Latvijā
Politika

Dzintars: Rīgā cīņa būs starp trīs spēkiem 70


Raivis Dzintars
Raivis Dzintars
Foto – Timurs Subhankulovs

Par Nacionālās apvienības piedāvājumu gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām tās atbalstītāji izteikušies diezgan kritiski, tomēr partijas līdz­priekšsēdētājs RAIVIS DZINTARS uzskata, ka izskanējušie pārmetumi nav pamatoti.

 

Mākslinieks un publicists Agris Liepiņš, kurš pazīstams kā nacionālu uzskatu cilvēks, nesen “LA” publicēja pārdomu rakstu par t. s. latvisko partiju piedāvājumu gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām. Citēju: “Latvisko partiju vidū lielāko vilšanos sagādā Nacionālā apvienība (..) Aplūkojot Nacionālās apvienības eventuālos mēra kandidātus, rodas jautājums – kurš gan par viņiem balsos?! Ja nav ko likt, prātīgāk būtu neizvirzīt savu kandidātu vispār.” Jāpiebilst, ka vēlāk redakcijā saņēmām līdzīgas atsauksmes arī no citiem lasītājiem. Tie nav nekādi “troļļi”. Ko NA viņiem atbildēs?

Raivis Dzintars: Kritika ir laba lieta, tas mudina izvērtēt trūkumus un uzlabot darbu. Taču es gribētu aicināt nacionāli noskaņotus cilvēkus ne tikai kritizēt, bet arī palīdzēt. Mūsu mērķis ir stipra organizācija, kas apvieno līdzīgu politisko uzskatu cilvēkus. Taktikas jautājumos, protams, viedokļi var atšķirties, un mēra kandidāta izvēle arī ir taktikas jautājums. Neviens kandidāts nekad nebūs pilnīgi labs visiem. Pirms iepriekšējām pašvaldību vēlēšanām, kad mēs pirmo reizi izvirzījām Baibu Broku, daudzi teica: “Viņu taču neviens nezina… ” Galu galā Broka parādīja ļoti labu rezultātu. Iespējams, mēs varētu atrast kādu, kas būtu labāks kā kandidāts, bet ne kā mērs. Starp partiju publiski nosauktajiem mēra kandidātiem Baiba Broka neapšaubāmi ir viszinošākā un spējīgākā reāli vadīt Rīgas pilsētu.

 

Vai tik nav tā, ka visi pārējie uzrunātie atteicās, jo šaubās, ka varēs konkurēt ar Ušakovu?

Protams, lai piedalītos tik nopietnā cīņā, acīm ir jādeg, un Baibai Brokai tās deg. Ne visiem kļūt par Rīgas domes priekšsēdētāju ir aicinājums. Piemēram, iepriekš bija izskanējis Saeimas deputāta Riharda Kola vārds, taču viņš ir atklāti pateicis, ka ārpolitika un diplomātija ir tā joma, ar ko saistās viņa nākotnes plāni. Brokas priekšrocība ir tā, ka viņa nešaubās un ir gatava uzņemties šo atbildību. Jau iepriekšējās vēlēšanās viņa parādīja, ka ir re­ālākā alternatīva Ušakovam, bet aizvadītajos gados, strādājot Rīgas domes opozīcijā, viņa ir ieguvusi arī lielāku pieredzi un zināšanas.

 

Pirms četriem gadiem viņa bija “jauna seja” – tieši tas, ko daudzi vēlētāji politikā vēlas redzēt, ko parādīja balsojums. Taču vai šīs iespējas tika izmantotas? Jūs paši ar steigu izvirzījāt viņu tieslietu ministres amatam, un Rīgas domē Broka atgriezās tikai tāpēc, ka neieguva vajadzīgo pielaidi valsts noslēpumam.

Rīgā sevi var apliecināt, tikai atrodoties pozīcijā. Tas nav parlaments, kur arī opozīcijai ir dažādas iespējas. Rīgas dome ir veidota Putina labākajās tradīcijās, kur opozīcijai ārkārtīgi mazas iespējas piedalīties darbā. Tāpēc arī bija partijas lēmums – izmantot Brokas potenciālu valdības darbā. Viņa tam atsaucās nevis tāpēc, ka viņai darbs Rīgas domē šķita nesvarīgs un garlaicīgs, bet tāpēc, ka cienīja partijas viedokli.

 

Viņas draudzība ar Ušakovu ģimeni – jūs tas nemulsina?

Kurš ir mērījis šo draudzību? Baiba Broka bija pazīstama ar Ivetu Strautiņu ļoti sen, savulaik viņas abas strādāja tieslietu ministra Gaida Bērziņa birojā. Pie Nila Ušakova Strautiņa sāka strādāt vēlāk, un pagāja vēl laiks, pirms kļuva par viņa sievu. Vai tas būtu labs paraugs, ja Broka tagad izliktos, ka Strautiņu vairs nepazīst, un taisnotos, ka nav jau īsti draudzene.

 

Jautājums – vai vēlētāji noticēs, ka privātajā dzīvē cilvēki ir labi draugi, bet politikā – nikni pretinieki?

Ir politiķi, kuri noliegs jebkuru draudzību, tikai lai iegūtu varu, tieši tāpat kā noliegs savus ideālus. Es tomēr domāju, ka atklātība un principialitāte atmaksājas. Ja īslaicīga izdevīguma vārdā sāk novērsties no cilvēkiem, tad tikpat viegli vēlāk var nodot arī savus politiskos principus. Ir labi un pareizi, ka cilvēki atbildīgi izturas pret izvēli, šaubās un pārbauda. Visi šie jautājumi Baibai Brokai parasti tiek uzdoti, arī tad, kad viņa tiekas ar partijas biedriem un atbalstītājiem, taču viņa uz tiem atbild godīgi, un šaubas zūd. Piemēram, ir tāda nacionāli domājošu motociklistu brālība “Dieva suņi”, kuras biedri ir aktīvi sociālajos tīklos. Arī viņi sākotnēji bija skeptiski par Broku kā NA kandidāti, taču pēc pirmās komunikācijas viņu viedoklis būtiski uzlabojās. Nacionāli noskaņotu cilvēku resurss Latvijas politikā nav nemaz tik liels, un mēs nevaram atļauties ar to bezrūpīgi mētāties.

 

Nesen NA biedri sociālajos tīklos priecājās, ka Broka Pirmajā Baltijas kanālā (PBK) runājusi latviski, nevis krieviski. Man gan radās jautājums, kāpēc viņa vispār deva šādu interviju? Vai tad tas nav Krievijas propagandas melu kanāls?

Pats galvenais, kāds bija vēstījums. Viņa parādīja, ka savā valstī varam diktēt noteikumus un šis propagandas kanāls bija spiests raidīt latviski un izmantot tikai krievu subtitrus. Partijas nostāja ir, ka mēs ar vietējiem Latvijas medijiem runājam latviešu valodā un esam aicinājuši visiem biedriem ievērot šo apņemšanos. Es pats ar Krievijas televīzijas kanāliem nerunāju vispār. Ir kolēģi, kuri uzskata, ka var runāt un skaidrot savu pozīciju. Partija pieļauj abas pieejas. Mēs redzam, ka arī ļoti nacionāli politiķi no Polijas dažreiz pat brauc uz Maskavu, lai piedalītos raidījumos, arī latviešu publicists Otto Ozols tur ir bijis.

 

Jā, viņš pateica, ka Krievija “dabūs pa purnu”, ja uzbruks Baltijas valstīm. No Brokas PBK mēs tādu stingru nostāju nedzirdējām, tā bija abpusēji jauka intervija.

Nepiekritīšu. Broka tiešām nav tā, kuru raksturo skaļi izteikumi. Viņas pienesums bija pieklājīgi, bet ļoti skaidri un noteikti pateikt, ka valsts amatpersonu pienākums Latvijā ir runāt valsts valodā. Tas bija skaidrs politisks vēstījums. Pārējā intervija vairāk bija par saimnieciskiem jautājumiem.

 

Runājot par Krievijas televīzijām, iepriekšējos gados tika daudz spriests par cīņu pret Krievijas propagandu, Kremlim lojālo TV kanālu aizliegšanu vai ierobežošanu. Vai esat samierinājušies, ka te neko nav iespējams darīt?

Stratēģiski svarīgākais Latvijas uzdevums ir pasargāt no Kremļa propagandas tos iedzīvotājus, kas ir lojāli Latvijai. Pirmkārt, latviešus un Latvijai lojālos cittautiešus. Nepieciešams stiprināt viņu valstisko piederību. Īpaši tas attiecas uz jauno paaudzi. Par to šobrīd notiek cīņa par sirdīm un prātiem ne tikai medijos, bet arī izglītības sistēmā un citur. Tas ne vienmēr izpaužas kā Putina slavināšana vai atklāta Krievijas agresijas attaisnošana. Tie var būt arī netiešāki soļi – nemitīgi stāsti par Latviju kā neizdevušos valsti, arī padomju nostalģijas veicināšana. Piemēram, tagad ir diskusijas par Latvijas simtgades svinību izdevumiem. NA darīs visu iespējamo, lai simtgades pasākumu kopums būtu tik liels patriotiskās audzināšanas projekts, kāds vēl atjaunotās Latvijas laikā nav bijis. Tas būs liels ieguldījums informatīvajā cīņā. Svarīgs lēmums bija, piemēram, Ministru kabineta pērn pieņemtās Audzināšanas vadlīnijas izglītības iestādēm, kas beidzot pasaka, kas drīkst un nedrīkst notikt skolās.

Ja runā par Krievijas televīzijas kanāliem, ir sperti pirmie soļi, bet ar to ir stipri par maz. Uzskatu, ka jāmaina programmu paketēšanas noteikumi, nosakot, cik lielam apjomam kabeļtelevīziju piedāvātajās pamatpakās jābūt Eiropas Savienības kanāliem. Ja kāds vēlēsies skatīties Krievijas kanālus, viņam būs jāpērk dārgāka paka.

 

Ja salīdzinām ar Lietuvu, šķiet, ka tur cīņa ar Krievijas propagandu ir izlēmīgāka. Piemēram, tam pašam PBK nesen aizliedza izmantot Lietuvas vārdu raidījumu nosaukumos. Iepriekš bija aizliegta Krievijas raidījumu retranslācija. Latvijā šis kanāls darbojas netraucēts.

Tā ir, jo Lietuvā ir bijuši drosmīgāki elektronisko plašsaziņas līdzekļu uzraugi. Tagad arī Latvijā ir izraudzīti jauni Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes locekļi, raudzīsim, kā viņiem veiksies. Atzīšos, ka no iepriekšējā NEPLP sastāva biju gaidījis vairāk. Bet pieredzējuši kolēģi stāsta, ka tā ir parasti – visas padomes pēc apstiprināšanas vieš cerības, kas ar laiku noplok. Ja runājam par amatpersonām, tad Lietuvas prezidentes principiālais viedoklis Baltijas līderu vidū tiešām bijis dominējošs. No Latvijas augstākajām amatpersonām šo principiālo pozīciju, manuprāt, vispārliecinošāk turējusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

 

Atgriežoties pie Rīgas domes vēlēšanām un NA kandidātes Brokas – vai pielaide valsts noslēpumam nav apspriešanas vērts arguments?

Tas ir arguments, kura patiesumu mēs nevaram pārbaudīt. Broka jau nav vienīgā. Tāpat pielaide valsts noslēpumam netika piešķirta arī citam NA politiķim Romānam Naudiņam, kurš ir uzticams partijas biedrs, labi strādā Saeimas Tautsaimniecības komisijā. Tad ir jautājums – 
ko darīt? “Norakstīt” visus biedrus, kurus bez skaidriem pārmetumiem kāds “noņem no trases”? Mums nav nekādas informācijas, kāpēc pieņemti šādi lēmumi. Vai tas nozīmē, ka Naudiņš un Broka ir neuzticamāki Latvijai kā, piemēram, Nils Ušakovs, kuram pielaide nav atņemta.

 

Rīgas mēram vajadzīga pielaide?

Nē. Bet Ušakovam tāda bija, kad viņš vēl strādāja Saeimā.

 

Atbalstāt, ka sistēma jāpārskata? Vai neuzticaties Jānim Maizītim kā Satversmes aizsardzības biroja vadītājam?

“Ķēdīte”, kurā notiek izvērtēšana, ir garāka, un tas nav vienpersonisks Maizīša lēmums. Es nezinu, kurš posms ir izšķirošais, taču manā rīcībā nav informācijas, lai apšaubītu tieši SAB vadītāja kompetenci. Pret pielaižu piešķiršanu noteikti nevar attiekties vieglprātīgi. Mums ir pamats uzskatīt, ka sistēmai ir trūkumi, bet mēs netaisīsim kādu “revolūciju” tikai tāpēc, ka atsevišķiem partijas biedriem nav piešķirta pielaide.

 

“Saskaņa” nupat iesniegusi Saeimā likumprojektu, rosinot ļaut atkārtoti pretendēt uz pielaides valsts noslēpumam saņemšanu un paredzēt iespēju negatīvo lēmumu apstrīdēt tiesā. Tātad jūs to neatbalstīsiet?

Mēs nebūsim “Saskaņas” sabiedrotie šajos jautājumos. Pat, ja sistēmā ir trūkumi, tad pēc “Saskaņas” ķirurgu iejaukšanās sistēma var tikt sagrauta vispār.

 

Kā jūs skatāties uz partiju spektru gaidāmajās Rīgas vēlēšanās? Starp valdošās koalīcijas partijām ir noslēgts sadarbības līgums, bet kā ar pārējām – Bordāna vadīto Jauno konservatīvo partiju un Bondara – Pūces Reģionu apvienības un “Latvijas attīstībai” apvienoto sarakstu?

Ja es būtu Ušakova vietā, mans mērķis būtu, lai vēlēšanās piedalās pēc iespējas vairāk partiju, kas sadala latviešu vēlētāju balsis. Jātiecas tieši uz pretējo. Ideālā situācija politiskajai izaugsmei būtu tad, ja Latvijā būtu tikai dažas, bet lielas un stabilas partijas. Skaidrs, ka tuvākajā desmitgadē nekur nezudīs tāda partija kā “Saskaņa”, aiz kuras slēpsies Krievijas impēriskās idejas. Jābūt vienai lielai nacionāli konservatīvai partijai, un tā ir Nacionālā apvienība. Ja runā par Zaļo un zemnieku savienību, es to definētu kā atsevišķu lielo pašvaldību spēku, un arī tā apliecinājusi savu vietu Latvijas politikā. Iespējams, ka vēl būtu vieta arī eiropeiskai, liberāli noskaņotai partijai, kas varētu nākt “Vienotības” vietā.

 

Ne pati “Vienotība”?

Domāju, ka tur gaidāma transformācija, jo “Vienotības” reitingi turpina kristies.

 

Bet kā ar kreiso un sociāldemokrātisko virzienu? Vai tas ir “Saskaņas” monopols?

Man šķiet, ka Latvijā šis dalījums nestrādā un arī “Saskaņa” nav nekādi sociāldemokrāti. Saimnieciski neviena Latvijas partija nav ne tīri labēja, ne tīri kreisa. Katrā ziņā ideoloģisku “tīrību” saimnieciskos jautājumos varbūt vēl var atļauties ārpusparlamenta partijas, kurām nav jāpieņem lēmumi, bet tālāk jau nākas meklēt kompromisus starp arodbiedrībām, uzņēmēju organizācijām un citiem.

Es gribu teikt, ka Latvijas iedzīvotāju interesēs nav eksperimenti ar jaunām, pirmsvēlēšanu steigā tapušām partijām. Idejiskās cīņas ir vajadzīgas, bet tām būtu jānotiek lielo partiju iekšienē, kur ir dažādi spārni un konkurence. Šķelšanās nav pareizais virziens, jo tas tikai vājina kopējo politiku. Vai var runāt par kādiem piemēriem, kad šķeltniekiem izdevies izveidot sekmīgu partiju? Es tādu neredzu. Parasti sekojusi kažoku maiņa vai vienkārši izgāšanās vēlēšanās, uzdāvinot balsis “Saskaņai”.

Ja runā par gaidāmajām Rīgas domes vēlēšanām, tad es domāju, ka cīņa būs starp trīs spēkiem – 
”Saskaņu”, Nacionālo apvienību un Bondara – Pūces apvienību.

 

Vai pēdējos uzskatāt par sabiedrotajiem?

Grūti pateikt. Šī apvienība it kā nāk ar liberālām idejām. Taču var atcerēties, ka viens no “Latvijas attīstībai” līderiem Edgars Jaunups agrāk aktīvi iestājās par sadarbību ar “Saskaņu”. Protams, pirms vēlēšanām tas taktisku apsvērumu dēļ netiks teikts, taču iepriekšējā pieredze liek izturēties piesardzīgi un pieļaut, ka viņiem tā nav “sarkanā līnija”. Taču mēs redzam, ka “Saskaņas” reitingi ir mazāki nekā pirms iepriekšējām vēlēšanām, un, ja Latvijai lojālie vēlētāji Rīgā būs aktīvi, kopā ir iespēja iegūt vairākumu.

LA.lv