Dzintara Soduma patiesā atgriešanās 0
Sestdien, 16. jūnijā, Bastejkalnā, Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas muzejā un “Capital” salonā atklās izstādi “Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums”. Tā ir daudznozaru vides mākslas un literatūras darbs, kura pamatu veido rakstnieces Noras Ikstenas un Valērija Belokoņa īpašumā esošais latviešu rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma arhīvs.
Rakstniece Nora Ikstena stāsta, ka Soduma arhīvā glabājas manuskripti, mapes, pasaules preses ziņas par rakstnieku Džeimsu Džoisu un viņa romānu “Uliss”. “Arhīvs ir Dzintara Soduma virtuve jeb viņa latviešu valodas darbnīca. Šī izstāde veidota kā pirmā arhīva apzināšana un durvju atvēršana, kā aicinājums ikvienam pētniekam un zinātniekam ķerties klāt un rakstīt savus darbus par Dzintaru Sodumu.”
Kaut arī arhīvs ir Noras Ikstenas privātīpašums, durvis uz to filologiem, studentiem un tulkotājiem bijušas atvērtas arī visus iepriekšējos gadus. Izstādē tiks eksponēts pilnīgi viss Soduma arhīvs – gan daļa, kas glabājās Noras Ikstenas mājās Ikšķilē, gan tā, kas atrodas “Baltic International Bank”.
Klajā nāks Soduma mūža darbs
Rīgas Valsts 1. ģimnāzijas muzejā izstādītais materiāls ir izstādes mainīgā daļa, kur ar dažu dienu intervālu apmeklētājiem tiks piedāvāts arvien jauns arhīva slānis. Zem stikla kārtosies pasaules jezga avīžu izgriezumos, Soduma literāro darbu jēlviela un komposts pierakstu lapiņās un kladēs, Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” izdevumi un dokumenti. Iecerēts, ka šī būs ceļojoša izstāde, ko vedīs gan uz Latvijas lielākajām pilsētām, gan grāmatu tirgiem.
Līdz ar izstādes atklāšanu klajā nāks arī Soduma mūža darba – Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojuma – jauns izdevums latviešu valodā Ilmāra Blumberga mākslinieciskajā ietērpā (izdevniecība “Liepnieks un Rītups”).
Vai Soduma arhīvā glabājas kas tāds, kas tikai vēl gaida izdošanu? Nora Ikstena stāsta, ka savulaik apgāds “Atēna” laida klajā Soduma “Kopotos rakstus”, kuros nav iekļauta vienīgi viņa sarakste. Daļu no tās – pārsvarā ar latviešu literātiem – Sodums vēl dzīves laikā nosūtīja Literatūras muzejam, daļa grāmatu ir bijušās Annas bibliotēkas īpašumā.
Būs, kas atcerēsies, ka reiz Soduma “Uliss” ieraudzīja dienasgaismu latviešu valodā – apgādā “Liesma” 80. gadu beigās.
“Jā, bez Soduma atļaujas un izrediģēts tā, ka tas autoram sagādāja ļoti daudz skumju brīžu,” atceras Nora Ikstena. “Tagad iznāks Soduma paša rediģētais tulkojums, pie kā viņš strādāja līdz sava mūža galam. Izstādē būs aplūkojams arī “Liesmas” izdotais “Uliss”, kur Dzintars Sodums ar lodīšu pildspalvu vienā lappusē izdarījis apmēram 60 labojumu…”
Kalpojot latviešu valodai
Šis ir Dzintara Soduma (1922 – 2008) 90. jubilejas gads. Soduma kalpošana latviešu valodai beidzās dzimtenē 2008. gadā, kur viņš pavadīja savas dzīves divus pēdējos gadus, atgriezies pēc vairāk nekā 60 gadu prombūtnes. Kaut arī vecumā Dzintars Sodums kļuva fiziski vājš un ar niecīgo pensiju nevarēja cerēt uz atsevišķu istabiņu veco ļaužu mājā Amerikā, viņš vienmēr deklarējis, ka Latvijā neatgriezīsies, jo dzimtenē viņam vairs nekā neesot. Pēc daudzu gadu sarakstes ar Noru Ikstenu viņš tomēr pieņēma rakstnieces piedāvājumu un savus pēdējos dzīves gadus nodzīvoja Noras Ikstenas mājās Ikšķilē. Te viņš pabeidza pēdējo romānu “Viņpuse”, kā arī Džeimsa Džoisa romāna “Uliss” tulkojumu latviešu valodā.
“Viņš lika kopā savas zīmītes, jo rakstīja ar zīmuli, un es visu pārrakstīju uz datora,” atceras tulkotāja un redaktore Gundega Blumberga, kurai bija tas gods stāvēt pie Soduma pēdējās grāmatas.
Gundega Blumberga Dzintaru Sodumu raksturo kā vienu no izcilākajiem latviešu rakstniekiem. Jo viņš raksta tā, ka liek cilvēkiem domāt. “Mūsdienu sabiedrībā viena no lielākajām nelaimēm ir tā, ka rakstnieki apraksta, kā asaras līst aumaļām, kā rokas konvulsīvi žņaugās, bet neraksta, kas notiek. Bet Sodums rakstīja par to, kas notiek, un vienmēr atstāja vietu cilvēka paša domai.”
Gundega Blumberga uzskata, ka ir liela apgrēcība, ka Dzintara Soduma darbi nav iekļauti skolu programmās. Piemēram, viņa pirmais par mūža sākumu vēstošais darbs “Savai valstij audzināts” ir tik pamatīga grāmata, kuru vajadzētu izlasīt ikvienam, kurš nodomājis laist pasaulē bērnus. “Tur nav nekā didaktiska, tā ir vienkārši stāsts par Soduma jaunību un par toreizējās (starpkaru) Latvijas vērtībām.
Lai ko mēs domātu par ulmaņlaikiem, bet tas, ka toreiz cilvēkos bija dziļāks ētisks pamats, ir neapšaubāmi. Mums ir kaudzēm kara literatūras, bet pietiek izlasīt Soduma “Blēžu romānu”, lai ikvienam, kurš šo mežonību nav pieredzējis uz savas ādas, rastos neizdzēšams iespaids.”
Gundega Blumberga atceras, ka Dzintars Sodums bijis ļoti savrups cilvēks, kam galvenais dzīvē darbs, taču – ārkārtīgi lādzīgs. “Kad slimnīcā viņu kopām, viņš pateicās ar tādu smaidu, ka jutāmies kā apzeltīti.” Tulkotāja un redaktore uzskata – ja līdz Soduma simtajai gadadienai Latvija sāktu saprast, kāda bagātība tai pieder, ja viņa vārds kļūtu tikpat pazīstams kā, piemēram, Viļa Lāča vārds, tad varētu teikt, ka Soduma literārais mantojums ir apgūts.
Kad Sodumam tika piešķirta gada balva literatūrā 2000 latu apmērā, viņš visu naudu atstāja apgādam “Atēna” un lūdza par to nopirkt grāmatas lauku bibliotēkām, kaut pats dzīvoja Amerikā un iztika ar mazu pensiju. “Kad mēs ar Noru vedām grāmatas uz Jaunjelgavas bibliotēku, nodomājām – kaut jel kādu mazumiņu būtu paņēmis sev,” atceras Gundega Blumberga. “Viņpusē” Sodums apraksta gadījumu, kad uz Rīgu un Annas bibliotēku, kur viņš kara laika strādāja, sūtījis ļoti vērtīgas grāmatas. Taču paka pienākusi atpakaļ ar uzrakstu krievu valodā, ka adresāts nav atrodams. Sodums tik ļoti pārdzīvojis, ka izmetis atpakaļ pienākušo sūtījumu, jo viņam bijis pretīgi pieskarties atraidītām grāmatām.
Gundega Blumberga uzskata – Dzintara Soduma tulkoto “Ulisu” vajag izlasīt kaut vai tādēļ, lai saprastu, kāda bagātība ir latviešu valoda. Viņasprāt, Sodums domājis tā: ja reiz īru autora Džoisa angliski rakstīto darbu var iztulkot zviedru valodā, kāpēc lai to nevarētu izdarīt arī latviski? “Un kādus tikai zemslāņus Soduma tulkojumā nevar atrast,” viņa saka, “tur ir iepīts pat Ķemermiestiņš un mazā Anniņa. Sodumam bija pilni plaukti ar grāmatām par Džoisu, par “Ulisu”, viņš to pētīja visu dzīvi. Mūsdienu tulkotājiem, kas gadā latvisko divas trīs grāmatas, šo visa mūža apsēstību varbūt pat grūti izprast.”
Uzziņa DZINTARS SODUMS Dzimis 1922. gadā Rīgā. 1943. gadā mobilizēts latviešu leģionā. 1944. gada oktobrī dezertējis un 1945. gadā emigrējis uz Zviedriju. Kopš 1963. gada rakstnieks dzīvojis ASV. Sarakstījis romānus “Savai valstij audzināts” (1993), “Taisām tiltu pār plašu jūru” (1957), “Blēžu romāns 1943 – 1944” (2002), “Jauni trimdā” (1997). Lielākais tulkojums – Džeimša Džoisa “Uliss” (1960). Kopš 2001. gada apgādā “Atēna” iznāk Dzintara Soduma “Kopotie raksti”, kura ietvaros vienkopus lasāmi arī Soduma dzejoļi (VI sējums) un viņa veiktie T. S. Eliota darbu atdzejojumi. |
Izstāde
«Sodums. Uliss. Vīrieša ceļojums»
Idejas autore – rakstniece Nora Ikstena.
Dizaina autori – kuratore Ieva Zībārte, arhitekte Brigita Bula, urbāniste Evelīna Ozola un grafikas dizaineris Edgars Zvirgzdiņš.
Salonā “Capital” apmeklētājiem tiks demonstrēts video par Dzintaru Sodumu, ko no filmu studijas “DEVIŅI” oriģinālmateriāliem veidojis videomākslinieks Roberts Rubīns.
Izstāde būs apskatāma līdz 16. jūlijam. Ieeja bez maksas.
