Mobilā versija
-2.9°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
24. februāris, 2012
Drukāt

Dzirdīgie un nedzirdīgie kopīgā dziesmā


Foto - Ineta VjakseFoto - Ineta Vjakse

Jauniešiem ar dzirdes traucējumiem ir grūti integrēties mūsdienu sabiedrībā, jo pastāv komunikācijas barjera, un cilvēki labāk no viņiem izvairās nekā mēģina kontaktēties, atzīst Laura Reisele, jauniešu iniciatīvas projekta “Melodiskās rokas” koordinatore.

 

Tas esot kalpojis par iemeslu, kādēļ radusies ideja veidot projektu, kurā kopīgi darbotos gan jaunieši bez dzirdes traucējumiem, gan tie, kam tādi ir, tādējādi palīdzot vienam otru labāk saprast.

Projektā “Melodiskās rokas”, kas finansēts ar Eiropas Komisijas (EK) atbalstu, piedalījās aptuveni 30 jaunieši ar un bez dzirdes traucējumiem, izpildot Latvijā populāru mūziķu dziesmas zīmju valodā, kā arī paralēli šo procesu iemūžinot video. Kopumā nofilmētas un samontētas septiņas dziesmas, kas vēlāk izdotas vienā DVD diskā.

Ideja veidot šādu projektu esot nākusi pati no sevis, jo, gūstot zināšanas Sociālās integrācijas valsts aģentūrā par surdotulka profesiju, tika iepazīta zīmju valoda un radusies padziļināta interese par nedzirdīgo kultūru un kopienu, atklāj projekta koordinatore. Viena no tās sastāvdaļām ir melodeklamācija, kas ir dziedāšana zīmju valodā. “Mācoties zīmju valodu, ar domubiedriem uzgājām informāciju internetā par Eiropas Savienības programmu “Jaunatne darbībā”, kas paredzēta 13 – 30 gadus veciem jauniešiem un ir tendēta uz neformālo izglītību. Nolēmām piedalīties programmā un veidot paši savu projektu, jo tas ir labs instruments, kā veicināt dzirdīgo un nedzirdīgo kopdarbību. Izvēlējāmies melodeklamāciju, kas atspoguļo gan zīmju valodu, gan daļu no nedzirdīgo kultūras. Šādā veidā mēs atradām veidu, kā dzirdīgos un nedzirdīgos vienot, nevis meklēt viņos atšķirības,” saka L. Reisele. “Turklāt ārzemēs ļoti daudzām dziesmām internetā ir savi melodeklamācijas videopiemēri, kamēr Latvijā šādi iemūžināti kadri nav atrodami, tādēļ mēs gribējām, lai to redz cilvēki arī pie mums.”

Dalībnieku atlase bijusi grūta, jo pēc informācijas izvietošanas internetā pieteikušies ļoti maz jauniešu. Tas bijis tādēļ, ka vājdzirdīgiem un nedzirdīgiem nav uzticības svešiem cilvēkiem un viņi ir ļoti nedroši.

 

“Iesākām projektu tikai ar dažiem dalībniekiem. Filmējām, kā viņi gatavojas un izpilda dziesmas. Tad video publicējām internetā, lai redz arī pārējie. Viss izdevās, un pēc laika jau bijām aptuveni 30 cilvēku liela grupa, kuras sastāvā bija jaunieši ne tikai no Rīgas, bet arī Liepājas, Valmieras, Gulbenes un citām vietām.”

 

Jaunieši izveidoja mazas grupiņas, kur savā starpā vienojās par dziesmu, kādu izpildīs, kā arī to, kur tas notiks un kā paši izskatīsies.

L. Reisele min, ka viņa pēc projekta jauniešos redz lielu vēlmi turpināt attīstību: “Viņi ir ieguvuši pārliecību un zaudējuši biklumu.” Māra, viena no projekta dalībniecēm, pēc projekta sākusi strādāt Zīmju valodas centrā par videomodeli un attēlo vārdus zīmju valodā, lai veidotu kopā ar citām pasaules valstīm speciālu vārdnīcu. Projektā “Melodiskās rokas” viņa izpildīja Jāņa Stībeļa dziesmu “Glāze piena” un atzina, ka sākumā kameras priekšā jutusies ļoti neērti, jo valdījusi neziņa par to, kas būs un kā sanāks, bet tā bijusi jauna pieredze, kuras dēļ viņa pasākumam arī pieteikusies. Tieši atrašanās kameras priekšā viņai esot bijis visgrūtākais, bet ar laiku spriedze zudusi un bijusi tikai vēlme padarīt visu pēc iespējas labāk, lai pēc tam vērotu galarezultātu. Video tapšana, sākot ar mēģinājumiem un beidzot ar montāžu, esot aizņēmusi aptuveni nedēļu.

Intis, kurš izpildīja dziesmu “Nāk nakts”, piekrīt Mārai, atzīstot filmēšanu par grūtāko visā procesā, jo pie katras mazākās kļūdiņas bija atkal jāsāk viss no jauna. Intis ir nedzirdīgs, un dziesmu saprast viņam palīdzēja kolēģi, kuri parādīja tās tekstu un izskaidroja būtību. Tikai filmēšanās laikā gan viņam vairāk nācies skatīties uz partneriem, jo viņš neesot zinājis, kā jākustas pie melodijas. Pieteikties projektam Inti mudinājuši draugi, un, pateicoties procesā pieredzētajam, viņam tagad esot vēlme strādāt video jomā – filmēt un montēt.

 

Projekta dalībnieki uzskata, ka zīmju valodu iemācīties var jebkurš. Jābūt tikai vēlmei un atvērtam prātam, turklāt runas valodā pietiek izteikt vienu vārdu, lai izprastu tā nozīmi, bet zīmju valodā nepietiek tikai ar tā parādīšanu, ir jāieliek arī emocijas.

 

Lai projekts “Melodiskās rokas” tiktu īstenots, Eiropas Komisija tam piešķīra līdzfinansējumu 6270 eiro, kas palīdzēja, piemēram, nodrošināties ar tehnikas īri. Jāpiebilst, ka, pateicoties pašu jauniešu ieguldītajam darbam, netika izlietoti visi piešķirtie finanšu līdzekļi.

 

Uzziņa

Projekta ietvaros tika izpildītas septiņas dziesmas: “Spārni un vējš” (autors Mārtiņš Freimanis), “Nāk nakts” (Aldis Šteimanis/Klāvs Elsbergs), “No 10-10” (Marats Ogļezņevs), “Tilts” (Māra Upmane), “Tici sev” (Māra Upmane), “Glāze piena” (Jānis Stībelis) un “Vai tu mani dzirdi?” (Uldis Marhilēvičs/Guntars Račs).

Jauniešu veikumu var apskatīt, ierakstot interneta vietnes www.youtube.com meklētājā “Hands of Melody”.

 

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+