Latvijā
Sabiedrība

Dzintara straumes nāk no prūšiem. Kā Ilze kļuva par dzintara ķērāju 1

“Mēs savu dzīvību un nāvi nēsājam sev līdzi. Mūžība ir katrā no mums. Lidošanai vajadzīgi divi spārni, dzīvošanai – mīlestība.” Uz gadu mijas sliekšņa tiekamies ar ILZI VAINOVSKU, divos vārdos – viedu jūrassievu. Vairākos – cilvēka dabas pazinēju, žurnālisti, ģimenes māti, Liepājas “Dzīvības koka” vadītāju, dzintara ķērēju, sējēju un tautiņās vedēju.

 

Ceļš ved tur, kur jābūt

Ilzes dzintara ceļš ir līkumains, augšup lejup skrienošs un rāms vienlaikus. “Ir šķietamas nejaušības, kad kaut kas nenotiek pēc tava prāta, bet galā aizved tur, kur jābūt,” Ilze domīgi saka.

Astoņpadsmit gadus nostrādājusi par žurnālisti reģionālajos “Dienas” medijos, rakstīdama par smagām tēmām – veselību, sociālo sfēru, aizsardzību un labklājību. Daudzu titulu un apbalvojumu īpašniece, darbojusies nopietnos Eiropas žurnālistikas projektos. “Kad ieraudzīju, kādā līmenī strādā citi žurnālisti, kas vispār ir žurnālistika un ko spēj panākt, sapratu, ka mana līdzšinējā darbošanās salīdzināma ar donkihotismu. “Ja gribi, vari par to rakstīt!” no vienas puses, un mana centība darboties tā, lai neviens pagastvecis nevarētu normāli atvērt sava kabineta durvis, iepriekš neizlasījis, ko raksta “Kursas Laiks”, no otras. “Izrādījās, ka to vajag tikai man. Tad sāc domāt – vai tiešām cīņa par taisnību ir vienīgais, kas var sniegt gandarījumu? Viens rudens izrādījās izšķirošs daudzu sakritību dēļ. Brieda pārmaiņas – tika piedāvātas būtiskais pārmaiņas darba līgumā. Sapratu, ka tādu parakstīt nedrīkst. Domāju, ka ar sasniegto esmu vairāk vērta, un – ja nav kazai piena, nevajag arī. Paceļ ļipu un salej atpakaļ.”

Vēl viens arguments par labu radikālām pārmaiņām un izpratnei, kas dzīvē svarīgs, bijis krūtī atklātais bumbulis, kas kādreizējai onkopacientei licis panervozēt, līdz izrādījies – blakne pēc straujas svara zaudēšanas.

“Tad pienāk brīdis, kad sēdi mājās, skaties apkārt un domā, ko turpmāk darīt, lai nopelnītu, kas būtu tas, ar ko tautās iet, kas liktos vērtīgs arī citiem, ne tikai man savās iedomās. Beidzot bija laiks atkal iekāpt stellēs – audu, izšuvu kreklus, tie bija pirmie darbi.” Tomēr mieru nedeva vīra Ivara savulaik salasītais dzintars, tas sniedza ideju par amuletu veidošanu, dzintaru iesienot un valkājot pilnīgi neapstrādātu. Četru gadu laikā atrasti īstie mezgli, veidojas mezglu raksti, apklaušināti pieredzējuši dzintara ķērāji, izlasītas dažādas grāmatas, tostarp Ernesta Laukvīra manuskripts “Dzintars”, kas pieejams Liepājas muzeja fondos. Jūras izjūta sasaucas ar japāņu zinātnieka Emoto pētījumiem par ūdens režģi, un dzintara medības ir kļuvušas arī par Ivara būtisku dzīves daļu.

Gada nogalē atrasts dziļā bērnībā rakstītais dzejolītis par dzintariņu nabadziņu, kuru pārstiepj mājās no jūras, liek spīlēs, urbj, pucē, vīlē un citādi spīdzina… Sasmaidāmies – tīrs ziedonisms. “Jā, man viņš tuvs. Īpaši doma – “saule neriet, saule iet”.”

 

Dzintara modināšana

Ilzes un dzintara sadarbība sākās brīdī, kad modē valdījuši žabo, rišas, volāni, mežģīnes, pērles un citas “cacības”. “Man gribējās kaut ko vīrišķīgi askētisku, minimālu, vienkāršu, kas būtu gan rota, gan nestu ētisku slodzi. Skaidri zināju, ka dzintaram pāri nedarīšu – neurbšu, neslīpēšu, nelīmēšu un dzelžos nekalšu.” Risinājums atnācis pats – diegi, mezgli, iesiešana. No gaišajiem linu un krāsotiem, vērptiem kokvilnas diegiem līdz sarkaniem un melniem, pilnīgi citas izturības un elastības pakāpes mezglotāju diegiem un smalkām aukliņām. Amuleti, auskari, rokassprādzes.

“Man patīk ideja, ka latvietim “skaists” un “praktisks” ir sinonīmi. Ja lieta nav praktiska, to nevar saukt par skaistu. Vismaz man tā ir. Jo vairāk darbojies ar dzintaru, jo vairāk saproti – tur nav tikai racionālais.”

Tie, kuri redzējuši, kā Ilze darbojas ar saviem dzintariem, kā rāda un stāsta, cik maigi un reizē stipri viņas trauslie, smalkie pirksti iesien katru saules akmeni tam piemērotā mezglu ietvarā, izveidojot tīri maģisku salikumu, apjauš – tās nav ikdienišķas lietas. Te darbojas pilnīgi citi spēki un zintis. Ne velti savu rotu atradušie vēlāk raksta un zvana – “kā uzliku, tā nēsāju, miers, pasaule sakārtojusies”.

Ilze nosmaida. “Tā jābūt. Tātad ceļš ir pareizs. Kad māsīca, kura ar ģimeni dzīvo Šveicē, skubināja: “Tev vajadzētu taisīt ekorotas, tās labi pirktu!”, sapratu, ka nevēlos vairumā taisīt un pārdot to, ko cilvēki grib pirkt, jo viņu domas ik brīdi mainās un es sajuktu prātā izdabādama; nē, es gribu, lai viņi pērk to, ko es pārdodu! Ja redzu, ka cilvēkam rota vajadzīga, mēs uzsākam savstarpējās apdāvināšanās rituālu un kļūstam par draugiem. Tiklīdz jums ir mans dzintars, jūs esat daļa manas dzīves.” Pirms dzintaru iesien, notiek dzintara modināšana. Ilze tā sauc procesu, kad dzintars tiek uzrunāts, izgrozīts, apskatīts.

 

Noķerts Liepājā

“Tas ir tikpat vienkārši kā pats vārds – ņem tīklu, ej jūrā un tas noķeras! Apkārtne un situācija pēkšņi saslēdzas kopā, un ir! Man patīk, ka mēs jūrā saķeram dzintaru tāpat kā vecmātes saķer bērnu. Bērns ir dzīvs, un dzintars ir dzīvs. Elpo, noveco, maina krāsu, dzīvo ar tevi kopā.”

Ilzei bieži vaicā – cik bieži dzintaru vajag attīrīt? “Priekšrakstu nav, tikai sajūtas. Lai cik tev kāds būtu mīļš, reizēm vajag atpūsties. Cik bieži jātīra dzintars? Bet cik bieži tavs sargeņģelis mazgājas? Ik vakaru iet dušā, ik rītu ķemmē saburzītās spalvas?” Daži iesaka dzintaru skalot zem tekoša ūdens, likt uz nakti ledusskapī, ierakt zemē… “Tie visi ir robežrituāli jaunu attiecību iedibināšanai, ne tik daudz enerģijas dēļ. Dzintars ir tāds, kāds viņš ir, netēlo un neizliekas.”

Par šīm smalkajām lietām Ilze ļaudīm stāsta gan gadatirgos, gan “Swedbank” projektā par tautas amatu meistariem 21. gadsimtā, gan japāņu žurnālistu delegācijai, gan tiem, kuri veidoja sižetus Ķīnas, Francijas, Dienvidkorejas un Polijas televīzijām. Interesenti var ielūkoties www.capturedinliepaja.com.

“Jebkurš var iet un ķert, tikai ne visiem tas patīk, ne visiem iekrīt sirdī. Mūsmājās to dara Ivars – viņam ir unikāla dzintara jušana – čeko vējus, viļņus, ja vajag, iet naktīs; es pieslēdzos, ja dzintars nāk aumaļām krastā. Cenšos saudzēt rokas – kad pirms gadatirgiem centies sasiet vēl to un to, jo varbūt tieši tam atnāks pakaļ, locītavas tā sāp, ka liekas, kauli lien laukā un nagi nodilst līdz pamatiem.”

Dzintara straumes un vēji nāk no prūšiem, taču ar katru gadu saules asaru kļūst mazāk – Baltijas jūra aizaug un dzintars netiek cauri jūras mēsliem; pat tad, ja vētras nikni uzkuļ, tam grūti tikt krastā.

Vai Ilze sevi uzskata par vienīgo dzintara ķērēju-sējēju-filozofu? Brīdi domājusi, teic – pagaidām jā, taču pērn “Helsus” festivālā Jelgavā manījusi puisi, kura darbi, iesienot akmeņus, līdzīgi viņas agrīnajiem. “Vai nu viņš tos mezglus atkodīs, vai radīs pats savus.”

Ilzes radoši nemierīgajam prātam pieder arī Dzintara dienas ideja, ko 2016. gadā pirmo reizi svinējuši Rucavas novadā. Ja reiz Latvija ir Dzintarzeme Dzintarjūras krastā, kāpēc lai nebūtu īpašas Dzintara dienas? Un, ja kalendārs tādu piedāvā 4. septembrī Dzintaros, tad aiziet – lielīties ar pašu ķertiem un Jūras mātes dāvātiem dzintariem, cept dzintara kūkas, degustēt dzintara šņabi, darināt rotas un meklēt tām jaunus saimniekus! “Par spīti lietus gāzēm un izmirkušiem ceļiem, ļaudis Papes Ķoņciema “Mikjāņos” sabrauca no visas Latvijas! Brīnišķīgs pasākums.”

 

Mezgli un vārdu spēks

“Studēju psiholoģiju, taču nepabeidzu. Mēs bijām eksperimentāls kurss, viens no pirmajiem, kam līdzās pedagoģijai un klīniskajai psiholoģijai mācīja maģijas pamatus un Kastaņeda bija obligātajā literatūrā. Mācīja arī radošu problēmu risināšanu. Ja problēma par lielu, to vienkārši vajag saskaldīt laikā vai telpā!”

Smaidot Ilze kurzemnieciski šerpi nosaka: “Zem katra ķirbja ir sūdu čupa, kas tam ļāvusi izaugt tieši tādam, kāds tas ir.” Viņas attieksmi pret darāmo raksturo tieši šis pamatīgums – ja reiz mezgli, tad stingri sasieti, ja ķeramā ķesele, tad kārtīgs liepājnieku četrkantu tīkliņš. Iet pie zvejiem, kāpj uz kuģa un mācās mest tīklus, siet mezglus. “Mezglu mācība būtu jāiekļauj darbmācībā, vismaz Liepājas pusē! Lai neizzūd. Vēl jau ir mums senās dzimtas, kas nemitīgi gājušas jūrā, bet ar katru gadu mūsu zvejnieku tiesības apcērp. Savulaik līviem aizliedza iet jūrā, krastā vēl ir daudz laivu kapsētu. Vēl senākos laikos, 1260. gadā, tika izdots Dzintara likums, ka vienīgās tiesības uz visu dzintaru ir Ordenim, bet, ja mazļautiņu pieķēra ar dzintaru – nāve. Tā mums tika atņemta daļa dzīvesziņas. Krievu laikos darīja citādi – ja nevarēja atņemt dzintaru fiziski, devalvēja tā nozīmi, ražojot pogas, alus kausu rokturus, iemušus, pelnutraukus, ķemmes. Tāpēc gribu atdot dzintaram tā mītisko nozīmi, atjaunot cilvēka un dzintara attiecības.”

Ilze sien dažādus mezglus un figūras – katram sava nozīme un slodze. Siešana, rokdarbi vispār ir kā meditācija, kuras laikā prāts atrod savas īstās mājas, dzīve pati pārdomājas, un viss saliekas pa vietām.

Dimanta mezgls, bezgalība, mūžība, Dieva un Māras zīme, spārni… “Visam jābūt līdzsvarā, spārniem noteikti jābūt diviem. Līdzās brīvībai jābūt arī atbildībai, jo viena bez otras nav nekas, tāpat kā dzīvība un nāve. Gudri ļaudis saka – mana dzīvība un nāve arvien ir kopā ar mani. Nevar, nedrīkst cilvēkam vaicāt – kur tu dzīvo? Viņš dzīvo visur un visu laiku, ne tikai tur, kur viņa mājas!”

Šīs dziļās pārdomas un atziņas līdz ar pašas 2003. gadā pārdzīvoto mudinājušas Ilzi Vainovsku uzņemties onkoloģisko pacientu atbalsta biedrības “Dzīvības koks” Liepājas nodaļas vadību un psihosociālās rehabilitācijas darbu, palīdzot tikt pāri pieņēmumam, ka “onkoloģija – tas ir nāves spriedums”, un atgriezties dzīvē. Ilzes vadībā tie nav sprediķi par mūžīgo ciešanu ceļu vai savas vainas meklēšanu, bet dzīvi apliecinošas nodarbības ar krietnu devu melnā humora.

 

Dzimtas vērotāja

“Studējot psiholoģiju, bija jāizpēta sava dzimta četrās paaudzēs, lai noteiktu pārmantojamību. Mani vecvecvecvecāki nāk no barona Manteifeļa dzimtļaudīm. Vecvectēvs Jēkabs Kapellers braucis jūrā uz jaunatvērtās Liepājas–Ņujorkas kuģu līnijas un labi pelnījis, vecvecmāmiņa Eleonora dzīvojusi mājās un audzinājusi bērnus (no pieciem lieli izauguši četri – Helēna, Alise, Ansis un Ervīns) – bija pieņemts, ka tēvs redz tikai tīrus, sapostus, kārtīgus, rātnus bērnus, kuriem nav jāaizrāda; māte bērnus mīl vienmēr, bet tēva cieņa un mīlestība jānopelna. Mājās visi runājuši vāciski, arī vēlākos gados ome centās šo “vācu gēnu” uzturēt, regulāri lasot iknedēļas avīzi “Wochenpost” un daiļliteratūru vāciski.”

Ilzes omamma Helēna izgājusi par sievu pie glītā tirgotāja Kārļa Voldemāra Demmes, kurš jaunībā mēdzis staigāt gar viņu māju, un tad Helēna ar draudzeni apmētājušas jaunekli ar papīra bumbiņām. Kārlis strādājis armijas ekonomiskajā veikalā, bijusi arī pašam sava bode, bet naudu pirms kāzām sapelnījis, uz kuģiem braukādams. No omammas Ilze ielāgojusi, ka allaž jābūt “rokdarbam, ko strādāt, un grāmatai, ko lasīt”, taču viņas vēlmi mācīties aust omamma nav atbalstījusi – aužot tikai laucinieces, stellēs sēžot, dibens plešas, labāk tamborēt vai brodierēt!

Tuvinieku likteņi veidojušies dažādi – omamma kara beigās atteikusies evakuēties; Ervīns iesaukts vācu leģionā, tad nokļuvis Sibīrijā, bet atgriezies mājās. Atšķiras arī Helēnas un Kārļa bērnu – meitas Ingrīdas un dēla Jura ģimeņu ceļi. “Cik esmu novērojusi, mūsu dzimtā dēli arvien turēti vērtīgāki. Dēli dodas dzīvē, meitām atliek aptekāšana un apkopšana.”

Ilzes tēvam Valdim Vainovskim, no kura viņa mantojusi degunu, vaigu kaulus, straujās asinis un māksliniecisko dabu, ar mammu Ingrīdu bijusi spēcīga mīlestība. “Esmu mīlestības bērns; pēc diviem gadiem gan viņi izšķīrās, ģimenē vēlāk ienāca patēvs Mārtiņš, taču vecākiem attiecības allaž bija labas.”

Ar dzimtas tradīcijām saistās amizanti filozofiskas dabas notikums – jaunības maksimālismā, mīļoto puisi afgāņos aizvadījusi, Ilze dvēselisku mierinājumu meklējusi un atradusi tobrīd populārā Jura Šulca vadītās Pāvila baznīcas baptistu draudzē – piesaistījusi vienkāršā patiesība “Dievs ir Mīlestība”. “Mamma vaimanāja, kas nu būs, bet omamma teica – tas tāpēc, ka tēva māte, vecā Vainovskiene, esot mani ar katoļu svētīto ūdeni ieslacījusi nepareizajā ticībā.”

Ilzei ar dzīvesbiedru Ivaru Dejus ir divi dēli – Ivars (18) un Arvis (15).

 

Citi tevi nesapratīs

“Ir brīži, kad svarīgāk par visu – būt cilvēkam. Rases, tautības un politika – pēc tam. Tāpat kā papīri – diplomi, sertifikāti… Tas attiecas arī uz dzintara izcelsmi – leišiem Pērkons saspēris Jurates pili, mums saules vai priežu asaras, bet man patīk leģenda par divām saulēm, no kurām viena iekritusi jūrā un pārvērtusies dzintarā.”

Ilze ar vieglu rūgtumu noteic – žēl, ka latviešu folkloras rakstiskie pieraksti glabā tik maz informācijas par dzintaru, leišiem esot daudz vairāk, viņu bijušās karalistes mantojums spējis saglabāt vērtīgāko, bet leišiem jau vispār esot cita attieksme gan pret vēsturi, gan šodienu. Skarbi izskan piemērs par lielo, vērtīgo Latvijas laiku grāmatu dedzināšanu pašu mājas krāsnī – nesen, padomju laikos. “Tās bailes bija tik lielas, ka paši plēsa un dedzināja. Mazākās palika, tās bija vieglāk noslēpt…”

Astoņdesmitajos gados ar rakstāmmašīnu pārrakstīta un uz skolu aiznesta “ne tā autora” dzejoļa dēļ Ilze uzaicināta uz Barona ielu, Drošības komiteju. To uzzinājuši, mājinieki raudājuši, viņa nav sapratusi par ko. Aizgājusi un pateikusi – nē, neviens nav pamudinājis, vienkārši iepaticies dzejolis.

Vaicāta par sarkanajām līnijām sevī, Ilze ilgi domā – šobrīd esot triju grāmatu iespaidā (“Sievietes, kas skrien ar vilkiem”; “Pieci pirksti”; “Apglabājiet mani aiz grīdlīstes”), kas likušas daudz pārvērtēt – gan par sievietes pienākumu saprast, kas ir dzīvotājs un kas nav, nenovilcinot neizbēgamo, gan atbildību par saviem lēmumiem un spēju tikt galā ar iekšējiem konfliktiem, kuru pārpilnība liek kļūt ļaunam.

“Ja mēs mietpilsoniski domāsim tikai par savu materiālo labklājību, neieraudzīsim neko vairāk par sava zārka melno vāku; ja turpināsim riet cits uz citu – jaunie uz vecajiem, vecenes uz grūtniecēm, mātes uz bērniem –, zaudēsim pēdējās garīgās barikādes un līdz ar tām arī savu brīvību. Jo mana brīvība ilgst līdz brīdim, kad sākas tava brīvība. Mēs šobrīd esam apjukuši, saniknoti, iedzīti stūrī. Mūsu dziesmotās revolūcijas izcīnītā brīvība vairāk līdzinās plānotam ķeizargriezienam, kur viss zināms jau iepriekš; varas struktūras un pārvaldības iestādes joprojām nepagriežas pret saviem cilvēkiem ar seju, tā vietā rādot dibenu.”

Cik svarīgi Ilzei runāt ar cilvēkiem, stāstīt, skaidrot?

“Agrāk man gribējās rakstīt un lai izlasa. Tagad pārskatu ziņas, vai nav valdība kritusi, citādi jau nekas nemainās. Visapkārt cits citam skalo smadzenes. Es to negribu. Man svarīgāk – lai varu dzīvot saskaņā ar saviem uzskatiem un vērtību latiņu. Ne par elli vai sēra katliem, ne pārdzimšanu tārpā vai no Dieva dusmām nav jābaidās. Ne tāpēc nezodz, nemelo, neslepkavo, ka tev bail no soda, bet tā liek sirdsapziņa. Papam bija teorija par Zemi kā dvēseļu cietumu, kur esi atsūtīts, lai ko iemācītos, kļūtu labāks un tad dotos atpakaļ.”

Sarunas nobeigumā Ilze sirsnīgi pasmaida un nosaka: “Neko skaistāku par Dieva dainām neesmu lasījusi, tās ir neaprakstāmas izjūtas, lasot, kā latvietis runā ar un par Dievu. Dainas ir tik dažādas, un tur var atrast atbildes. Ja vien ir jautājumi.”

 

Mākulīti Dieviņš māca,

Nemākuli māmuliņa.

I māmiņa nevarēja

Nemākuli izmācīt.

 

Galerijas nosaukums

 

Ilze Vainovska, liepājniece.

Studējusi mājturību un psiholoģiju.

Žurnāliste. Domātāja. Esejiste.

Precējusies. Divu dēlu mamma.

Liepājas “Dzīvības koka” vadītāja.

Zīmola “Noķerts Liepājā” veidotāja.

Dzintara reģe.

LA.lv
LE
LETA
Latvijā
FOTO: Izraugās Rīgas galvenās egles
7 stundas
LE
LETA
Latvijā
Latvijā aizturēts Ukrainas bankas “CityCommerce Bank” līdzīpašnieks
8 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Cilvēki pazuda bez pēdām… Sākta tiesvedība par šausminošām slepkavībām Rīgā
9 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

JL
Juris Lorencs
Latvijā
No vārda “nacionāls” nevajag kautrēties. Saruna ar profesori Maiju Kūli 1
Intervija 7 stundas
LE
LETA/LA.lv
Sports
Balinska skaisti vārti papildlaikā nodrošina “Dinamo” uzvaru Ņižņijnovgorodā
5 stundas
LE
LETA
Latvijā
FOTO: Izraugās Rīgas galvenās egles
7 stundas
LA
LA.lv
Kultūra
FOTO: Sirsnīgā gaisotnē piedzīvota filmas “Saule brauca debesīs” pirmizrāde
Speciālreportāža 6 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Bordāna valdības projekts iesviests papīrgrozā 1
7 stundas