Mobilā versija
-0.1°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Svētdiena, 4. decembris, 2016
2. maijs, 2014
Drukāt

Vēsturisko tērpu darināšanas smalkumi. Ciemos pie meistares Santas Kirmužas (1)

suveja3-664x996

Bauskas pils muzejā, aplūkojot vēsturiskos tērpus uz manekeniem un galma deju grupas “Galms” dejotāju augumiem, ikviens var iztēloties, cik milzīga pacietība, amata prasme un arī iemesls ir vajadzīgs, lai šādus tērpus darinātu. Kurš gan to spēj? Un kāpēc mūsdienās tas kādam vēl ir svarīgi? To spēj Santa Kirmuža -Svilāne, un jā, viņai tas ir ļoti būtiski. Kāpēc?

Sava mājokļa un reizē darbnīcas durvis ver būtne tik smalka un vijīga, nudien no agrākiem gadsimtiem. Arī balss Santai maiga un smalka, kad viņa sāk stāstīt par savu jaunāko veikumu – Vecauces muižkundzes kleitu, ko tā valkājusi 1885. gadā.

Attēlos, šajā gadījumā arī fotogrāfijās, kuros redzams šī perioda tērps, pētu auduma toņu saskaņu, visus smalkumus. Mākslas grāmatās paskatos laiku pirms un pēc tam, lai varu notvert to brīdi, kas ir īstais. Šim muižnieces tērpam ar informāciju un piegrieztņu risināšanu palīdzēja mākslas zinātniece Ina Līne. Viņa zināja stāstīt, ka arī kalpoņu kleitām bijis stīpu svārks. Viļa Plūdoņa kalpone reiz gājusi uz ciemu un nebija līdz tam tikusi, jo viņas stīpu svārkam salūzusi stīpa. Tas ir pierādījums, ka arī kalponēm bijuši šādi tērpi. Bet varbūt muižnieces viņām atdāvināja savējos? – jautā Santa.

Atbildi gūt viņai palīdz vēlme atrisināt nezināmo. Tomēr pagātne ne vienmēr ir runīga. Darinot renesanses laika vīriešu bikses ar tādiem kā baloniem, Santa studējusi grāmatu, kura ir sastādīta pēc kapenēs atrastiem tērpiem un materiāliem. Bet pāris detaļas, nebija saglabājušās, ko laika zobs bija saēdis. Ko nu? Bikses veido trīs kārtas – ir apakšbikses, tad otras, kas veido polsterējumu, un trešā kārta ar lentām pāri. Kā tās trīs kārtas saturēt kopā? Santa nodomājusi – ārprāts, tā ir augstākā matemātika, un saukusi vīru palīgā. Abi rēķinājuši un zīmējuši, un beidzot savaldījuši gan to trīskārtu bikšu konstrukciju. Vispirms tērpam pagatavo maketu no kokvilnas auduma, lai justos droši, Santa piebilst. Nu drosmes gan viņai netrūkst, jau no pusaudzes gadiem, kad pieņēma lēmumu doties uz Rīgu.

Man bija ļoti laba un skaista bērnība laukos, vasaras pie omes, viss bija ideāli. Mācījos Saldus novadā līdz 9. klasei un tad sajutu iekšēju saucienu – gribu prom, gribu ko citu! Nezināju, kas tas cits varētu būt. Nolēmu – mācīšos Rīgas lietišķajā mākslas koledžā, tagad Rīgas dizaina un mākslas vidusskola. Biju pārsteigta, ka vecāki mani palaida, man bija tikai 14 gadu. Bet viņi uzticējās. Ik pa laikam man patīk nezināmais, mazliet revolūcijas – gribu citādāk. Tas ir tāds iekšējs dzinulis, ko es pat īsti nevaru izskaidrot, kas tas ir, ka dzenos kaut ko atklāt. Man ir jāatklāj!– atzīst Santa un pastāsta, ka pēc lietišķās skolas rokdarbu nodaļas beigšanas kopā ar draugiem devusies

Senās mūzikas festivālu Bauskas pilī. Pie pils mūriem viņas draugs, nu jau vīrs, darbojies ar metālu, kalis monētas. Bet Santai ar draudzenēm muzeja darbinieki iedevuši linu kleitas, lai jau paskraida apkārt, radot viduslaiku noskaņu. Vairākas vasaras tā darbojoties, Santai pazibējusi doma: gribētos uzšūt seno tērpu! Un pēc kāda laika Taiga Skane, Bauskas muzeja galvenā speciāliste, piedāvājusi Santai uzšūt piecus 16. gadsimta tērpus.

– Izteiktā vēlme materializējās! Piekritu, taču tobrīd man nebija ne jausmas, ko tas nozīmē. Tā ir pamatīga pētniecība – materiāli, darba rīki, tehnoloģijas, kā tolaik šuva. Nedēļu dzīvoju Bauskas pilī, kopā ar Taigu zīmējām, darbojāmies. Un tad šuvu un eksperimentēju, lai visu saprastu. Cilvēkiem šķiet, kas tad tur – saproti formu un uztaisi tērpu. Tā nav. Katrai niansei ir ārkārtīgi liela nozīme, aizdarēm, drapējumiem. Turklāt nevienā gleznā jau nevar redzēt, kas tērpam apakšā. Man ļoti patīk darināt apakšveļu –kreklus un korsetes, tos izšuju ar rokām. Šis skaistums bija vienīgi pašai sievietei zināms, ne reliģija, ne noteikumi neko no tā neļāva rādīt. Tikko ir iznākusi grāmata , faksimilizdevums “Rīgas-karaliskās pilsētas Vidzemē- godātās rātes atjaunotais svētku un tērpu nolikums” (1593) par greznumu aizliegumiem 16. gs. Rīgā. Kura ļaužu kārta nedrīkst valkāt samta lentes un kurai piedien mežģīnes un vēl daudzi citi noteikumi un aizligumi. Vēsturiskās kleitas ir jāuzšuj, tad tās jāuzvelk un jānoģērbj, lai izprastu, kā tālaika šuvēji piegāja lietām. Kā? Piemēram, ja pietrūka auduma, svārkos atļāvās iestiķēt cita auduma stūrīti, un tas nevienu nesatrauca. Šķiet, ka tālaika cilvēki ir izpušķoti ar visādām dekorācijām, lentītēm. Taču lielākoties tās ir funkcionālas – vai nu slēpj, vai satur kaut ko. Tolaik piedurknes nepiešuva, bet gan piešņorēja vai dažos punktos piediedza. Tas ir ērti, – vēsturisko tērpa valkātājā iejūtas Santa.

Pirms sešiem gadiem, kad sāku šūt vēsturiskos tērpus, man bija ārkārtīgi grūti, man šķita, bija tāda mazliet sajukšana prātā pozitīvā nozīmē. Es teicu – tagad esmu iegājusi 16. gadsimtā un mēģinu iztēloties sadzīvi bez šujmašīnas, bez tā, kas mums šodien ir pieejams un tad nebija. Tas ir ārkārtīgi grūti, bet tas palīdz saprast. Viss, ko tehniski “atkožu”, ir mana interpretācija, to nevar ne apgāzt, ne pierādīt. Lūk, tērpu aizdarēs visur ir caurumiņi, tajos vēra auklas ar metāla galiņiem. Kamēr sapratu, kā veidot tos galiņus, pagāja divi gadi. Arī tad, kad nešuju, domāju par tērpiem. Reizēm pēkšņi saprotu – ā, tas ir tā! un ātri skrienu mēģināt, vai tas darbojas, vai ne. Es jau reizēm balansēju uz darbaholisma robežas, jo šis darbs ir prasīgs. Tikai no vēsturisko tērpu veidošanas es nespētu materiāli iztikt, palīdzību neatsaka arī ģimene un draugi, bet šī nodarbošanās man ļoti patīk, ar to es rodu līdzsvaru sevī. Tas ir darbs dvēselei. Un ne tikai manai, kaut kas notiek arī ar to cilvēku, kas seno tērpu uzvelk, tas viņu ietekmē un bagātina. Priecājos, ka dodu pienesumu tērpu vēsturei, – teic Santa un priecājas, ka renesanses laika deju grupas “Galms” dejotāju koncertos viņas tērpi dzīvo tālāk pasaulē.

Ar deju grupas vadītāju Ilonu Ozolu abas liek galvas kopā. Santa spriež no tērpu darināšanas viedokļa, Ilona no dejotājas. Piemēram, uzvelkot korseti, daudzus iecerētus dejas soļus nemaz nevar izpildīt. Tad Ilona koriģē deju. Un otrādi, Ilona, pētot materiālus, noskaidrojusi – jāvar ar kāju atsist uz aizmuguri svārka pagarinājumu. Tad Santai top skaidrs, cik lielam un kādam šim svārku pagarinājumam un krinolīnam, kurš veido svārku siluetu, ir jābūt. Tomēr Santai ir daudz, daudz grūtāk nekā seno laiku meistariem. Gravīras rāda, ka tērps bijis kopdarbs, katrs amatnieks darinājis savu lietu – viens šuj pērles, viens izšuj, cits apdarina auklas, bet sievietēm, kuras darinājušas mežģīnes, bijis jābūt labā noskaņojumā. Mežģīnes bijušas tik dārgas, ka tās vestas uz Holandi īpašām mežģīņu mazgātājām. Nu lūk, bet tagad, ja tērpam jābūt 120 aukliņām ar metāla galiem, Santa sēž, kamēr tos sameistaro.

– Skatos interneta vidē, ko cilvēki pasaulē dara šajā jomā, tas palīdz arī tad, ja ieraugu, kā nevajag darīt. Vēsturisko tērpu (šuvēji) darinātāji un meistari ir gana daudzi , un domāju, ka katram ir sava metode, priekšstati un arī mērķis.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Patīkami lasīt rakstus par tik interesantiem cilvēkiem ! Paldies 🙂

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+