Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
11. septembris, 2012
Drukāt

Dzimusi jauna opera


Foto - LETAFoto - LETA

Piektdien Operā pirmizrādi piedzīvoja komponista Andra Dzenīša opera “Dauka”. Mazliet izbrīnīja, ka tukši krēsli vīdēja gan Valsts prezidenta, gan Ministru prezidenta ložās. Manuprāt, tāds notikums kā jaunas latviešu operas dzimšana tomēr būtu pelnījis šo valstsvīru klātbūtni. “Īpašā skatītāja krēslā” aicināju komponistu Pēteri Vasku. 


 

– Kāda tad ir pirmā pēcgarša tūlīt pēc priekškara aizvēršanās?

– Operas fināla simfoniskā epizode bija vienkārši satriecoša, ārkārtīgi skaista. Man ir milzīgs prieks, ka mums ir tāds izcils simfoniķis kā Andris Dzenītis. Orķestris viņa partitūrā ir krāšņs, daudzveidīgs, interesants, jaunais komponists tik tiešām sajūt orķestri – jā, tas vietām varbūt mazliet patumšs, taču beigās atplaukst visās varavīksnes krāsās un mēs ieraugām kaut ko no tā, kas ir aiz apvāršņa. Kad beidzas vārdi, sākas mūzika – tā reiz teicis kāds krievu komponists. Varbūt ir zināma pretruna starp orķestra bagātību, krāšņumu un sižeta kameriskumu. Tas rada it kā kameroperas iespaidu. Viens gan mani traucēja – vizuālais risinājums. Tā tumsa uz ekrāna skatuves fonā! Fiziski nospieda, gribējās klausīties mūziku aizvērtām acīm. Nesaprotu, kur bija virsuzdevums šim skatuviskajam “es”.

– Bet nabadzīgo zvejnieku būdiņas, vienmuļais darbs, tumši pelēkā jūra – tā taču ir vide, kurā dzīvoja Dauka, un tas radīja vēl lielāku kāpinājumu operas finālā pie apvāršņa uzlecošai saulei.

– Tiesa, daudzi Dauku turēja ciet, negribēja ļaut vaļu viņa spārniem, taču viņš tiecās pēc kaut kā vairāk. Tad kāpēc mums divas stundas bija jāsēž tumsā? Šo Daukas sapni vajadzēja sajust arī skatuves gaismās un tēlainībā.

– Kā vērtējat galveno lomu tēlotāju Andra Siliņa, Ievas Paršas, Andra Lapiņa sniegumu?

 

– “Daukā” vietumis bija pabieza operas faktūra. Taču negribu teikt, ka Andris Dzenītis būtu šajā ziņā daudz grēkojis. Tā ir viņa pirmā opera, un gaidīsim, kad komponists būs meistars ar stāžu arī operas mākslā. Un, neskatoties uz šīm dažām kritiskām piezīmēm, gribu mūs visus apsveikt, jo ir dzimusi jauna opera, kas pie latviešiem notiek tik ļoti reti.

 

– Vai neizbrīna, ka šajā sezonā tai ieplānotas tikai trīs izrādes?

– Tā sanācis, ka esam atradināti no nacionālām operām un Operas vadība varbūt maķenīt baidās riskēt. Vajadzētu lai repertuārā ik gadu ienāktu vismaz viena jauna spilgta latviešu opera.

 

Viedoklis

Kāpēc jaunāko latviešu oriģināloperu “Dauka” šajā sezonā paredzēts rādīt tikai trīs reizes?

Latvijas Nacionālās operas direktors Andrejs Žagars: “Būsim atklāti, Latvijas operas skatītājs nez kādēļ pārāk atsaucīgi nacionālās operas tomēr neapmeklē. Un gadās, ka latviešu operas savu skatuves mūžu ir beigušas, kad pārdoti nepilni trīs simti biļešu. Piemēram, Romualda Kalsona opera “Pazudušais dēls”, ko uzskata par vienu no izcilākajām 20. gadsimta latviešu operām, savu skatuves mūžu beidza diemžēl tikai ar 263 pārdotām biļetēm. Taču 2014. gadā šo operu atkal iestudēsim jaunā veidolā un jaunā režijā. Esam iesākuši tradīciju katru sezonu sākt ar jaunu latviešu operu. Nupat pirmizrādi piedzīvoja “Dauka”, nākamajā rudenī tie būs Ērika Ešenvalda “Iemūrētie”, 2014. gadā ‒ Maskata “Valentīna”. Un, ja tagad operu “Daukas” dēļ gāzīs riņķī, varam arī repertuāru izmainīt.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+