Mans tēvs nomira šajā slimnīcā, bet tepat blakus atradās tā, kur es bērnībā ārstējos. Tagad bērnu slimnīca ir rekonstruēta par miljoniem dolāru – milzīga, speciāla slimnīca, bet mūķeņu daļa ir muzejs. Devos turp un vēlējos aprunāties ar galveno mūķeni. Pastāstīju, ka reiz bērnībā šeit ārstējos. Mūķenei bija tuvu pie deviņdesmit gadiem, viņa jautāja – bērns, kā tad tevi sauca? Es saku – Irma Ferliņš. Paskatīsimies, nē, es tavu vārdu neatceros, mūķene pašūpoja galvu. Jautāju, kā panācāt, ka slimnīca ir tik grandiozi un moderni atjaunota? Bijis īpašs labvēlis, kurš stāvējis un kritis par to. Es jautāju, kurš tad tas bija. Viņa nosauca vārdu – Rikī Lazio, un es saķēru galvu – mans kaimiņš no blakus mājas, mans bērnības mazais brālītis! Es to puiku ļoti mīlēju, viņš bija itāļu izcelsmes.

Nākamais brīdis, kas mainīja dzīvi vienā mirklī, – kad man bija deviņi gadi un brālim Jānim trīspadsmit, nomira mūsu mamma. Pēc gada tēvs apprecējās ar sievieti, kas bija gluži cita rakstura nekā mana māte. Elēna bija katoliete, jaunākā septiņu bērnu ģimenē no Aizputes, izstudējusi par juristi. Strādāja Ņujorkā Manhetenā un katru dienu brauca ar vilcienu uz darbu. Un, vakarā atgriežoties, vēlējās, lai māja būtu tīra, vakariņas galdā, veļa izmazgāta, izgludināta, dārzs sakopts. Un es to veicu kopš divpadsmit gadu vecuma, kad Elēna atlaida mājkalpotāju. Tāds pamātes stāsts. Bet es skatos no gaišās puses – es māku to visu darīt, man nav grūti. Tolaik biju tā pārņemta ar domu, ka man jābūt labam bērnam, labai meitai, ka es klausīju. Tomēr iekšēji ļoti protestēju. Un, kad sāku studēt universitātē, kur tēva un pamātes nebija, kļuvu par hipiju. Bet biju hipijs ar bremzi – nelietoju narkotikas un alkoholu dzēru ar mēru. Tas bija Vjetnamas kara laiks, mēs gājām protesta demonstrācijās. Tur bija arī komunisti, kuri aizstāvēja šo karu, un man bija jālamājas viņiem pretī, ka viņi nezina, ko runā. Atbrauciet man līdzi uz Latviju, es parādīšu, ko komunisti ir nodarījuši manai ģimenei, es viņiem teicu. Mūsu universitāte bija pirmā, ko demonstrāciju dēļ slēdza, semestris bija jāpārtrauc un pirmais kurss jāmācās neklātienē. Ar vecākiem bija smagas sarunas, jo viņi nesaprata, kāpēc es iesaistos demonstrācijās. Bet es teicu, ka tomēr biju laba meitene, jo cīnījos pret komunistiem.

 

Studē pedagoģiju!


Tēvs teica: tev var atņemt mājas, zemi, rotas, gleznas, visu, bet tev nevar atņemt izglītību, un tāpēc tu mācīsies. Es ļoti gribēju kļūt par ārsti. Tas ir tipiski, ja bērns pats ir slimojis, ja zaudējis māti. Es ārstēju visus kaķus, suņus, ko vien varēju dabūt rokā, liku viņiem leikoplastus, mazgāju, sukāju spalvu, pat pūderēju. Bet tēvs teica – nē, tu nebūsi ārste! Pirmkārt, tu neesi pietiekami gudra. To nu gan bija sāpīgi dzirdēt. Un, otrkārt, viņš teica – tas nav sieviešu amats. Skolotāja ieteica, lai darbojos interjera, estētikas jomā. Tam arī tēvs nepiekrita, jo, viņaprāt, visi vīrieši, kuri darbojas šajā nozarē, ir tādi dīvainīši. Tēvs uzskatīja, ka es labi saprotos ar bērniem un man jākļūst par skolotāju. Tad man būs brīvas vasaras, ko bez rūpēm varēšu pavadīt kopā ar savu ģimeni. Teicu OK, tas izklausās labi. Studēju arī psiholoģiju, mākslas vēsturi, bet, kad beidzu universitāti, Amerikā ar skolotāju darbiem bija ļoti grūti. Tēvs teica – tagad izmācies par sekretāri! Es raudāju – kā, es taču esmu pedagoģe! Bet kā jēriņš tomēr iemācījos arī sekretāres prasmes. Kailais bizness man šķita banāls un neestētisks. Tāpēc sāku strādāt lielā televīzijas raidkanālā, kam meitas uzņēmums bija zinātnisks – ražoja satelītus. Tur bija slepenība, ieiešana telpās ar kodiem un tā tālāk. Ļoti interesanti.

 

Tēva mācība


Tie bija gadi, kad cilvēki domāja par savu gaumi. Tas bija Žaklīnas Kenedijas, Greisas Kellijas laiks. Dāmas staigāja kā dāmas un kungi – kā kungi. Kad mana māte nomira, iepirkties palīdzēja tēvs. Viņš nāca līdzi uzlaikošanas kabīnē un komandēja: panāc šurp, pagriezies, nē, nē, velc otru kleitu! Es gribēju pazust no zemes virsas, citas sievietes blakus kabīnēs taču to dzird! Bet viņš negāja ārā, gribēja redzēt mani kleitā, tur, kur tas lielais spogulis. Tēvs mācīja – nekad nepērc lētu apģērbu, pērc vienu lietu, bet labāko, ko vien vari atļauties. Un neiekulies parādos! Ja tev naudas nav, nepērc! Tēvam bija plāns, viņš teica: es tevi audzināšu tā, ka tu varēsi pusdienot ar Anglijas karalieni un pēc tam būt tikpat šarmanta un jauka, noejot lejā pie viņas kalpiem, un ar cieņu izturēties arī pret viņiem. Es tolaik domāju, vai nu tā varētu būt, tas ir pārāk ekstrēmi. Kad pēc trīsdesmit pieciem gadiem tas viss manā dzīvē notika, sapratu, ka tēvam ir taisnība. Un viņa etiķetes mācība ir noderīga.

 

“Latvijas renesanse”


1988. gadā kopā ar mākslinieku Valdi Kupri nodibināju asociāciju “Latvijas renesanse” (“Latvian Renaissance Association”). Valdis gribēja atbalstīt kultūru, es – veselību. Sākām ar kultūras atbalstu, taču visi, kuri brauca uz ASV – teātri, kori, mākslinieki –, lūdza mums zāles saviem slimajiem tuviniekiem. Sapratām, ka te kaut kas nav kārtībā – mēs pērkam biļetes, lai kultūras cilvēki varētu uzstāties ASV, bet vajadzētu sakrāt naudu, nopirkt zāles un sūtīt uz Latviju. Tā nosvērāmies par labu Latvijas medicīnai, Latvijas cilvēku veselībai. Man sevišķs prieks, ka sarūpējām ārstēšanos ārzemēs ļoti slimiem Latvijas bērniem un daudzus izdevās glābt. Es to uzskatu par lielu nopelnu savā dzīvē, bet tēvs teica: tu pārāk domāji par citiem, tev vajadzēja domāt par savu ģimeni. Biju precējusies ar amerikāni, man ir divi dēli un meita. Tēvs domāja – lai citi nodarbojas ar labdarību. Bet es sekoju teicienam – kad vēl, ja ne tagad, kurš cits, ja ne es. Un rūpes par Latviju uzskatīju par savu misiju. Kopš tā laika es aizvien domāju, ka ir jāziedo savs laiks, palīdzot citiem cilvēkiem.

1989. gadā sākās braucieni uz Latviju, vedot medikamentus. Esmu sēdējusi lidmašīnas astē pufaikas mētelītī. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad sapratām, ka krievu puse zāles vairs nepiegādās, nodibinājām Krīzes komiteju. 1992. gadā pirmais LR valsts vadītājs Anatolijs Gorbunovs viesojās Ņujorkā ANO mītnē. Vēlējos ar viņu parunāt. Kāds kungs pacēla klausuli, teicu – esmu Irma Džonsone, vēlos runāt ar Gorbunova kungu. Viņš jautāja, kādā nolūkā. Teicu, ka zinu – Latvijā vairs zāles no Maskavas neievedīs. Avoti ir nogriezti. Un ka Gorbunova kungam ir jāizsludina ārkārtas stāvoklis. Ja tas nebūs izsludināts, humāno palīdzību nevarēsim sniegt. Un tas kungs, kurš atbildēja pa telefonu, bija Ojārs Kalniņš. Un tā sākās humānā palīdzība Latvijai. Iesaistījās arī Amerikas valdība ar projektu “Bush Humanitarian Aid to the Baltics” (Buša humānā palīdzība Baltijas valstīm), sekoja Klintonu viesošanās Latvijā un Hilarijas Klintones Latvijas – Amerikas slimnīcu partneru projekts (Bērnu klīniskā slimnīca, Dzemdību nams un ebreju slimnīca “Bikur Holim”).

Mēs ar Ojāru Kalniņu sapratāmies no pusvārda. Es uzskatu, ka viņa patriotisms nav pietiekami novērtēts. Pirms tam par Ojāru Kalniņu neko nezināju. Biju redzējusi viņu televīzijā. Skatījos un domāju – kas tas ir par cilvēku, kas tik skaidrā valodā, tik precīzi un emocionāli, bet loģiski var izskaidrot Latvijas situāciju!? Nemaz neievēroju titros uzvārdu, bet domāju – wow!, ja mums ir tādi cilvēki, Latvija ir labās rokās. Viņš tolaik strādāja Latvijas vēstniecībā ASV. Tad sākām sadarbību. Lai noslēgtu vienošanos par humāno palīdzību, uz Vašingtonu bija uzaicināts labklājības ministrs dakteris Teodors Eniņš. Viņš man zvana: Irmiņ, lūdzu, atbrauc, es te neko nesaprotu. Arī lielas ASV labdarības organizācijas (“Project Hope” William Walsh) prezidents, ar kuru jau iepriekš daudzas reizes biju tikusies, man zvana – Irma, tev jābrauc! Bērni raud: mamma, tu atkal brauc prom! Es tūliņ būšu atpakaļ, mierinu, kāpju lidmašīnā un braucu uz Vašingtonu. Šajās sarunās Ojārs Kalniņš bija tulks. Tā bija pirmā reize, kad satikāmies. Viņš palīdzēja ar savām idejām, domām, kā varētu labāk. Viņam bija sakari Vašingtonā, kas veicināja humāno palīdzību Latvijai.

(Turpinājums nākamajā “Mājas Viesa” numurā.)

IRMA KALNIŅA

*dzimusi 1950. gada 7. oktobrī Ņujorkā

*diplomāta un politiķa, bijušā LR vēstnieka ASV (1993. – 2000.) Ojāra Kalniņa kundze

*trīs bērnu mamma, trīs mazbērnu vecmāmiņa

*žēlsirdības biedrības “Latvijas renesanse” dibinātāja (kopā ar Valdi Kupri),

*uz Latviju pārcēlusies 1999. gadā

*biznesa etiķetes, komunikācijas un protokola eksperte, SIA “Irmas Kalniņas konsultācijas” vadītāja

Pievienot komentāru

Komentāri (15)

  1. Ka pie mums ir tadi jauki, priekszimigi cilveki ka Irma Kalnina. Tas tikai pierada, ka par spiti trimdas gadiem. uz Latviju atgriezas liels garigs labums…. un ta tas bus ari ar jaunizbraucejiem.. bus tie kuri atgriezisies ar gaisumu un labumu sirdi!

  2. Nav ko telot mulki. Tas Jums nepiestav!!

  3. Esmu lasījis par jums. Es apbrīnoju to, ko viņi dzīvo virs viņas rakstīja. Es uzaugu ārzemēs un var justies kā tas viss bija. Mani brāļi un māsas, redzējām arī hipiju laikos. Un vēl es varu justies iekšpusē mani, mūsu mājās bija tikai latviešu runā. Tikai mums nav bijusi iespēja tikties ar citiem latviešiem seit Vacija. Tur bija tikai viens latviešu ģimnāzija Vācijā, un mans tēvs nevarēja atļauties to ar 3 bērniem.

    Esmu dzimis Latvija (Valmiera 1957). Latviešu pilsonības ir gan vācietis. Esmu dzīvojis 5 gadiem Amerikas Savienotajās valstīs kopā ar savu vīru (amerikāņi).šķīries mūsu viedokli nav sader kopā.

    Es dzīvoju 4 gadi Latvija. Esmu iemācījušies mīlēt savu latviešu vīru 2005 Latvija un precējies. Es atgriezties katru gadu vismaz 2 reizes pēc Latvija. Man ir tikai viens radnieks palik bralains.

    Man nav bijusi iespēja studēt. Humānas palīdzības es arī organizē, kā arī daudzu gadu nosūtīto fondiem ir bērnu bāreņu, Resekne.

    Ilze

  4. Mēs varam labi iztikt bez šitiem emigrācijas gudrajiem. Interesanti, kā tas viņas SIA naudu pelna? Par varu lien valsts institūcijās ar saviem vecmāmiņas padomiem.

  5. Šitai “protokola ekspertei” nav nekāda izglītība, lien visur citus mācīt, paškritikas nekādas. Un par tām zālēm no Krievijas nevajag muldēt! Sūtītas ir vienmēr un daudz lētākas nekā no Rietumiem vai pašu.

    • muļķības. Strādāju lielā starptautiskā firmā, Kalniņas kundze vadīja mums nodarbības par biznesa etiķeti. Patika visiem – arī krievu tautības kolēģiem.
      Un par zālēm – PSRS vienkārši nebija to zāļu.
      Arī tagad labāk nepērc lētās krievu/baltkrievu zāles, tas ir riskanti.

    • par “protokola esperti” bez izglītības. Bibliotekāriem stāstīja, ka kreklus drīkst pirkt tikai Bergā …

  6. Interesanti būtu zināt vai arī šī kundze sadarbībā ar bijušajiem komunistiem ir padzinusi no saviem pamestajiem īpašumiem komunistu teroru pārcietušos latviešus.

    • Interesanti butu zinat Atbildēt

      Vai sis janka nenak no labi partikusiem istrebitelikiem kuri sava nost latviesus lai tikt pie vinu mantas?

      • Diemžēl garam.Esmu izbaudījis uz savas ādas komunistu pātagas un tagad vēroju komunistu un nacistu simbiozi.Rezultatā ir vērojams latviešu skaita neatgriezenisks sarukums.Jābūt aklam lai to neredzētu.

    • Valters 19. augusts, 2014 01:01 Atbildēt

      Kāpēc mums uzbrūk ārzemju latvieši vienmēr juus vietējie? Mus sauc par nodevējiem? Ha how funny!

      Mums ari nebija paradīze imigrāciju. Mans tēvs bija pastāvīgi pratināja, līdz brīdim, kad mēs 1966 galīgi atstājam Latviju ar smagu sirdi. Mēs tikko esam cietuši, piemēram, jūsu vietējā.

      Piemēram Piektajā paaudzes manā ģimenē runā latviski. ASV vairs nav dzimtā valoda runā no trešās paaudzes. Principā mēs visi esam latvieši. cik daudz jau ir pametuši valsti ?? Un kurš ir vainīgs? Jūsu vietējā latvieši neko nedarat. ????????????????
      Priecājieties jūsu vietējiem iedzīvotājiem, ka mēs ārzemnieki-Latvieši mūsu Latvija mīlam ar sirdi un dvēseli. Mēs ienesam ari naudu valsti !!

      • Netelo, ka tu esi valters!

      • atbrauc te tādi gudreļi kā kalniņas un kariņi un sāk mācīt dzīvot. Bet vispirms izdzen vietējos iedzīvotājus no it kā saviem īpašumiem, ar kuru patiesajiem īpašniekiem bieži vien ir baltās ķēves septītā auguma radniecība. T.s. trimdā bija iespējas “izsisties”, ja strādāja. Kādas iespējas bija tiem, kas atgriezās no Sibīrijas (ja vispār izdevās atgriezties) – visu dzīvi tā arī palika padomju valsts nodevēji ar no tā izrietošām sekām. Un šie “trimdinieki” tagad te mācīs kā dzīvot un, ka par maz ir darīts!

        • Ārzemju latvieši privatizācijas procesos aktīvi sadarbojas ar vietējiem komunistiem-koloboracionistiem un ar viņu aktīvu atbalstu vara ir palikusi šīs kategorijas cilvēku rokās.Tātad arī ārzemju latvieši ir atbildīgi par nenotikušo deokupāciju un ar to saistītam sekam.

Krīgers jūsmoja par Ušakova kaķiem. Vai viņš ies politikā? (6)"Dusmīgo" Pēteri Krīgeru varētu nomainīt "diplomāts" Egils Baldzēns, taču ir arī citi interesenti
Draugiem Facebook Twitter Google+