Mobilā versija
+6.1°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
14. augusts, 2014
Drukāt

Arī latvieši prot bliezt ar krāsām! Saruna ar dzintara audēju Ivetu Vecenāni


Foto - Dainis BušmanisFoto - Dainis Bušmanis

“Gobelēnu audēji pasaulē un Eiropā ir saglabājušies kā zināms fanātiķu, dīvainīšu pulciņš, kuri bez tā nevar dzīvot,” smaida tekstilmāksliniece un brīnišķīgu gobelēnu autore Iveta Vecenāne. Viņa ir vienīgā Latvijas māksliniece, kuras darbs līdzās izcilu, starptautiski atzītu mākslinieku gobelēniem piedalās Rīgas Dekoratīvās mākslas un dizaina muzejā šonedēļ atklātajā starptautiskajā tekstilmākslas izstādē “Artapestry 3”, kas Rīgā būs aplūkojama līdz 7. septembrim.

“Šobrīd, mēs, gobelēnu audēji, esam tāda savdabīga kopiena Eiropas mākslā. Tādi meža dīvainīši,” smejas Iveta. “Māksliniece piekrīt, kādreiz Latvijā gobelēns bijis viens no populārākajiem mākslas virzieniem un arī savdabīga mūsu mākslinieku vizītkarte kādreizējā Padomju Savienībā, kur ar vecmeistaru Paula Heimrāta vai Edītes Pauls–Vīgneres darbiem mākslas pasaulē neviens joprojām nav jāiepazīstina, bet, stājoties Mākslas akadēmijā, bija jāiztur septiņu cilvēku konkurence. “Kādreiz gobelēna popularitāti ietekmēja dzīves stila priekšnoteikumi – bija sliktāka arhitektūra, ko vajadzēja nomaskēt ar labu mākslu. Strauji attīstījās keramika. Tā kā latviešu tekstila skola bija ļoti spēcīga, Krievija bija liels latviešu mākslinieku darbu pasūtītājs. Joprojām latviešu māksliniekus zina vārdā un uzvārdā, bet prestižās izstādēs redzami mūsu mākslinieku darbu atdarinājumi. Mūsdienās gobelēna mākslinieks vairs nevar cerēt uz tādu pieprasījumu. Tātad iemesls šai nodarbei jāmeklē citur. Tā arī nevaru atbildēt uz jautājumu – nu kāpēc tu aud?” smaida māksliniece. “Arī man dzīvē bijušas dažādas situācijas, kad nevarēju saprast, vai dedzināt stelles, bet tad pēkšņi nāk pasūtītājs, no gaisa nokrīt izstādes piedāvājums.”

Savulaik Latvijas izkoptajā gobelēna mākslas tradīcijā Iveta ienāca ar savu rokrakstu, “neiedvesmojoties” no Rietumiem, ko varēja pārmest ne vienam vien vietējam māksliniekam. Iveta smejas, jā, viņa uzdrīkstējusies vienmēr būt pati, koša, krāsām pārbagāta, silta. “Ja visi dara kaut ko vienu, es darīšu pretēji,” par sevi saka māksliniece. “Laikam visu laiku esmu opozīcijā skaisti ietonētajam, latviskajam pelēki melnajam. Kad mācījos lietišķās mākslas skolā, mums mācīja latvisko pelēkumu – sak, mēs, latvieši, esam pelēki, rimti, nekādi. Bet, kad aizbraucu uz Latgali, tur nav nekā no šā rimtuma! Tur cilvēki kūsā vitalitātē, asprātībā, ātrumā un dzīvespriekā. Latviešiem nemaz nav tās pelēkās krāsas. Arī studējot etnogrāfijas fondus muzejā, redzu, ka kurzemnieces savās zeķēs, cimdos salikušas tādu krāsu bliezienu!

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+